IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Pasažieris ļoti daudz ēd. Vienkāršie mirstīgie naktī neēd, bet pasažieris ēd arī naktī. Viņš ēd sautētu cāli, kas viņam ir par dārgu, cieti novārītas olas, kas kaitīgas kuņģim, un olives. Kad vilciens šķērso pārmijas, plauktos šķind neskaitāmas tējkannas un lēkā avīzēs ietītie cāļi bez kājām, kuras tiem pasažieri izrāvuši ar visām saknēm.

Taču pasažieri nekā no tā nemana. Viņi stāsta anekdotes. Re­gulāri pēc katrām trim minūtēm viss vagons vai plīst no smiek­liem. Pēc tam iestājās klusums, un kāda samtaina balss stāsta nākošo anekdoti:

— Mirst vecs ebrejs. Pie gultas stāv sieva, bērni. «Vai Moņa ir šeit?» ebrejs ar mokām izdveš. «Ir gan.» — «Un vai tante Brana ir atnākusi?» — «Atnākusi gan.» — «Bet kur tad vecmā­miņa? Es viņu neredzu.» — «Rau, kur viņa stāv.» — «Bet Izaks?» — «Izaks tepat vien ir.» — «Un bērni?» — «Lūk, visi bērni.» — «Bet kas tad palika bodē?!»

Un tai pašā mirklī sāk šķindēt tējkannas un augšējos plauktos lakstīt cāļi, pērkonīgo smieklu iztraucēti. Bet pasažieri to nemana. Katram uz sirds ir kāda iemīļota anekdote, kura satraukti gaida savu kārtu. Jaunais teicējs, ar elkoņiem grūstīdams kaimiņus, lū­dzošā balsī saukdams: «Bet man stāstīja!» — ar grūtībām saista klausītāju uzmanību un iesāk:

— Kāds ebrejs atnāk.mājās. un liekas..guM,.i>Jakus say.aL.sier vai. Pēkšņi viņš dzird — zem gultas kads grabinas. Ebrejs pabāž roku zem gultas un jautā: «Vai tas esi tu, Džek?» Bet Džeks no­laiza roku un atbild: «Tas esmu es.»

Pasažieri vai mirst no smiekliem. Nakts tumsa aizsedz laukus, no lokomotives dūmeņa virpuļo gaistošas dzirksteles, un garam aizslīd klīrīgi tievi semafori ar zaļām, spīdošam brillēm, no aug­šas noraudzīdamies uz vilcienu.

Jocīga ir tāda dzelzceļa vajadzībām atsavināta teritorija! Uz visām valsts malām joņo gari, smagi tālsatiksmes vilcieni. Ceļš visur ir brīvs. It visur deg zaļas uguntiņas — ceļš brīvs. Polarais ekspresis dodas uz Murmansku. Sakumpis un izliecies uz pārmi­jas, no Kurskas stacijas izdrāžas «Pirmais-K», lauzdams ceļu uz Tiflisu. Tālo Austrumu ātrvilciens apbrauc Baikala ezeru, ar pilnu tvaiku tuvodamies Klusajam okeanam.

Tālo ceļojumu muza vilina cilvēku. Tā jau aizrāvusi svēto tēvu Fjodoru no klusā apriņķa klostera un iemetusi diezin kādā gu­berņā. Arī bijušais muižniecības vadonis un pašreizējais dzimt­sarakstu nodaļas lietvedis Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs jau satraukts līdz dvēseles dziļumiem un velns zina, ko nolēmis darīt.

Ļaudis klaiņo pa pasauli. Viens desmit tūkstošu kilometru tālu no darba vietas atrod sev smaidošu līgavu. Otrs, dzīdamies pēc dārglietām, pamet pasta un telegrāfā nodaļu un kā skolnieks skrien uz Aldanu. Bet trešais mierīgi sēž mājās, mīlīgi glauda savu vecu veco bruku un lasa grafa Saliasa rakstus, kas maksā rubli, taču viņš tos nopircis par piecām kapeikām.

Otrā dienā pēc bērēm, kuru vadību laipni uzņēmās zārku meis­tars Bezenčuks, Ipolits Matvejevičs devās darbā un, izpildīdams savus pienākumus, pašrocīgi iereģistrēja, ka mirusi Klaudija Iva­novna Petuchova, piecdesmit deviņus gadus veca, mājsaimniece, bezpartejiska, ar dzīves vietu apriņķa pilsētā N. un izcelšanos no Stargorodas guberņas muižniekiem. Pēc tam Ipolits Matvejevičs izlūdzās likumīgi pienākošos divnedēļu atvaļinājumu, saņēma četrdesmit vienu rubli atvaļinājuma naudas un, atvadījies no darba biedriem, devās mājās. Pa ceļam viņš iegriezās aptiekā.

Provizors Leopolds Grigorjevičs, kuru mājnieki un draugi sauca par Lipu, stāvēja aiz sarkanas, lakotas letes starp piena baltām, ar indi pildītām burkām un nervozēdams pārdeva brand- meistara svainienei «Ango krēmu pret iedegumu un vasaras rai­bumiem, kas ādu padara sevišķi baltu». Brandmeistara svainiene turpretī pieprasīja «Rašeļa zeltainās krāsas pūderi, kas piedod ādai vienmērīgu, dabiski nesasniedzamu iedegumu». Taču aptieka bija tikai Ango krēms pret iedegumu, un tik pretēju parfimērijas produktu cīņa ilga pusstundu. Tomēr uzvarēja Lipa, kas pārdeva brandmeistara svainienei lūpu krāsu un pēc patvāra principa pa­gatavotu blakšu izplucināšanas ierīci, kas no ārpuses izskatijas kā lejkanna.

