IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Ipolits Matvejevičs kļuva pelēks.

— Tā ir laupīšana gaišā dienas laikā.

— Un cik tad jūs domājat man piedāvāt?

— N-n-nu, piecas procentes, nu galu galā desmit. Jūs sapro­tat, tas taču ir piecpadsmit tūkstošu rubļu!

— Vairāk jūs nekā nevēlaties?

— N-nē.

— Bet varbūt jūs vēlaties, lai es strādātu par velti un pie tam vēl iedotu jums dzīvokļa atslēgu, kur glabājas nauda?

— Tādā gadījumā atvainojiet, — Vorobjaņinovs nomurmi­nāja zem deguna. — Man ir pilnīgs pamats domāt, ka es arī viens pats tikšu galā ar šo pasākumu.

— Ahā! Tādā gadījumā atvainojiet, — iebilda lieliskais Ostaps, — man ir ne mazāks pamats, kā sacīja Endi Takers, domāt, ka arī es viens pats varētu paveikt jūsu pasākumu. •

— Krāpnieks! — drebēdams iekliedzās Ipolits Matvejevičs.

Ostaps bija nesatricināms.

— Klausieties, kungs no Parizes, vai to jūs zināt, ka jūsu bril­janti man tikpat kā kabatā! Un jūs mani interesējat tikai par tik, par cik es vēlos nodrošināt jūsu vecumdienas.

Tikai tagad Ipolits Matvejevičs saprata, kādas dzelzs ķetnas viņu sagrābušas aiz rīkles.

— Divdesmit procentus, — viņš drūmi sacīja.

— Un mans uzturs?,— Ostaps zobgalīgi jautāja.

— Divdesmit piecus.

— Un dzīvokļa atslēgu?

— Tas taču trīsdesmit septiņi ar pusi tūkstoša!

-— Kāpēc tāda precizitāte? Nu, lai notiek — piecdesmit pro­centus. Puse jūsu, puse — mana.

Tirgošanās turpinājās. Ostaps vēl piekāpās. Viņš aiz cienības pret Vorobjaņinova personību piekrita strādāt par četrdesmit pro­centiem.

—• Sešdesmit tūkstoši, — kliedza Vorobjaņinovs.

— Jūs esat visai banals cilvēks, — Benders iebilda, — jūs pārlieku mīlat naudu.

— Bet vai jūs nemīlat naudu? — fleitas balsī iespiedzās Ipo­lits Matvejevičs.

— Nemīlu vis.

— Kāpēc tad jums vajadzīgi sešdesmit tūkstoši?

— Principa pēc!

Ipolits Matvejevičs tikai smagi elsa.

— Nu, kā ir, vai ledus sakustējies? — Ostaps kala dzelzi, kamēr tā vēl karsta.

Vorobjaņinovs tusnīdams padevīgi sacīja:

— Sakustējies gan.

— Nu, sit saujā, apriņķa mēroga indiāņu virsaiti! Ledus sa­kustējies! Ledus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Ipolits Matvejevičs, apvainojies par «indiāņu virsaiša» titulu, pieprasīja, lai Ostaps atvainotos, un pēc tam, kad Ostaps, notu­rēdams atvainošanās runu, bija viņu nosaucis par feldmaršalu, varēja stāties pie dispozicijas izstrādāšanas.

Pusnaktī sētnieks Tichons, ķerdamies pie visiem dārziņu žo­giem un ilgstoši pieglauzdamies stabiem, vilkās uz savu pagraba mitekli. Viņam par nelaimi spīdēja jauns mēness.

— Ahā! Garīgā darba proletārietis! Slotas darbinieks! — iesaucās Ostaps, pamanīdams ritenī saliekušos sētnieku.

Sētnieks ieīdējās zemā un baismīgā balsī, kādā reizēm nakts klusumā dedzīgi un norūpējušās pēkšņi sāk murmināt izlietnes.

— Tas ir konģeniali, — Ostaps sacīja Ipolitam Matvejevi- čam, — jūsu sētnieks tomēr ir diezgan liels pļēgurs. Vai tad tā var piedzerties par rubli?

— V-var, —- sētnieks pēkšņi sacīja.

— Klausies, Tichon, — Ipolits Matvejevičs ieteicās, — vai tu, draudziņ, nezini, kas noticis ar manām mēbelēm?

Ostaps uzmanīgi pieturēja Tichonu, lai runa varētu brīvi plūst no viņa plati atplestās mutes. Ipolits Matvejevičs sasprin­dzināti gaidīja. Bet no sētnieka mutes, kurā zobi auga nevis cieši kopā, bet reti kā redeles, paspruka apdullinošs kliedziens:

— Reizzzz bija dienas jautrrrajās .. .

Sētnieka mājokli piepildīja dārdoņa un šķindoņa. Sētnieks ar īstu darba mīlestību un centību dziedāja dziesmu, neizlaizdams nevienu pašu vārdu. Viņš auroja, streipuļodams pa istabu, te ne­apzinīgi panirdams zem galda, te atsizdamies ar naģeni pret sie­nas pulksteņa cilindrisko vara bumbu, te nomezdamies uz viena ceļa. Viņš jutās šausmīgi jautri.

