IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

PSRS, KPFSR STARGORODAS GUBERŅAS SOCIĀLĀS NODROSINASANAS NODAĻAS INVALIDU NAMS Nr. 2

jaunais cilvēks apstājās un palūdza sētniekam, kas sēdēja uz akmens soliņa pie vārtiņiem, atļauju piesmēķēt.

— Sakiet man, tētiņ, — ievilcis dūmu, jautāja jaunais cil­vēks, — vai līgavas jūsu pilsētā ir?

Vecīgais sētnieks par šādu jautājumu nemaz nebija izbrīnījies.

— Dažam ari ķēve ir lī­gava, — viņš atbildēja, lab­prāt ielaizdamies sarunā.

— Vairāk man jautājumu nav, — ātri noteica jaunais cilvēks.

Un tūlīt uzdeva jaunu jau­tājumu:

— Tāda māja un bez lī­gavām?

— Mūsu līgavas, — sēt­nieks iebilda, — jau sen viņ­pasaulē ar lukturiem meklē. Pie mums te ir valsts nabag­māja: vecenes dzīvo pilnā pansijā.

— Sa'protu. Tās, kuras dzi­mušas vēl pirms vēsturiskā materialisma?

— Tas gan tiesa. Kad nu piedzimušas, tad arī piedzimušas.

— Bet kas šai mājā bija pirms vēsturiskā materialisma?

— Kad bija?

— Nu toreiz, vecos laikos.

— Ahā, vecos laikos šeit dzīvoja mans kungs.

— Buržujs?

— Pats tu buržujs! Es tev saku ■— muižniecības vadonis.

— Tātad proletārietis.

— Pats tu proletārietis! Es taču sacīju — vadonis.

Saruna ar gudro sētnieku, kas vāji orientējās sabiedrības šķiriskajā uzbūvē, būtu turpinājusies vēl dievs zin cik ilgi, ja jaunais cilvēks tūlīt negrābtu vērsi aiz ragiem.

— Ziniet ko, vectētiņ, — viņš teica, — nebūtu slikti iedzert kādu lāsīti sīvā.

— Nu pacienā.

Uz stundu abi pazuda, bet, kad atgriezās, sētnieks jau bija jaunā cilvēka visuzticamākais draugs.

— Nu, tad es pie tevis pārnakšņošu, — jaunais draugs_ teica.

— Manis pēc kaut vai visu mūžu dzīvo, tu esi labs cilvēks. _

Tik ātri sasniedzis savu mērķi, viesis izveicīgi nokāpa_ set-

nieka dzīvoklī, noāva apelsina krāsas puszābakus un izstiepās uz sola, pārdomādams rītdienas darbības plānu.

Jauno cilvēku sauca — Ostaps Benders. No savas biogrāfijās viņš parasti pastāstīja tikai vienu detaļu: «Mans tēvs,» viņš teica, «bija Turcijas pavalstnieks.» Turcijas pavalstnieka dēls savā dzīvē bija mainījis daudzas nodarbības. Rakstura možums, kas viņam traucēja veltīt sevi kādam noteiktam darbam, pastāvīgi viņu mētāja no vienas valsts malas uz otru un tagad bija novedis Stargorodā bez zeķēm, bez atslēgas, bez dzīvokļa un bez naudas.

Gulēdams smacīgi siltajā sētnieka dzīvoklī, Ostaps Benders domās noslīpēja divus viņa iespējamās karjeras variantus.

Varēja apprecēt daudz sievu un mierīgi braukāt no pilsētas uz pilsētu, stiepjot līdzi jaunu čemodānu ar kārtējai sievai nogran- tētām dārgām mantām. Bet varēja arī jau rīt aiziet uz Stargo- rodas bērnu komisiju un ierosināt viņiem uzņemties vēl neuzglez­notās, bet toties ģeniāli iecerētās gleznas «Boļševiki raksta vēstuli Cemberlenam» izplatīšanu pēc mākslinieka Repina populārās gleznas parauga «Aizkrācieši raksta vēstuli sultanam». Izdoša­nās gadījumā šis variants varētu ienest kādus četrsimt rubļus. Abus variantus Ostaps bija izdomājis, pēdējo reizi uzturoties Maskavā. Variants par daudzsievību radās pēc vakara avīzē izla­sītās tiesu chronikas, kur skaidri bija teikts, ka kāds poligamists sodīts tikai ar diviem gadiem bez stingras izolācijās. Variants Nr. 2 dzima Bendera galvā, kad viņš ar kontramarku bija iekļuvis RKMA [1] izstādē un to apskatījis.

