IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Viņš bija ne tikai saimniecības pārzinis vien, bet pārzinis vis­pār. Iepriekšējo par rupju izturēšanos pret audzēknēm atcēla no darba un nozīmēja par simfoniskā orķestra kapelmeistaru. Aļchens nekādi nelīdzinājās savam neaudzinātajam priekšniekam. Koncentrējot darba dienu, viņš pats uzņēmās nama pārzināšanu un pret pensionārēm izturējās sevišķi laipni, izvezdams namā svarīgas reformas un jauninājumus.

Ostaps Benders pavilka Vorobjaņinova savrupmājas smagās ozolkoka durvis un iegāja vestibilā. Šeit oda pēc piedegušas biez­putras. No augšējām telpām atskanēja balsu jūklis, kas atgādi­nāja kareivju ierindā uzsauktu «urā». Neviena nebija, un neviens arī nenāca. Uz augšu veda divi ozolkoka kāpņu posmi ar kādreiz lakotiem pakāpieniem. Tagad tur atradās tikai riņķi, bet misiņa stieņu, kuri agrāk piespieda paklāju pie pakāpieniem, vairs nebija.

«Indiāņu virsaitis tomēr dzīvojis banalā greznībā,» Ostaps domāja, kāpdams augšā.

Jau pirmajā gaišajā un plašajā istabā sēdēja pulciņš sirmu vecenīšu, ģērbušās vislētākā pelēcīgā tualdenora auduma kleitas.

došo vīrieti, vecenes dziedaja:

Atskan zvaniņu šķindas iz tāles, Tā ir mīļotā trijjūga balss. Ietin kalnus un lejas, un āres Dzirkstošs sniegpārslu pllvuris palss!…

Kora diriģents pelēkā tolstojietī no tā paša tualdenora un tualdenora biksēs ar abām rokām sita takti un, grozīdamies ap­kārt, uzsauca:

— Diskanti, klusāk! Kokuškina, ne tik spēcīgi!

Viņš ieraudzīja Ostapu, bet, nespēdams apturēt savu roku kustības, tikai īgni paskatījās uz ienācēju un turpināja diriģēt. Koris ar pūlēm apslāpēti noskandēja:

Ta-ta-ta, ta-ta-ta, ta-ta-ta, To-ro-rom, tu-ru-rum, tu-ru-rum …

— Sakiet: kur šeit varētu sastapt saimniecības pārzini? — Ostaps vaicāja, izmantodams pirmo pauzi.

— Bet ko jūs gribējāt, biedri?

Ostaps sniedza diriģentam roku un draudzīgi jautāja:

— Vai tautas dziesmas? Ļoti interesanti. Es esmu ugunsdzē­sības apsardzes inspektors.

Saimniecības pārzinis nokaunējās.

— Jā, jā, — viņš mulsdams sacīja, — jūs esat ieradies īsta reizē. Es pat ziņojumu gatavojos rakstīt.

— Jums nav ko uztraukties, — Ostaps augstsirdīgi teica, — es pats uzrakstīšu ziņojumu. Nu, sāksim apskatīt telpas.

Aļchens ar rokas mājienu atlaida kori, un vecenes sīkiem, mundriem solīšiem izklīda.

— Lūdzu, sekojiet man, — aicināja saimniecības pārzinis.

Pirms devās tālāk, Ostaps ar acīm nopētīja pirmās istabas

mēbeles. Istabā stāvēja galds, divi dārza soli uz dzelzs kājām (vienam no tiem atzveltnē bija dziļi iegriezts vārds «Koļa») un sarkanbrūns harmonijs.

— Vai šajā istabā primusus nededzina? Pagaidu krāsnis vai kaut ko līdzīgu neizmantojat?

— Nē, nē, šeit mums nodarbojas pulciņi: koris, dramatiskais, tēlojošās mākslas un mūzikas pulciņš …

Pateicis vārdu «mūzikas», Aleksandrs Jakovļevičs nosarka Sākumā iekvēlojās zods, pēc tam piere un vaigi. Aļchens ļoti kau­nējās. Viņš jau sen bija pārdevis visus pūtēju kapelas instrumen­tus. Tā kā tā veceņu vājās plaušas varēja no tiem izpūst tikai kuslu kucēnu smilkstus. Bija smieklīgi redzēt tādu milzumu me­tālā tik nožēlojamā stāvoklī. Aļchens nevarēja nenozagt kapelu. Un tagad viņam bija ļoti kauns.

Pie sienas, izstiepies no loga līdz logam, karājās lozungs, uz­rakstīts ar baltiem burtiem uz pelēcīga tualdenora gabala:

«Pūtēju orķestris ir ceļš uz kolektivu daiļradi.»

— Ļoti labi, — Ostaps sacīja, — pašdarbības pulciņu no­darbības istabai no ugunsdrošības viedokļa nekādas briesmas ne­draud. Iesim tālāk.