Ipolits Matvejevičs bija galīgi izmisis.

— Vajadzēs liecinieka nopratināšanu atlikt līdz rītam, — Ostaps sacīja. — Iesim gulēt.

Sētnieku, miegā smagu kā kumodi, pārnesa uz sola.

Vorobjaņinovs un Ostaps nolēma gulēt kopā sētnieka gultā. Ostapam zem svārkiem bija kovboja krekls ar melnām un sarka­nām rūtīm. Zem tā nebija vairāk nekā. Toties Ipolitam Matveje- vičam zem lasītājam jau pazīstamās mēness krāsas vestes atra­dās vēl otra — spilgta, gaiši zila adīta veste.

— Veste kā radīta pārdošanai, — Benders skaudīgi sacīja, — tā man noteikti piestāvētu Pārdodiet!

Ipolitam Matvejevičam bija neērti atsacīt savam jaunajam kompanjonam un tiešajam koncesijas līdzdalībniekam.

Viņš viebdamies piekrita pārdot vesti par to pašu naudu, ko pats bija maksājis, — par astoņiem rubļiem.

— Naudu saņemsiet pēc mūsu slepenās dārglietu krātuves realizarijas, — Benders sacīja, saņemdams no Vorobjaņinova vēl silto vesti.

— Nē, tā es nevaru, — sarkdams pretojās Ipolits Matveje­vičs. — Lūdzu, dodiet vesti atpakaļ!

Ostapa delikātā daba sašuta.

— Nu tā taču ir sīkumainība! — viņš iesaucās. -— Ķerties pie pasākuma par pusotra simta tūkstošiem un strīdēties par asto­ņiem rubļiem! Mācieties dzīvot ar plašāku vērienu!

Ipolits Matvejevičs piesarka vēl vairāk, izvilka mazu blokno- tiņu un kaligrafiski ierakstīja:

25.1 IV-27. g.

Izdots b. Benderam R.-8

Ostaps ielūkojās grāmatiņā.

—• Oho! Ja jau jūs man atverat personīgo rēķinu, tad kaut vediet to pareizi. Ievediet debetu, ievediet kreditu. Debetā neaiz­mirstiet ierakstīt sešdesmit tūkstošus rubļu, kurus jūs man esat parādā, bet kreditā — vesti. Saldo man par labu — piecdesmit deviņi tūkstoši deviņi simti deviņdesmit divi rubļi. Vēl var dzīvot.

Pēc tam Ostaps iemiga maigā bērna miegā. Bet Ipolits Mat­vejevičs novilka vilnas apročus, barona zābakus un, palicis salā­pītā, smalkā veļā, stenēdams palīda zem segas. Viņam bija ļoti neērti. Arējam sānam, kuru nenosedza sega, bija auksti, bet otru sānu dedzināja lielā kombinatora jaunais, svelošo ideju pilnais augums.

Visi trīs redzēja sapņus.

Vorobjaņinovam rādījās drūmi sapņi: mikrobi, kriminalnodaļa, samta tolstojiešu krekli un zārku meistars Bezenčuks smokingā, bet neskuvies.

Ostaps redzēja Fudzijamas vulkānu, Sviesta tresta vadītāju un Tarasu Buļbu, kas pārdeva atklātnes ar Dņeprostroja skatiem.

Bet sētnieks sapnī redzēja, ka no staļļa bija aizgājis zirgs. Viņš to meklēja līdz pašam rītam un neatradis pamodās galīgi salauzts un drūms. Viņš ilgi ar izbrīnu noraudzījās uz savā gultā guļošajiem vīriem. Neko nesapratis, viņš paņēma slotu un devās uz ielu, lai izpildītu savus tiešos pienākumus: novāktu zirgābolus un lamātu ubadzes . . .

Ipolits Matvejevičs pa ieradumam pamodās pusastoņos, no­teica «gut morgen» un devās pie mazgājamā trauka. Viņš maz­gājās ar baudu: sprauslāja, šņaukājās un purināja galvu, lai pa­sargātos no ūdens, kas tecēja ausīs. Slaucīties bija patīkami, taču, atņēmis dvieli no sejas, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja, ka tas no­smērēts ar radikali melno krāsu, ar kuru kopš aizvakardienas bija nokrāsotas viņa horizontālās ūsas. Ipolita Matvejiča sirds vai pa­mira. Viņš paķēra savu kabatas spogulīti. Tanī atspoguļojās lieļs deguns un kreisā ūsa zaļa kā jauna zālīte. Ipolits Matvejevičs steigšus pavirzīja spogulīti pa labi. Labā ūsa arī bija tada paša riebīgā krāsā. Noliecis galvu, it kā grasīdamies sabadīt spogulīti, nelaimīgais ieraudzīja, ka radikali melnā krāsa vel dominēja ti­kai pašā pakausī, bet malas ieskāva tā pati zaļaina apmale.