Tomēr abiem projektiem bija savi trūkumi. Iesākt poligamista karjeru bez brīnišķīga, pelēki lāsumota uzvalka bija neiespējami. Bez tam vajadzīgi kaut vai desmit rubļi, lai varētu paspīdat un savaldzināt. Varēja, protams, apprecēties ari zaļajā ceļojuma uz­valkā, jo Bendera vīrišķīgais spēks un skaistums bija pilnīgi ne­atvairāms provinciālajām Grietiņām precību gados, bet tā būtu, kā izteicās pats Ostaps, «zemākā klase, melnstrādnieka darbs». Ar gleznu arī nebija nemaz tik vienkārši — varēja rasties_ tīri techniskas grūtības. Vai būs ērti gleznot b. Kaļiņinu kažokādas cepurē un baltā tūbas apmetnī un b. Cičerinu — līdz jostas vietai kailu? Drošības pēc, protams, varētu visas personas gleznot pa­rastos uzvalkos, bet tas vairs nebūtu tas.

— Nebūs tāda efekta! — Ostaps skaļā balsī noteica.

Te viņš pamanīja, ka sētnieks jau labu brīdi kaut ko dedzīgi runā. Izrādījās, ka sētnieks nogrimis atmiņās par bijušo majas īpašnieku:

—_ Policijas priekšnieks viņu sveicināja … Tu atnāc pie viņa, nu tapat, kā sacīt,apsveikt ar Jauno gadu — tev trijnieku iedod … Uz lieldienām tāpat, kā sacīt — atkal trijnieku. Ja vēl dzimšanas diena viņu, kā sacīt, apsveic … Un skaties, apsveikuma naudas vien gadā sanāk rublīšu piecpadsmit… Solījās mani pat ar medali apbalvot. «Es,» viņš saka, «vēlos, lai mans sētnieks butu ar medali.»

— Nu un kā tad iznāca, vai iedeva?

— Tu pagaidi . .. «Man,» viņš saka, «sētnieka bez medaļas nevajag.» Uz Sanktu Pēterburgu aizbrauca pēc medaļa. Nu, pir­moreiz, kā sacīt, neizdevās. Cinavnieku kungi negribēja. «Cars,» saka, «uz ārzemēm aizbraucis, tagad nevar.» Kungs pieteica gai­dīt. «Tu,» saka, «Tichon, gaidi, bez medaļas nepaliksi.»

— Bet tavu kungu nožmiedza, vai? — Ostaps pēkšņi pa­vaicāja.

— Neviens nav žmiedzis. Pats aizbrauca. Ko viņš te ar zal­dātiem būtu iesācis… Bet vai tagad par sētnieka darbu dod medaļas?

— Kā tad, ka dod. Varu tev izgādāt.

Sētnieks ar cieņu paskatījās Benderā.

— Es bez medaļas nevaru. Man tāds dienests.

— Uz kurieni tad tavs kungs aizbrauca?

— Kas to lai zin! Cilvēki stāsta — uz Parizi aizbraucis.

— Ahā! . . . Baltās akacijas ziedi emigrācijā . . . Tātad viņš ir emigrants?

— Pats tu esi emigrants… Uz Parizi, cilvēki stāsta, aiz­braucis. Bet māju paņēma vecenēm. Tās kaut vai katru dienu vari apsveikt — ne griveņiku nedabūsi! .. . Ek! Tas tik bija kungs! …

Šai mirklī virs durvīm ieklinkšķējās sarūsējušais zvans. Sēt­nieks krekšķēdams aiztenterēja līdz durvīm, atvēra tās un ārkār­tīgā uzbudinājumā kāpās atpakaļ.

Uz augšējā pakāpiena stāvēja melnūsains un melnmatains Ipolits Matvejevičs Vorobjaņinovs. Viņa acis zem pensneja mir­dzēja agrākā spožumā.

— Kungs! — dedzīgi iebļāvās Tichons. — No Parize cl

Ipolits Matvejevičs, apmulsis, ka sētnieka dzīvoklī mi* kāds

sveša persona, kuras kailās, violetās pēdas viņš tikai tagad bij< ieraudzījis aiz galda malas, galīgi apjuka un gribēja begt_ prom bet Ostaps Benders veikli pielēca kājās un zemu paklanījas Ipo lita Matvejeviča priekšā.

— Kaut ari pie mums nav Parize, tomēr laipni lūdzam mūsu būdā!

— Labdien, Tichon, — Ipolits Matvejevičs bija spiests atbil­dēt, — es nemaz neesmu ieradies no Parizes. Kas tev nāk prātā?

Bet Ostaps Benders, kura garais, dižciltīgais deguns skaidri juta cepeša smaržu, neļāva sētniekam ne iepīkstēties.

— Lieliski, — pamirkšķinājis ar aci, viņš sacīja, — jūs ne­esat ieradies no Parizes. Protams, jūs esat atbraucis no Kologri- vas aociemot savu nelaiķi vecomāti.

Tā runādams, viņš maigi apņēma ap vidu galīgi apstulbušo sētnieku un izbīdīja viņu aiz durvīm, pirms tas bija sapratis, kas noticis, bet, kad viņš atguvās, tad apjēdza tikai to, ka no Parizes atbraucis kungs, ka viņu, Tichonu, izlikuši no sētnieka dzīvokļa un viņam kreisajā rokā sažņaugts papīra rublis.

Runīgi noslēdzis aiz sētnieka durvis, Benders pagriezās pret Vorobjaņinovu, kas vēl arvien stāvēja istabas vidū, un sacīja: