IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Kur tas varētu būt? Šodien tas vēl bija, es to redzēju pats savām acīm! Vienkārši smieklīgi.

— Bēdīgi, skuķiši, — ledainā balsī sacīja Ostaps.

— Tas ir vienkārši smieklīgi! — nekaunīgi atkārtoja Paša Emiljevičs.

Pēkšņi visu laiku dziedošais ugunsslāpētājs «Eklers» uzņēma pašu augstāko fā, ko spēj vienīgi republikas Tautas māksliniece Ņeždanova, tad uz mirkli apklusa un iebrēkdamies izmeta pirmo putu strūklu, kas aplaistīja griestus un notrieca pavāram no gal­vas tualdenora mici. Tūlīt pēc pirmā_s strūklas ugunsslāpētājs izlaida otru strūklu tualdenora krāsā, kas notrieca no kajam nepilngadīgo Izidoru Jakovļeviču. Tagad «Eklers» strādāja bez pārtraukuma.

Notikuma vietā atskrēja Paša Emiljevičs, Aļchens un visi ve­seli palikušie Jakovļeviči.

— Pamatīgi nostrādāts! — Ostaps sacīja. — Idiotiska iz­doma!

Vecenes, palikušas vienatnē ar Ostapu un bez priekšniecības, tūlīt sāka klāstīt savas pretenzijas:

— Savus radus namā iemitinājis. Ēd kā negauši.

— Sivēnus ar pienu baro, bet mums grūž biezputru.

— Visu no šejienes aizvazā prom.

— Tikai mieru, meičas, — Ostaps atkāpdamies sacīja, — šai jautājumā pie jums atnāks darba inspekcija. Mani senāts nav pilnvarojis.

Vecenes viņā neklausījās.

— Bet Paša Melentjevičs to krēslu šodien aiznesa un pār­deva. Pati redzēju.

— Kam? — Ostaps iekliedzās.

— Pārdeva — un viss. Manu segu gribēja pārdot.

Gaitenī notika nikna cīņa ar ugunsslāpētāju. Pēdīgi cilvēka ģēnijs uzvarēja, un ugunsslāpētājs, Pašas Emiljeviča dzelžaino kāju samīdīts, izlaida pēdējo vājo strūklu un apklusa uz visiem laikiem.

Vecenes aizsūtīja mazgāt grīdu. Ugunsdzēsības inspektors pielieca galvu un, viegli gurnos šūpodamies, piegāja pie Pašas Emiljeviča.

— Kāds mans paziņa, — svarīgi sacīja Ostaps, — arī pār­deva valsts mēbeles. Tagad viņš iestājies mūkos — sēž aiz restēm.

— Man jūsu nepamatotie apvainojumi liekas savādi, — iebilda Paša Emiljevičs, no kura nāca spēcīga putu strūklas smaka.

— Kam tu pārdevi krēslu? — skanīgā čukstā jautāja Ostaps.

Sai mirkli Paša Emiljevičs, kam piemita pārdabiskas nojautas

spējas, saprata, ka tūlīt viņu sitīs, varbūt pat spārdīs ar kājām.

— Uzpircējam, — viņš atbildēja.

— Adrese?

— Es viņu redzēju pirmo reizi mūžā.

— Pirmo reizi mūžā?

— Jānudien.

— Es tev kārtīgi iegāztu pa purnu, — sapņaini ieteicās Ostaps, — tikai Zaratustra neļauj. Nu, vācies pie velna.

Paša Emiljevičs iztapīgi pasmaidīja un devās prom.

— Ei tu, kretīn, — Ostaps augstprātīgi uzsauca, — panāc šurp, nelaidies lapās. Kāds tas uzpircējs bija, blondins, brūnēts?

Paša Emiljevičs sīki jo sīki skaidroja. Ostaps viņu vērīgi uz­klausīja un interviju nobeidza ar vārdiem:

— Tas, bez šaubām, neattiecas uz ugunsdrošību.

Gaitenī pie aizejošā Bendera pienāca kaunīgais Aļchens un iedeva viņam červoncu.

— Tas ir pēc Kriminālkodeksā simt četrpadsmitā panta, — Ostaps sacīja, — kukuļdošana dienestpersonai dienesta pienā­kumu izpildīšanas laikā.

Taču naudu paņēma un, neatvadījies no Aleksandra Jakov- jeviča, devās uz izeju. Durvis, apgādātas ar varenu ierīci, ar grūtībām atvērās un deva Ostapam pa dibenu pusotras tonnas smagu beizienu.

— Trieciens izdarīts, — Ostaps sacīja, berzēdams cietušo vietu, — sēde turpinās!

Pa to laiku, kamēr Ostaps apskatīja Stargorodas sociālās no­drošināšanas otro invalidu namu, Ipolits Matvejevičs, iznācis no sētnieka dzīvokļa un ar skūto galvu juzdams dzestrumu, devās pa dzimtās pilsētas ielām.