Atri izstaigājot Vorobjaņinova savrupmājas priekšējās ista­bas, Ostaps nekur nemanīja riekstu koka krēslu ar izliektām kā­jiņām, apvilktu ar gaišu, puķainu angļu katunu. Uz gludajām marmora sienām bija izlīmētas Stargorodas sociālās nodrošinā­šanas nodaļas otrā invalidu nama pavēles. Ostaps tās lasīja, laiku pa laikam enerģiski jautādams: «Vai dūmvadus regulāri tīra? Krāsnis kārtībā?» Un, saņēmis izsmeļošas atbildes, devās tālāk.

Ugunsdzēsības apsardzes inspektors cītīgi meklēja maja kaut vai vienu kaktu, kas nebūtu ugunsdrošs, bet šai ziņā viss bija kār­tībā Toties meklēšana bija nesekmīga. Ostaps iegāja guļamis­tabās. Viņam parādoties, vecenes piecēlās un zemu klanījas. Šeit stāvēja gultas, apklātas ar plūksnainām kā suņu spalva segām, kurām vienā pusē fabrikā bija ieausts vārds «Kājas». Zem gul­tām stāvēja lādītes, kuras pēc Aleksandra Jakovļeviča iniciati- vas, kurš mīlēja militāru kārtību, bija izvilktas ārā tieši par vienu trešo daļu.

Namā Nr. 2 itin viss pārsteidza aci ar savu pārliecīgo pieti­cību: ir no Aleksandra, tagadējā Proletārisko sestdiennieku bul- vara atvestie soli, kas šeit pārstāvēja mēbeles, ir petrolejas kaķ- acītes, ir pašas segas ar atbaidošo vārdu «Kājas». Un vienīgais, kas šai mājā bija ierīkots stipri un grezni, bija durvju atsperes

Durvju piederumi bija Aleksandra Jakovļeviča kaislība. Iegul­dījis milzīgu darbu, viņš apgādāja visas durvis bez izņēmuma ar visdažādāko sistēmu un fasonu atsperēm. Seit bija visvienkār­šākās stieņveidīgās atsperes. Bija pneimatiskās .atsperes ar ci­lindriskiem misiņa sūkņiem. Bija ierīces ar blokiem un smagiem skrošu atsvaru maisiņiem. Bija arī tik sarežģītas konstrukcijas atsperes, ka sociālās nodrošināšanas nodaļas atslēdznieks izbrī­nījies tikai šūpoja galvu. Visiem šiem cilindriem, atsperēm un atsvariem bija varens spēks. Durvis aizcirtās ar tādu sparu kā peļu slazdu durtiņas. No mechanismu darba drebēja visa māja. Vecenes, žēli pīkstēdamas, glābās no uzbrūkošajām durvīm, taču izbēgt izdevās ne vienmēr. Durvis panāca bēgles un deva dunku mugurā, bet no.augšas, dobji ķērkdami, jau laidās lejā pretsvari, aizšaudamies garām deniņiem kā lode.

Kad Benders un saimniecības pārzinis apstaigāja māju, dur­vis salutēja ar šausmīgiem dārdiem.

Aiz visas -šīs dzimtbūtnieciskās dižmanības nekas nepalika apslēpts — krēsla nebija. Meklējot ugunsgrēka apdraudētās vie­tas, inspektors nokļuva virtuvē. Tur lielā veļas katlā vārījās biez­putra, kuras smaku lielais kombinators bija jutis jau vestibila Ostaps paostīja gaisu un sacīja:

— Vai mašīneļļā vārāt, vai?

— Jānudien, tīrā sviestā! — Aļchens sacīja, sarkdams līdz asarām. — Mēs fermā pērkam.

Viņam bija ļoti kauns.

— Starp citu, tas nav uguns nedroši, — piezīmeja Ostaps

Arī virtuvē krēsla nebija. Bija tikai ķeblītis, uz kura sēdēja

pavārs tualdenora priekšautā un cepurē.^

— Kāpēc pie jums visi apģērbi ir pelēka krāsa, ja, un arī logu aizkari tādi paši, tie derētu tikai logu slaucīšanai?

Kautrīgais Aļchens vēl vairāk nodūra galvu.

— Kreditus nepiešķir pietiekamā daudzumā.

Viņš izjuta riebumu pats pret sevi.

Ostaps aizdomīgi paskatījās uz viņu un sacīja:

— Uz ugunsdrošību, kuru es šai brīdī pārstāvu, tas neat­tiecas.

Aļchens nobijās.

— Pret ugunsgrēku, — viņš pavēstīja, — mēs esam spēruši visus soļus. Ir pat ugunsslāpētājs «Eklers».

Inspektors, pa ceļam ielūkodamies pieliekamos kambarišos, negribīgi gāja pie ugunsslāpētāja. Sarkanais skārda konuss, lai gan tas bija mājā vienīgais priekšmets, kam bija kāds sakars ar aizsardzību pret ugunsgrēku, padarīja inspektoru sevišķi ērcīgu.

— Utenī pirkāt?