IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Satriekts no šāda dīvaina cilvēku nāves klasificējuma, Ipolits Matvejevičs jautāja:

— Nu, bet, kad tu pats nomirsi, kā par tevi meistari sacīs?

— Es esmu mazs cilvēciņš. Teiks: «Bezenčuks nostirinājis kājas.» Un vairāk neko neteiks.

Un nopietni piebilda:

— Man aiziet uz mūža māju vai nolikt karoti nav iespējams: miesas būve par sīku .. . Bet kā tad paliek ar zārku, Vorobjaņi­nova kungs? Vai tiešām pavēlēsiet taisīt bez bārkstīm un glazē- juma?

Taču Ipolits Matvejevičs, atkal iegrimis savos žilbinošajos sapņos, neatbildēja nekā un devās uz priekšu. Bezenčuks, seko­dams viņam, uz pirkstiem kaut ko rēķināja un pa paradumam pie sevis murmināja.

Mēness jau sen bija nozudis. Bija auksts kā ziemā. Peļķes atkal pārklāja ledus, trausls kā vafele. Biedra Gubernska vārdā nosauktajā ielā, kur iznāca abi ceļa biedri, vējš spēkojās ar izkārt­nēm. No Staropanska laukuma puses rībēdams un žvadzēdams izbrauca ugunsdzēsēju pajūgs ar izkāmējušiem zirgiem.

Ugunsdzēsēji, pārkāruši savas buraudekla biksēs tērptās kājas par pajūga maļam, šūpoja kaskotas galvas un tīšam pretīgas balsīs dziedāja:

Mūsu brandmeisteram slava,

Mūsu dārgajam biedram Pumpim sla-ava!…

— Brandmeistara dēla Kojkas kāzās uzdzīvojuši, — Bezen­čuks vienaldzīgi sacīja un pakasīja zem kažoka krūtis. Vai tad patiešām bez glazējuma un bez visa kā taisīt?

Tieši šai brīdī Ipolits Matvejevičs jau visu bija izlēmis. «Braukšu,» viņš nolēma, «atradīšu. Un tad paskatīsimies.» Un sapņos par briljantiem pat nelaiķe sievasmāte viņam likās tīka­māka, nekā bija īstenībā. Viņš pagriezās pret Bezenčuku:

— Velns ar tevi! Taisi arī! Glazētu! Ar bārkstīm!

Pieņēmis mirstošās Klaudijas Ivanovnas grēksūdzi, Frola un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs iz­nāca no Vorobjaņinova mājas galīgi apjucis un visu ceļu līdz sa­vai mājai nogāja, izklaidīgi raudzīdamies apkārt un mulsi smai­dīdams. Ceļa beigu posmā viņa izklaidība bija sasniegusi tādu pakāpi, ka viņš, cik tur trūka, būtu pakļuvis zem apriņķa izpild­komitejas automobiļa GOS Nr. 1. Izkūlies no mēļās miglas, kuru bija uzlaidusi ellišķīgā mašīna, svētais tēvs Vostrikovs pilnīgi zaudēja pašsavaldīšanos un, neraugoties uz cienījamo amatu un gadu nastu, atlikušo ceļa gabalu noskrēja frivolos pusaulekšos.

Cienīgmāte Katrina Aleksandrovna klāja vakariņu galdu. Die­nās, kad nebija vakara dievkalpojuma, svētais tēvs Fjodors mīlēja agri vakariņot. Bet tagad, noņēmis platmali un silto, vatēto talaru, svētais tēvs ātri iespruka guļamistabā, cienīgmātei par izbrīnu tur ieslēdzās un klusinātā balsī sāka vilkt «Svētīgam būt».

Cienīgmāte atsēdās uz krēsla un bikli čukstēja:

— Atkal kaut ko uzsācis . ..

Svētā tēva Fjodora trauksmainā dvēsele nepazina miera. Ne­kad tā nezināja miera. Ne toreiz, kad viņš bija garīgās skolas audzēknis, ne arī toreiz, kad jau bija ūsains seminārists Fjodors Ivaničs. Pārgājis no seminārā uz universitāti un nomācījies juri­diskajā fakultatē trīs gadus, Vostrikovs 1915. gadā nobijās no iespejamas mobilizācijas un atkal pievērsās garīdzniecībai. Sā­kumā viņu ieveda diakonu kārtā, bet pēc tam iesvētīja garīdznieka amatā un nozīmēja darbā apriņķa pilsētā N. Un vienmēr visos garīgās un civilās karjeras etapos svētais tēvs Fjodors bija un palika ierāvējs.

Svētais tēvs Vostrikovs sapņoja par savu privātu sveču fab­riku. Viņam acu priekšā rēgojās fabrikas ruļļi, uz kuriem tinās resnas vaska virves; un tas tik ļoti plosīja viņa dvēseli, ka svētais tēvs Fjodors izgudroja dažādus projektus, kurus realizējot vaja­dzētu iegūt pamata un apgrozības kapitalu, lai nopirktu Samarā jau sen noskatītu fabriciņu.