Pa bruģi guldzēja gaišs pavasara ūdens. Nepārtraukti plīk­šķēja un būkšķēja no jumtiem pilošās briljanta palāses. Zvirbuļi nodevās mēslu medībām. Saule ripoja pa namu jumtiem. Zelta vērtie darba zirgi tīšām skaļi klaudzināja ar pakaviem pa kailo bruģi un, nokāruši ausis, ar patiku klausījās pašu soļu rakstā. Pie mitrajiem telegrāfu stabiem čokurojās slapji paziņojumi ar iz­plūdušiem burtiem: «Mācu spēlēt ģitāru pēc skaitļu sistēmas» un «Pasniedzu sabiedrisko zinātņu stundas tiem, kas gatavojas ie­stāties tautas konservatorijā.» Sarkanarmiešu vads ar ziemas ce­purēm galvās šķērsoja peļķi, kas sākās pie S t a r g i ko [2] veikala un stiepās līdz pat guberņas plānu komisijas ēkai, kuras ģēveli greznoja ģipša tīģeri, Nlkas tēli un kobras.

Ipolits Matvejevičs gāja, ar interesi raudzīdamies pretimnā­cējos un garāmgājējos. Viņš, kas Krievijā bija nodzīvojis visu mūžu un pārdzīvojis revoluciju, redzeja, kā lūza, pārveidojās un mainījās sadzīve. Viņš bija pieradis pie tā, bet izrādījās, ka bija pieradis tikai vienā zemeslodes punktā — apriņķa pilsētā N. At­braucis dzimtajā pilsētā, viņš redzēja, ka neko nesaprot. Viņš ju­tās neērti un jocīgi, it kā patiešām būtu emigrants un tikai tagad atbraucis no Parizes. Agrākos laikos, ekipāžā braucot pa pilsētu, viņš noteikti satika paziņas vai arī redzēja pavirši pazīstamu ļaužu sejas. Tagad viņš bija nogājis jau četrus kvartalus pa Ļenas noti­kumu ielu, bet pazīstamus negadījās satikt. Viņi bija nozuduši vai arī tā novecojuši, ka viņus vairs nevarēja pazīt, vai varbūt pārvei­dojušies līdz nepazīšanai, jo valkāja citu apģērbu, citas platmales. Varbūt viņi bija mainījuši gaitu. Lai nu šā vai tā, bet viņu nebija.

Ipolits Matvejevičs gāja bāls, nosalis, bēdīgs. Viņš bija pa­visam aizmirsis, ka jāmeklē dzīvokļu daļa. Viņš pārgāja no tro­tuārā uz trotuāru un nogriezās šķērsielās, kur izlaidīgie darba zirgi jau gluži tīšām klaudzināja ar pakaviem. Šķērsielās bija vēl paglābusies ziema, un šur tur patrāpījās pat izburbis ledus. Visa pilsēta bija mainījusi krāsu. Zilās mājas kļuvušas zaļas, dzeltenās — pelēkas, no sargtorņa nozudušas bumbas, pa torni vairs nestaigāja ugunsdzēsējs, un ielas, kā šķita Ipolitam Mat- vejevičam, bija daudz trokšņainākas nekā agrāk.

Lielajā Puškina ielā Ipolitu Matvejeviču izbrīnīja Stargorodā nekad neredzētās sliedes un tramvaja stabi ar vadiem. Ipolits Matvejevičs nelasīja avīzes un nezināja, ka uz Pirmo Maiju Star­gorodā gatavojas atklāt divas tramvaja līnijas: Stacijas un Pie- vedu. Lāgiem Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš Stargorodu nekad nav pametis, lāgiem Stargoroda šķita pavisam nepazīs­tama vieta.

Tādās domās iegrimis, viņš nonāca līdz Marksa un Engelsa ielai. Šai vietā viņu pārņēma bērnišķīga sajūta, ka kuru katru mirkli aiz divstāvīgās mājas ar garo balkonu noteikti parādīsies kāds paziņa. Ipolits Matvejevičs gaidīdams pat apstājās. Bet pa­ziņa nenāca. Vispirms aiz stūra parādījās stiklinieks ar Bērna stiklu kasti un kapara krāsas ķites piku. No stūra iznāca frants ziemišķādas cepurē ar dzeltenu ādas nagu. Aiz viņa izskrēja bērni, pirmās pakāpes skolas skolnieki ar siksniņās iesietām gra- matām.

Pēkšņi Ipolits Matvejevičs sajuta karstumu delnās un vē­sumu vedera. Tieši viņam pretī nāca nepazīstams pilsonis ar labsirdīgu seju, nesdams krēslu kā violončellu. Ipolits Matveje­vičs, kam negaidīti piemetās žagošanās, ieskatījās vērīgāk un uzreiz pazina savu krēslu.

Jā! Tas bija Gambsa krēsls, pārvilkts ar revolūcijas vētrās nomelnējušu, puķainu angļu katunu, tas bija riekstkoka krēsls ar izliektām kājiņām. Ipolits Matvejevičs jutās tā, it kā viņam kāds būtu izšāvis pie auss.