IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Var arī uz kredita, — Bezenčuks piemetināja.

«Nimfas» trīs īpašnieki neteica nekā. Tie klusēdami sekoja

Vorobjaņinovam, ejot nepārtraukti cilāja savas naģenes un laipni klanījās.

Galīgi pārskaities par zārcinieku muļķīgo uzmācību, Ipolits Matvejevičs ātrāk nekā parasti ieskrēja lievenī, īgni noberzēja gar kāpnītēm dubļus un, sajuzdams stipru izsalkumu, iegāja

priekšnamā. Viņam pretī, smagi tusnīdams, no istabas iznāca Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors. Ar labo roku pacēlis talaru un nepievērsdams uzmanību Ipolitam Maīvejevičam, svētais tēvs Fjodors joza uz izeju.

Pēkšņi Ipolits Matvejevičs pamanīja pārāk lielu tīrību, jaunu, acīs krītošu nekārtību nedaudzo mēbeļu izvietojumā un sajuta kairinājumu degunā, ko radīja stiprā zāļu smaka. Pirmajā istabā Ipolitu Matvejeviču sagaidīja kaimiņiene, agronoma sieva Kuzņe- cova. Tā čukstēja un māja ar rokām:

— Viņai ir sliktāk, viņa tikko izsūdzēja grēkus. Neklaudziniet ar zābakiem.

— Es jau neklaudzinu, — padevīgi atbildēja Ipolits Matveje­vičs. — Bet kas tad noticis?

Kuzņecova madama saknieba lūpas un ar roku norādīja uz otrās istabas durvīm:

— Ļoti stipra sirds lēkme.

Un, acīm redzot atkārtodama cita sacītus vārdus, kas tai iepa- tikušies ar savu nozīmīgumu, piemetināja:

— Nav izslēgts nāves gadījums. Es šodien visu dienu uz kā­jām. Atnāku šorīt pēc gaļas mašīnas, skatos — durvis vaļā, vir­tuvē nevienas dzīvas dvēseles un šinī istabā arī ne, nu, es nodo­māju, Klaudija Ivanovna būs aizgājusi pēc kuliču miltiem. Vakar viņa tā kā taisījās iet. Milti tagad, pats zināt, ja laikā neno­pirksi …

Kuzņecova madama vēl ilgi būtu stāstījusi par miltiem, dār­dzību un par to, ka viņa atradusi Klaudiju Ivanovnu guļam pie podiņu krāsns bez mazākām dzīvības zīmēm, ja vaids, kas atska­nēja no blakus istabas, nebūtu sāpīgi ķēris Ipolita Matvejeviča dzirdi. Viņš ar viegli notirpušu roku steidzīgi pārmeta krustu un iegāja sievasmātes istabā.

Klaudija Ivanovna gulēja uz muguras, pabāzusi vienu roku zem pakauša. Galvā tai bija spilgtas aprikožu krāsas aube; šī krāsa senāk — diezin kādā tur gadā bija modē, kad damas ne­sāja «šanteklerus» un tikko sāka dejot Argentinas tango.

Klaudijas Ivanovnas seja bija svinīga, taču absolūti neko ne­izteica. Acis raudzījās griestos.

— Klaudija Ivanovna, — Vorobjaņinovs pasauca.

Sievasmātes lūpas ātri sakustējās, bet parastās bazunīgās

balss vietā, pie kuras tik joti bija pieradusi Ipolita Matvejeviča auss, viņš izdzirda klusu, vāju un tik žēlīgu vaidu, ka viņam sa­žņaudzās sirds. Pēkšņi acīs ātri sariesās mirdzoša asara un kā dzīvsudrabs noritēja pār vaigu.

— Klaudija Ivanovna, — atkārtoja Vorobjaņinovs, — kas jums kaiš?

Bet viņš atkal nesaņēma atbildi. Vecene aizvēra acis un maz­liet sagāzās uz sāniem.

Istabā klusi ienāca agronoma sieva un aizveda Ipolitu Mat­vejeviču pie rokas kā zēnu, kuru ved mazgāties.

— Viņa ir aizmigusi. Ārsts teica, lai netraucējot. Jūs, mīļais, ziniet ko — aizejiet uz aptieku. Ņemiet kvīti un uzziniet, cik maksā ledus pūšļi.

Ipolits Matvejevičs visos šajos jautājumos pilnīgi pakļāvās Kuzņecova madamai, sajuzdams tās neapstrīdamo pārākumu tam­līdzīgās lietās.

Līdz aptiekai bija tālu. Un Ipolits Matvejevičs, kā ģimnāzists sažņaudzis recepti saujā, steidzīgi izgāja uz ielas.

Bija jau gandrīz tumšs. Dzirkstošās vakara blāzmas fonā rē­gojās zārku meistara Bezenčuka vārgais stāvs, kurš, piespiedies pie egļu koka vārtiem, uzkoda maizi ar sīpoliem. Turpat viņam līdzās pietupušās sēdēja trīs «nimfas» un, karotes aplaizīdamas, ēda no čuguna poda griķu biezputru. Pamanījuši Ipolitu Matve­jeviču, zārcinieki izstiepās kā zaldāti. Bezenčuks aizvainoti pa­raustīja plecus un, izstiepis roku konkurentu virzienā, norūca:

— Pinās, kaut viņus jupis, pa kājām.

Staropanskas laukumā pie dzejnieka 2ukovska bistes, kuras cokolā bija izcirsts uzraksts «Poēzija ir dievs zemes svētajos sap­ņos», risinājās dzīvas pārrunas, ko bija radījusi ziņa par Klau­dijas Ivanovnas smago slimību. Sapulcējušos pilsētnieku kopējās domas bija tādas, ka «visi tur nonāksim» un «dievs devis, dievs ari ņēmis».

Frizieris «Pjers un Konstantins», kas, starp citu, labprāt at­saucās arī uz «Andreja Ivanoviča» vārda, ari šeit nepalaida ga­rām izdevību parādīt savas zināšanas medicīnas nozarē, smeltas no Maskavas žurnālā «Ogoņok».

— Mūslaiku zinātne, — teica Andrejs Ivanovičs, — ir sasnie­gusi neiespējamo. Ņemiet, teiksim, tādu gadījumu, pacientam uz zoda uzmetusies pūtīte. Agrāk beidzās ar asins saindēšanos, bet tagad, stāsta, Maskavā esot — nezinu tikai, vai tā ir taisnība vai ne — katram pacientam paredzēta sava sterilizēta otiņa.

Pilsoņi smagi nopūtās.

— Nu gan tu, Andrej, mazliet šauj pār strīpu …

— Kur tad tas ir redzēts, ka katram cilvēkam ņemtu savu otiņu? Ko tik visu neizdomā!

Bijušais garīgā darba proletārietis, bet tagadējais stenda tir- " gotājs kļuva pat nervozs:

— Piedodiet, Andrej Ivanovič, Maskavā pēc pēdējām iedzīvo­tāju skaitīšanas ziņām vairāk par diviem miljoniem iedzīvotāju. Tātad tas nozīmē, ka vajag vairāk par diviem miljoniem otiņu? Diezgan oriģināli.

Saruna kļuva aizvien dedzīgāka, un velns zin, kur tas būtu novedis, ja Osipnas ielas galā neparādītos Ipolits Matvejevičs.

— Atkal aizskrēja uz aptieku. Tātad stāvoklis bēdīgs.

— Vecene mirs. Ne jau velti Bezenčuks kā prātu zaudējis bizo pa pilsētu.

— Bet ko tad ārsts saka?

— Ko nu ārsts! Vai tad apdrošināšanas kasē ir ārsti? Tur ve­selu par slimu pataisīs!

«Pjers un Konstantins», kas jau sen tiecās sniegt ziņojumu medicinas jautājumos, bailīgi atskatījies, sacīja:

— Tagad viss spēks ir hemoglobinā …

To pateicis, «Pjers un Konstantins» apklusa.

Apklusa arī pilsētnieki, klusībā katrs pie sevis apsvērdams hemoglobinā noslēpumainos spēkus.

Kad uzlēca mēness un blāvā gaisma apspīdēja Zukovska mi­niatūro bisti, uz tā vara muguras skaidri varēja salasīt ar krītu uzrakstītu īsu lamu vārdu.

Pirmoreiz tamlīdzīgs uzraksts parādījās uz bistes 1897. gada 15. jūnijā, tūlīt pirmajā naktī pēc pieminekļa atklāšanas. Un, lai kā policijas, vēlāk milicijas pārstāvji centās ievest kārtību, peļo­šais uzraksts akurati atjaunojās katru dienu.

Koka mājiņās ar ārējiem slēģiem jau sīca patvāri. Bija vaka­riņu laiks. Pilsoņi velti vairs neuzkavējās un izklīda. Sacēlās vējš.

Bet Klaudija Ivanovna pa to laiku dzisa. Viņa te prasīja dzert, te sacīja, ka esot jāceļoties augšā un jāejot pēc labošana nodo­tajiem Ipolita Matvejeviča izejamiem puszābakiem, te žēlojās par putekļiem, no kuriem, viņas vārdiem runājot, varēja vai galu da­būt, te lūdza aizdegt visas lampas.

Ipolits Matvejevičs, kas jau bija piekusis uztraukdamies, stai­gāja pa istabu. Galvā līda nepatīkamas domas par saimniecis­kiem jautājumiem. Viņš domāja par to, ka vajadzēs ņemt avansu pašpalīdzības kasē, skriet pēc popa un atbildēt uz radinieku līdz­jūtības vēstulēm. Lai mazliet izklaidētos, Ipolits Matvejevičs iz­gāja lievenī. Mēness zaļajā gaismā stāvēja zārku meistars Be­zenčuks.

— Nu, kā tad pavēlēsiet, Vorobjaņinova kungs? — jautāja meistars, spiezdams naģeni pie krūtīm.