Idejas svētajam tēvam Fjodoram iešāvās prātā pilnīgi negai­dīti, un viņš tūlīt ķērās pie darba. Svētais tēvs Fjodors uzsāka vārīt raibās veļas ziepes; savārīja tās pudiem, bet ziepes, kaut gan saturēja milzīgu tauku procentu, neputoja un pie tam vel maksāja trīsreiz dārgāk nekā «Arkla un āmura» ražotās. Ziepes pēc tam ilgi mirka un trūdēja priekšnamā, un Katerina Aleksandrovna, tām garām iedama, reizēm pat apraudājās. Bet vēl pēc kāda laika ziepes izmeta atkritumu bedrē.

Izlasījis kādā lopkopības žurnālā, ka trušu gaļa esot tikpat maiga kā cālim, ka tie ātri vairojoties un trušu audzēšana rūpī­gam saimniekam varot dot krietnu peļņu, svētais tēvs Fjodors nekavējoties iegādājās pusduci vaislinieku, un jau pēc diviem mē­nešiem suns Nerka, izbijies no garausaino radījumu pulkiem, kuri piepildīja visu sētu un māju, nezin kur aizmuka. Nolādētie N._pil­sētas iedzīvotāji izrādījās ārkārtīgi konservativi un vienprātīgi nepirka Vostrikova trušus. Tad svētais tēvs, aprunājies ar savu cienīto, nolēma kuplināt pats savu ēdienkarti ar trušu gaļu, kas garšojot labāk pat par cāļu gaļu. No trušu gaļas gatavoja cepe­šus, siteņus, ātros klopšus; vārīja trušu zupu, pasniedza vaka­riņās aukstā veidā un sacepa kuličos. Tas viss neka nelīdzeja. Svētais tēvs Fjodors aprēķināja, ka, ēdot vienīgi trušu gaļu,_ ģi­mene mēnesī var patērēt ne vairāk par četrdesmit dzīvniekiem, kamēr ikmēneša pieaugums ir deviņdesmit gabalu, pie kam šis skaits ar katru mēnesi pieaugs ģeometriskā progresijā.

Tad Vostrikovi nolēma tirgoties ar majas pusdienām. Svētais tēvs Fjodors visu vakaru ar ķīmisko zīmuli uz rūpīgi sagrieztam rūtiņu papīra lapām rakstīja sludinājumus par garšīgam majas pusdienām, kas pagatavotas vienīgi un tikai svaiga sviesta. Slu­dinājums sākās ar vārdiem: «Lēti un garšīgi.» Cienīgmāte emal­jētu bļodiņu sataisīja pilnu ar miltu klīsteri, un svētais tēvs

Fjodors vēlu vakarā izlīmēja sludinājumus uz visiem telegrāfā stabiem un padomju iestāžu tuvumā.

Jaunajam pasākumam bija lieli panākumi. Jau pirmajā dienā ieradās septiņi cilvēki, tanī skaitā arī kara komisariata lietvedis Bendins un labierīcību apakšnodaļas pārzinis Kozlovs, ar kura gādību pilsētā nesen tika noārdīts vienīgais senatnes pieminek­lis — Elizabetes laiku triumfa arka, kas, viņa vārdiem izsakoties, traucējot ielu satiksmi. Viņiem visiem pusdienas ļoti iepatikās. Otrā dienā ieradās četrpadsmit cilvēku. Trusīšus nespēja piedīrāt vien. Veselu nedēļu šim pasākumam bija lieliski panākumi, un svētais tēvs Fjodors jau sapņoja par nelielas bezmotora kažok­ādu apstrādāšanas darbnīcas atvēršanu, kad atgadījās pilnīgi ne­paredzēts notikums.

Kooperativs «Arkls un āmurs», kas bija slēgts jau trīs nedēļas sakarā ar preču inventarizāciju, tika atvērts, un veikala darbinieki, elsdami aiz piepūles, izvēla pagalmā mucu ar sapuvušiem kāpos­tiem un izgāza tos atkritumu bedrē; puse pagalma piederēja svē­tajam tēvam Fjodoram. Pikantās smakas valdzināti, pie bedres saskrēja truši, un jau nākošās dienas rītā maigo grauzēju vidū sākās sērga. Tā plosījās tikai trīs stundas, bet noguldīja divi simti četrdesmit vaislinieku un neskaitāmu daudzumu jaundzimušo.

Satriektais svētais tēvs Fjodors izturējās pavisam rāmi vese­lus divus mēnešus, un viņa dvēsele bija atspirgusi tikai tagad, atgriežoties no Vorobjaņinova mājas un cienīgmātei par izbrīnu ieslēdzoties guļamistabā. Visas zīmes rādīja, ka svēto tēvu Fjo­doru apmirdzējusi jauna ideja, kas pārņēmusi visu viņa dvēseli.

Katrina Aleksandrovna, saliekusi pirkstu, pieklauvēja pie gu­ļamistabas durvīm. Atbildes nebija, tikai dziedāšana kļuva ska­ļāka. Pēc brītiņa durvis pavērās un spraugā parādījās svētā tēva Fjodora jaunavīgā sārtumā kvēlojošā seja.