— Ko jūs vēlaties?

— Matu līdzekli.

•— Vai augšanas veicināšanai, iznīdēšanai, krāsošanai?

— Ko nu par augšanu! — sacīja Ipolits Matvejevičs. — Krā­sošanas līdzekli.

— Krāsošanai ir brīnišķīgs līdzeklis «Titaniks». Saņemts no muitas. Kontrabandas prece. Nav nomazgājama ne ar aukstu, ne karstu ūdeni, ne ar ziepju putām, ne petroleju. Radikali melna krāsa. Flakons pusgadam maksā trīs rubļi divpadsmit kapeikas. Ieteicu kā labam paziņam.

Ipolits Matvejevičs pagrozīja rokās «Titanika» četrkantaino flakonu, nopūzdamies apskatīja etiķeti un nolika naudu uz letes.

ipolits Matvejevičs atgriezās mājās un riebuma pilns ņēmās aplaistīt galvu un ūsas ar «Titaniku». Dzīvoklī izplatījās nelaba smirdoņa.

Pēcpusdienā smirdoņa samazinājās, ūsas apžuva un salipa kopā, tās izsukāt varēja tikai ar lielu piepūli. Radikali melnā krāsa zaļgani lāsmoja, bet otrreiz krāsot vairs nebija laika.

Ipolits Matvejevičs izņēma no sievasmātes lādītes iepriekšējā vakarā atrasto dārglietu sarakstu, saskaitīja visu naudu, noslēdza dzīvokli, noslēpa atslēgas dziļi kabatā, iesēdās ātrvilcienā Nr. 7 un brauca uz Stargorodu.

Pulksten pusdivpadsmitos no ziemeļrietumiem, no Cmarovkas sādžas puses, Stargorodā ienāca kāds apmēram divdesmit astoņus gadus vecs jauneklis. Viņam pakaļ skrēja bezpajumtnieks.

— Onkulīt, — viņš jautri sauca, — dod desmit, kapeikas! — Jauneklis izņēma no kabatas sasilušu ābolu un pasniedza bezpa­jumtniekam, bet tas neatlaidās. Tad gājējs apstājās, ironiski pa­skatījās uz zēnu un klusi sacīja:

— Varbūt tu vēl gribētu atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Mēra sajūtu zaudējušais bezpajumtnieks saprata savu preten­ziju nepamatotību un likās mierā.

Jauneklis meloja: viņam nebija nedz naudas, nedz dzīvokļa, kur tā varētu atrasties, nedz atslēgas, ar kuru varētu dzīvokli at­slēgt. Viņam nebija pat mēteļa. Pilsētā jauneklis ienāca zaļa uzvalka ar pieguļošu vidukli. Viņa spēcīgo kaklu vairākkārt ap­ņēma veca vilnas šalle, kājās bija lakādas puszābaki ar apelsinu krāsas ziemišķādas virsu. Zeķu kājās nebija. Rokā jauneklis turēja astrolabu.

«O, bajadera, tri-ri-rim, ti-ri-ra!» viņš dziedāja, tuvodamies tirgum.

Te viņam bija daudz darīšanu. Viņš iespraucās pārdevēju rindā, kuri tirgojās uz drupu kaudzes, nolika sev priekšā astrolabu un nopietnā balsī sauca:

— Kam vajag astrolabu? Lēti pārdodu astrolabu! Delegācijām un sieviešu nodaļām atlaide.

Negaidītais piedāvājums ilgu laiku nerada pieprasījumu. Māj­saimnieču delegācijās vairāk interesējās par deficitām precēm un drūzmējās pie manufaktūras stendiem. Astrolaba pārdevējam jau divreiz pagāja garām Stargorodas guberņas krimina!izmeklēša­nas aģents. Bet, tā kā astrolabs nekādi nelīdzinājās vakar nozag­tajai Sviesta centra kancelejas rakstāmmašīnai, aģents beidza ar skatieniem magnetizēt jaunekli un aizgāja prom.

Ap pusdienas laiku astrolabs tika pārdots atslēdzniekam par trim rubļiem.

— Tas ir instrumentiņš, kas pats mērī, — teica jauneklis, at­dodams astrolabu pircējam, — būtu tikai ko mērīt.

Atbrīvojies no komplicētā instrumenta, jauneklis ēdnīcā «Gar­dais stūrītis» paēda pusdienas un devās apskatit pilsētu. Viņš izstaigāja Padomju ielu, izgāja uz Sarkanarmijas ielas (bijušās Lielās Puškina ielas), šķērsoja Kooperativa ielu un atkal atradās Padomju ielā. Bet šī vairs nebija tā Padomju iela, pa kuru viņš nupat bija staigājis: pilsētā bija divas Padomju ielas. Ne ma­zums par to pabrīnījies, jaunais cilvēks nokļuva Ļenas notikumu ielā (bijusī Deņisova iela). Līdzās skaistai divstāvu savrupmājai Nr. 28 ar izkārtni