IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Un, nesagaidījis kā zibens spēriena ķertā Aleksandra Jakov- ļeviča atbildi, noņēma «Ekleru» no sarūsējušās naglas, nebrīdi­nādams sasita kapseli un ātri pagrieza konusu uz augšu. Bet gai­dītās putu strūklas vietā konuss izdvesa smalku šņākoņu, kas atgādināja veclaicīgo meldiju «Lai slavēts mūsu kungs Cionā».

— Nu, protams, utenī, — Ostaps apstiprināja pats savu domu un pakarināja ugunsslāpētāju agrākajā vietā, kur tas turpināja dziedāt.

Šņākoņas pavadīti, viņi gāja tālāk.

«Kur tas krēsls varētu būt?» Ostaps domāja. «Man tas sāk krist uz nerviem.» Un viņš nolēma nepamest tualdenora pili tik ilgi, kamēr viss būs noskaidrots.

Kamēr inspektors un saimniecības pārzinis lodāja pa bēni­ņiem, iedziļinādamies visos pretugunsgrēku aizsardzības sīku­mos un dūmvadu izvietojumā, Stargorodas sociālās nodrošināša­nas otrā invalidu namā ritēja ierastā, ikdienišķā dzīve.

Pusdienas bija gatavas. Piedegušās biezputras smaka ma­nāmi pastiprinājās un pārspēja visas pārējās skābās smakas, kas piemita mājai. Gaiteņos atskanēja soļu švīka. Vecenes, abās ro­kās saņēmušas, nesa skārda bļodiņas ar biezputru, uzmanīgi iz­nāca no virtuves un sēdās pusdienot pie kopējā galda, cenzdamās neskatīties uz ēdnīcā izkārtajiem lozungiem, kurus bija sacerējis personīgi pats Aleksandrs Jakovļevičs un mākslinieciski uzzīmē­jusi Aleksandra Jakovļevna. Lozungi bija šādi:

«BARĪBA IR VESELĪBAS AVOTS» «VIENA OLA SATUR TIKPAT DAUDZ TAUKVIELU, CIK 1/2 MĀRCIŅĀ GAĻAS» «RŪPĪGI SAKOŠĻĀDAMS BARĪBU, TU PALĪDZI SABIEDRĪBAI» un

«GAĻA IR KAITĪGA»

Visi šie svētie vārdi vecenēm atsauca atmiņā vēl pirms revolū­cijas zaudētos zobus, olas, kas bija pazudušas apmēram tanī pašā laikā, gaļu, kas tauku ziņā atpaliek no olām, un varbūt ari sabied­rību, kurai viņas nevarēja palīdzēt, rūpīgi sakošļājot barību.

Bez vecenēm pie galda sēdēja Izidors Jakovļevičs, Afanasijs Jakovļevičs, Kirils Jakovļevičs, Oļegs Jakovļevičs un Paša Emil- jevičs. Ne pēc vecuma, ne dzimuma šie jaunie cilvēki neatbilda sociālās nodrošināšanas mērķiem, toties četri Jakovļeviči bija Aļ- chena jaunākie brāļi, bet Paša Emiljevičs — Aleksandras Jakov- ļevnas māsasdēls. Jaunie cilvēki, no kuriem vecākajam Pašam Emiljevičam bija 32 gadi, neuzskatīja savu dzīvi sociālās nodro­šināšanas namā par kaut ko nenormālu. Viņi dzīvoja namā ar vecenīšu tiesībām, arī viņiem bija valsts gultas ar segām, uz ku­rām lepojās uzraksts «Kājas», tērpās viņi tāpat kā vecenes peļu krāsas tualdenorā, bet, pateicoties jaunībai un spēkam, jaunekļi ēda labāk nekā iemītnieces. Viņi šeit zaga visu, ko nebija paspē­jis nozagt Aļchens. Paša Emiljevičs varēja vienā rāvienā notie­sāt divus kilogramus reņģu, ko ari vienreiz izdarīja, atstādams visu namu bez pusdienām.

Vecenes vēl nebija paguvušas pamatīgi nogaršot biezputru, kad Jakovļeviči kopā ar Emiljeviču, notiesājuši savas porcijas, atraugādamies piecēlās no galda un devās uz virtuvi meklēt kaut ko viegli sagiemojamu.

Pusdienas turpinājās. Vecenes brēkāja:

— Tagad pierīsies, sāks dziesmas klaigāt!

— Un Paša Emiljevičs šorīt pārdeva krēslu no sarkanā stū­rīša. Pa sētas durvīm iznesa uzpircējam.

— Redzēsiet, šodien pārnāks piedzēries . ..

Sai brīdī iemītnieču sarunu pārtrauca skaļš šņāciens, kas pārspēja pat ugunsslāpētāja dziedāšanu, un neizteiksmīga balss iesāka:

— … gudrojums . . .

Vecenes, salīkušas un nepagriezdamās pret skaļruni, kas stā­vēja kaktā uz mazgātās parketa grīdas, turpināja ēst, cerēdamas, ka viņām paies secen šis kauss. Bet skaļrunis mundri turpināja:

— Viņakrrrahhh sakarar . . . vērtīgs izgudrojums. Murman- skas dzelzceļa ceļu meistars biedrs Sokuckis, —■ Samara, Orla, Kleopatra, Ustina, Caricina, Klementijs, Ifigenija, Samara, — So-kuc-kis . . .

