IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Iedod man, māt, šķēres, tikai labi veikli, — ātri nobēra svētais tēvs Fjodors.

— Bet kā tad ar vakariņām?

— Nekas. Vēlāk.

Svētais tēvs Fjodors paķēra šķēres, atkal ieslēdzās un piegāja pie sienas spoguļa melnā, saskrambātā rāmī.

Līdzās spogulim karājās veca tautiska bilde «Grēcinieka spo­gulis», iespiesta vara gravējumā un ar roku jauki izkrāsota. «Grē­cinieka spogulis» sevišķi nomierināja svēto tēvu Fjodoru pēc ne­veiksmes ar trušiem. Bilde skaidri parādīja visa pasaulīgā mirstī­gumu. Tās augšējā daļā bija četri zīmējumi, parakstīti ar slavu burtiem, tie bija nozīmīgi un dvēseli mierinoši: «Sems lūdz no svētā gara, Kams kviešu druvu ara, Javets iraid vīrs, kam vara, nāve visiem savu dara.» Nāve bija ar spārniem, tā turēja rokā izkapti un smilšu pulksteni. Viņa bija iztaisīta it kā no protēzēm un ortopēdiskām detaļām un stāvēja, plati ieplētusi kājas, uz kai­las, paugurainas zemes. Tās izskats runāja nepārprotamu valodu, ka neveiksme ar trušiem tāds nieks vien ir.

Pašreiz svētajam tēvam vairāk patika bildīte «Javets iraid vīrs, kam vara». Nelielā telpā resns, bagāts cilvēks ar bārdu sē­dēja troņkrēslā.

Svētais tēvs Fjodors pasmaidīja un, uzmanīgi vērodams sevi spogulī, sāka apcirpt savu cienīgo bārdu. Bārdas šķipsnas bira uz grīdas, šķēres šņakstēja, un pēc piecām minūtēm svētais tēvs Fjodors pārliecinājās, ka apgriezt bārdu viņš galīgi neprot. Bārda bija apcirpta šķībi, tā izskatījās piedauzīga un pat aizdomīga.

Pagrozījies spoguļa priekšā vēl kādu brīdi, svētais tēvs Fjo­dors noskaitās, pasauca sievu un, sniegdams tai šķēres, saīdzis sacīja:

— Palīdzi man kaut tu, rnāmuliņ. Nekādi, redzi, nevaru tikt galā ar savām krēpēm.

Cienīgmāte izbrīnā pat sasita plaukstas.

— Ko tu ar sevi esi izdarījis? — beidzot viņa izdvesa.

-— Nekā neesmu izdarījis. Matus apgriežu. Palīdzi man, esi tik labiņa. Lūk, šeit tā kā greizi nogājis .. .

— Ak kungs, — iesaucās cienīgmāte, ķerdamās pie svētā tēva Fjodora matu sprogām, ■— vai tiešām, Fedjeņka, tu taisies pāriet obnovļencos?

Par tādu sarunas virzienu svētais tēvs Fjodors ļoti nopriecājās.

—■ Ber kāpēc es, māt, nevarētu pāriet ticības atjaunotāju pusē? Vai tad obnovļenci nav cilvēki?

— Cilvēki, protams, ka cilvēki, — dzēlīgi piekrita cienīgmāte, •— kā tad: miglas bildes skatās, alimentus maksā . . .

— Nu, un ari es skraidīšu uz miglas bildēm.

— Lūdzu, skrien vien!

— Un skriešu ar.

— Gan saskriesi sev nelaimi. Tu paskaties uz sevi_ spogulī!

Un tiešām, no spoguļa svētajā tēvā Fjodorā raudzījās žirgta,

melnacaina fizionomija ar nelielu, mežonīgu bārdeli un nejedzīgi garām ūsām.

Sāka apcirpt ūsas, tās proporcionāli samazinot.

Turpmākie notikumi cienīgmāti pārsteidza vēl vairāk. Svētais

tēvs Fjodors pavēstīja, ka jau šo­vakar viņam vajagot izbraukt da­rīšanās, un pieprasīja, lai Kat- rina Aleksandrovna aizskrien pie brāļa maiznieka un palien no viņa uz vienu nedēļu mēteli ar jērādas apkakli un tumšbrūno cepuri ar pīļknābja nagu.

— Es nekur neiešu! — cienīg­māte pretojās un sāka raudāt. Pusstundu svētais tēvs Fjodors staigāja pa istabu un, biedēdams sievu ar savu pārvērsto seju, muldēja visādus niekus. Cienīg­māte saprata tikai vienu: svētais tēvs Fjodors ne no šā, ne no tā apcirpis bārdu, grib ar muļķīgo naģeni galvā nezin uz kurieni braukt un viņu pamest.

-— Es tevi nepametu, — svē­tais tēvs Fjodors atkārtoja, — ne­pametu, pēc nedēļas būšu atpakaļ. Var taču cilvēkam gadīties kādas darīšanas. Var vai nevar?

— Nevar, — teica popiene.

Svētajam tēvam Fjodoram, kas pret saviem tuviniekiem iztu­rējās lēnprātīgi, vajadzēja pat sist ar dūri pa galdu. Un, kaut gan viņš sita piesardzīgi un nemākulīgi, jo nekad agrāk to nebija da­rījis, tomēr popiene ārkārtīgi nobijās un, uzmetusi lakatu, aiz­skrēja pie brāļa pēc civilā tērpa.

Palicis viens, svētais tēvs Fjodors mirkli padomāja un noteica:

«Sievietēm ari ir grūti,» — un izvilka no gultas apakšas ar skārdu apsistu lādīti. Tādas lādītes pa lielākai daļai sastopamas sarkanarmiešiem. Tās izlīmētas ar strīpainām tapetēm, virs kurām lepojas Budjonija portrets vai papirosu kārbas «Pludmale» vāks ar trim skaistulēm, kas izstiepušās oļiem nobērtajā Batumi plud­malē. Vostrikovu lādīte svētajam tēvam Fjodoram par nepatiku arī bija izlīmēta ar bildītēm, bet tur nebija ne Budjonija, ne Ba­tumi skaistuļu. Popiene bija izlīmējusi visu lādītes iekšieni ar foto­grāfijām, kas izgrieztas no žurnālā «1914. gada kara kronika». Te bija ir «Peremišļas ieņemšana», ir «Silto apģērbu sadale pozicijās zemāko dienesta pakāpju karavīriem», un kas tik tur vēl nebija.

Izlicis uz grīdas gramatas, kas atradas pašā virsū: žurnālā «Krievu svētceļnieks» 1903. gada komplektu, biezo «Šķelšanās vēsturi» un brošureli «Krievs Itālijā», uz kuras vāka bija iespiests kūpošais Vezuvs, svētais tēvs Fjodors iebāza roku līdz pašam lā­dītes dibenam un izvilka vecu, apbružātu sievas kapuci. Viebda­mies no naftalina smakas, kas pēkšņi izplūda no lādītes, svētais tēvs Fjodors, saplēsdams mežģines un šuves, izņēma no kapuces smagu linu audekla desu. Desā bija divdesmit zelta desmit­nieku — viss, kas palicis pāri no svētā tēva Fjodora tirdzniecības avantūrām.

Ar pierastām kustībām viņš pacēla talara stūri un iebāza desu strīpaino bikšu kabatā. Tad viņš piegāja pie kumodes, izņēma no konfekšu kārbas trijniekus un piecniekus, pavisam piecdesmit rub­ļus. Kārbiņā palika vēl divdesmit rubļu.

— Saimniecībai pietiks, — viņš nolēma.

Stundu pirms vakara pasta vilciena pienākšanas svētais tēvs Fjodors īsā mētelī knapi pāri ceļiem, ar pītu grozu uz rokas stā­vēja pie kases rindā un raidīja bailīgus skatienus uz ieejas dur­vīm. Viņš baidījās, ka cienīgmāte pretēji viņa stingrajam aizlie­gumam varētu atskriet uz staciju viņu pavadīt, un tad stenda pār­devējs Prūsis, kas sēdēja bufetē un cienāja ar alu finansu aģentu, tūlīt viņu pazītu. Svētais tēvs Fjodors ar izbrīnu un kaunu rau­dzījās uz savām svītrainajām biksēm, kas bija atklātas visas pa­saules skatieniem.

Iekāpšana vilcienā bez plackartēm kā parasti bija trokšņaina. Pasažieri, salīkuši zem pārlieki lielo maisu smaguma, skraidīja gar vilcienu turp un atpakaļ no viena gala uz otru. Svētais tēvs Fjodors izmisis skraidīja visiem līdz. Viņš, tāpat kā visi, glaimīgā balsī iztaujāja pavadoņus, tāpat kā visi baidījās, ka kasieris iede­vis «nepareizu» biļeti, un tikai beidzot, ticis iekšā vagonā, atguva savu parasto mieru un kļuva pat jautrs.

Lokomotive pilnā balsī ieaurojās, un vilciens sakustējās, aiz­vezdams sev līdzi svēto tēvu Fjodoru nezināmā tālē pretī mīklai­nam pasākumam, kas acīm redzot laikam solīja lielus labumus.

Sāda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija ir dīvaina. No­kļuvis tanī, visparastākais pilsonis sajūt zināmas raizes un ne­mieru un drīz vien kļūst vai nu par pasažieri, vai par kravas sa­ņēmēju, vai arī vienkārši par dauzoni bezbiļetnieku, kas sarūgtina dzīvi un dienestu konduktoru brigādēm un peronu kontrolieriem.

No tā mirkļa, kopš pilsonis ieiet šajā teritorijā, kuru viņš dile­tantiski sauc par staciju vai uzgaidāmām telpām, viņa dzīvē no­tiek straujš pagrieziens. Tūlīt viņu aplido Jermaki Timofejeviči baltos priekšautos ar niķelētiem bļendukiem uz sirdīm un pakal­pīgi paķer bagažu. No šā mirkļa pilsonis vairs nepieder pats sev. Viņš ir pasažieris un sāk izpildīt visus pasažiera pienākumus. Sie pienākumi ir lielā skaitā un sarežģīti, taču patīkami.