Taure sēkdama ievilka gaisu un aizsmakušā balsī atjaunoja raidījumu:

— … Izgudrojis gaismas signalizāciju uz sniega tīrītājiem. Izgudrojumu atzinis Dorizuls, —- Darja, Oņega, Raimonds..

Vecenes kā pelēkas pīles aizklumpačoja uz savām istabām. Taure, palēkdamās no iekšēja sprieguma, turpināja klaigāt tukšā istabā:

— .. . Bet tagad paklausieties Novgorodas častuškas.

Tālu tālu pašā zemes centrā kāds pieskārās balalaikas stīgām, un melnzemes Batistīni iedziedājās:

Blakts, uz sienas sēdēdama Un uz sauli lūrēdama, Fininspektoru pamanīja — Tūlīt ar pagalam bija . . .

Zemes centrā šīs častuškas radīja vētrainu darbību. Taurē at­skanēja šausmīga krākšana. Tie vai nu bija pērkoņdārdīgi ap­lausi, vai arī bija sākuši darboties pazemes vulkāni.

Pa to laiku sadrūmušais ugunsdrošības inspektors atmugu­riski rāpās lejā pa bēniņu kāpnēm un, atkal nokļuvis virtuvē, ieraudzīja piecus pilsoņus, kas tieši no mucas ar rokām ķeselēja ārā skābus kāpostus un čammāja pilnām mutēm. Viņi ēda klu­sēdami. Vienīgi Paša Emiljevičs kā gardēdis grozīja galvu un, slaucīdams no ūsām kāpostu sulas lāses, ar pūlēm izdvesa:

— Tādus kāpostus grēks ēst bez sīvā.

— Vai tā ir jauna vecenīšu partija? — Ostaps jautāja.

— Tie ir bāreņi, — Aļchens atbildēja, ar plecu bīdīdams in­spektoru ārā no virtuves un paslepus draudēdams bāreņiem ar dūri.

— Vai tie ir Pievolgas bērni?

Aļchens apjuka.

— Cariskā režima smagais mantojums?

Aļchens noplātīja rokas: sak, ko tur lai dara, ja tāds tas man­tojums ir.

—• Abu dzimumu kopēja audzināšana pēc kompleksās me­todes?

Kaunīgais Aleksandrs Jakovļevičs nekavējoties uzaicināja ugunsdzēsības inspektoru iebaudīt pusdienas, ko dievs devis.

Tai dienā Aleksandram Jakovļevičam pusdienās dievs deva pudeli zubrovkas, mājās ietaisītas sēnītes, siļķu sacepumu, Uk­rainas boršču ar pirmās šķiras gaļu, vistu ar rīsiem un žāvētu ābolu kompotu.

— Sašchen, — sacīja Aleksandrs Jakovļevičs, — iepazīsties ar biedru no guberņas ugunsdzēsības.

Ostaps iznesīgi paklanījās mājas saimniecei un pateica viņai tik garu un divdomīgu komplimentu, ka nevarēja pat nobeigt. Sašchena — solida auguma dāma, kuras piemīlīgumu mazliet bojaja pusvaigubārda ā la Nicolas, klusu iesmējās un sadzēra ar vīriešiem.

—- Dzeru par jūsu komunālo saimniecību! — Ostaps uzsauca.

Pusdienas pagāja jautri, un tikai pie kompota Ostaps atce­rējās sava apmeklējuma mērķi.

— Kāpēc, — viņš jautāja, -— jūsu kefira iestādē tik naba­dzīgs inventārs?

— Eita nu, — Aļchens uztraucās, — bet harmonijs?

— Zinu, zinu, vox humanum. Bet pasēdēt pie jums ar baudu pilnīgi nav iespējams. Ir tikai parku krāģi.

— Sarkanajā stūrītī ir krēsls, — Aļchens apvainojās, — angļu krēsls. Stāsta, tas esot saglabājies vēl no vecās iekārtas laikiem.

— Bet es, starp citu, neesmu redzējis jūsu sarkano stūrīti. Kā tur ar ugunsdrošību? Viss kārtībā? Vajadzēs paskatīties.

— Laipni lūdzam.

Ostaps pateicās saimniecei par pusdienām un devās dienesta darīšanās.

Sarkanajā stūrītī primusus nededzināja, pagaidu krāšņu ne­bija, dūmvadi bija kārtībā un tika regulāri tīrīti, bet krēsla Aļchenam par ārkārtīgu pārsteigumu nebija. Metās meklēt krēslu. Ielū­kojās zem gultām un soliem, diez kāpēc atbīdīja harmoniju, cen­tās izzināt no vecenītēm, kuras piesardzīgi šķielēja uz Pašu Emiljeviču, bet krēslu tā arī neatrada. Paša Emiljevičs krēsla meklēšanai nodevās ar lielu aizrautību. Visi jau bija nomierinā­jušies, bet Paša Emiljevičs vēl aizvien klaiņoja pa istabām, lūko­jās zem karafēm, grūstīja skārda tējas krūzītes un murmināja: