IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Uzasinu nažus, šķēres, bārdas nažus! — tuvumā iesaucās baritonisks bass.

Un tūlīt atskanēja smalka atbalss:

— Lodē, izlabo! . . .

— Maskavas avīze «Izvestija», žurnāls «Smechač», «Kras- naja Ņiva»! . . .

Kaut kur augšā nošķindēja izsists stikls. Rībinādama pilsētu, aizbrauca Dzirnavu celtniecības kravas automašīna. Iesvilpās mi­licis. Dzīve mutuļoja un meta augstu vilni. Laiku nedrīkstēja zaudēt.

Ar leoparda lēcienu Ipolits Matvejevičs uzbruka nekrietnajam svešiniekam un klusēdams parāva krēslu uz savu pusi. Sveši­nieks rāva krēslu atpakaļ. Tad Ipolits Matvejevičs, ar kreiso roku turēdamies pie kājiņas, ar varu atlieca svešinieka resnos pirkstus no krēsla.

— Laupa, — čukstot sacīja svešinieks, vēl ciešāk turēdamies pie krēsla.

— Atļaujiet, atļaujiet, — šļupstēja Ipolits Matvejevičs, tur­pinādams atlipināt svešinieka pirkstus.

Apkārt lasījās ļaudis. Cilvēki trīs jau stāvēja tuvumā, ar vis­dzīvāko interesi sekodami konfliktam.

Tad abi cīkstoņi piesardzīgi paraudzījās apkārt un, viens uz otru neskatīdamies, taču neizlaizdami krēslu no sīkstajām ro­kām, ātri devās uz priekšu, it kā nekas nebūtu noticis.

«Ko tas nozīmē?» izmisīgi domāja Ipolits Matvejevičs.

Ko domāja svešinieks, nevarēja saprast, bet viņa gaita bija ļoti noteikta.

Viņi gāja aizvien ātrāk un, ieraudzījuši nomaļā sķērsieliņa ar šķembām un celtniecības materialiem nobērtu tukšu laukumu, kā pēc komandas nogriezās turp. Seit Ipolita Matvejeviča spēki četrkāršojās.

— Atļaujiet taču! — viņš nekautrēdamies iekliedzās.

— Palīgā! — tikko dzirdami izdvesa svešinieks.

Un, tā kā rokas abiem bija aizņemtas, turot krēslu, viņi sāka* viens otru spārdīt ar kājām. Svešinieka zābaki bija apkalti, un Ipo­litam Matvejevičam sākumā klājās diezgan plāni. Bet viņš drīz piemērojās un, lēkādams te uz labo, te kreiso pusi, it kā krakov- jaku dejodams, izvairījās no pretinieka triecieniem, un centās trāpīt ienaidniekam pa vēderu. Pa vēderu trāpīt viņam neizde­vās, jo traucēja krēsls, toties viņš iegāza pa pretinieka ceļa skrie­meli, un tagad svešinieks varēja spert tikai ar kreiso kāju.

— Ak kungs! — iečukstējās svešinieks.

Tagad Ipolits Matvejevičs pazina, ka svešinieks, kas visne­krietnākā kārtā nozadzis viņa krēslu, nav neviens cits kā Flora un Laura baznīcas garīdznieks svētais tēvs Fjodors Vostrikovs.

Ipolits Matvejevičs apstulba.

— Ko es redzu! — viņš iesaucās, izbrīnā palaizdams krēslu vaļā.

Svētais tēvs Vostrikovs kļuva violets un pēdīgi arī atlaida pirkstus. Krēsls, neviena neturēts, nokrita uz sadrupušiem ķie­ģeļiem.

— Kur tad jūsu ūsas, cienījamais Ipolit Matvejevič? — cik vien iespējams dzēlīgi jautāja garīgā persona.

— Bet kur jūsu cirtas? Jums taču bija cirtas?

Ipolita Matvejeviča vārdos skanēja neizsakāma nicināšana. Viņš apveltīja svēto tēvu Fjodoru ar neparastas augstsirdības pilnu skatienu un, paņēmis padusē krēslu, pagriezās un devās prom. Bet svētais tēvs Fjodors, jau atguvies no apmulsuma, ne­jāva Vorobjaņinovam tik viegli uzvarēt. Iekliedzies: «Nē, esiet tik laipns!» — viņš atkal pieķērās krēslam. Atjaunojās pirmā pozi- cija. Pretinieki stāvēja, ieķērušies krēsla kājiņās, un kā kaķi vai bokseri mēroja viens otru ar skatieniem, paiedamies no vienas puses uz otru.

Sirdi mokošā pauze ilga veselu minūti.

— Tad tāds jūs esat, svētais tēv, — Ipolits Matvejevičs grieza zobus, — dzenaties pēc mana īpašuma?

Pie šiem vārdiem Ipolits Matvejevičs spēra svētajam tēvam pa gurnu.

Svētais tēvs izmanījās un nikni iebelza ar kāju muižniecības vadonim pa cirksni, tā ka tas saliecās līkumā.

— Tas nav jūsu īpašums.

— Bet kā tad?

— Nav jūsu.

— Bet kā tad?

— Nav jūsu, nav jūsu.

— Bet kā tad, kā?

— Nav jūsu.

Tā šņākdami, viņi nikni raustīja krēslu un spārdījās.

— Bet kā īpašums tad tas ir? — spalgi kliedza muižniecības vadonis, trāpīdams ar kāju svētajam tēvam pa vēderu.

Pārvarēdams sāpes, svētais tēvs stingri sacīja:

— Tas ir nacionalizēts īpašums.

— Nacionalizēts?

— Jā, jā gan, nacionalizēts.

Viņi runāja tik neparasti ātri, ka vārdi saplūda.

— Kas nacionalizēja?

— Padomju vara' Padomju vara!

— Kāda vara?

— Darbaļaužu vara.

— A-h-ā! — stingdams dvesa Ipolits Matvejevičs. — Strād­nieku un zemnieku vara?

— Jā-ā-ā!

— Hm-m-m! . . . Tad varbūt jūs, svētais tēv, esat partijnieks?

— V-varbūt!

Te Ipolits Matvejevičs vairs neizturēja un, izsaukdamies: «Varbūt!» — sulīgi iespļāva svētā tēva Fjodora labsirdīgajā sejā. Svētais tēvs nekavējoties spļāva Ipolitam Matvejevičam sejā un arī trāpīja. Siekalas nevarēja noslaucīt: rokas bija aiz­ņemtas. Ipolits Matvejevičs izdvesa čīkstoņu kā virinātas dur­vis un no visa spēka pagrūda ienaidnieku ar krēslu. Ienaidnieks nokrita, paraudams sev līdzi aizelsušos Vorobjaņinovu. Cīņa tur­pinājās parterī.

Pēkšņi nokrakšķēja un reizē atlūza abas priekšējās kājiņas. Aizmirsuši viens otru, pretinieki ņēmās plosīt riekstkoka dār­gumu glabātavu. Plīsdams skumīgi kā kaija novaidējās puķainais angļu katūns. Atzveltne, varena spēka rauta, aizlidoja sānis. Dār­gumu glabātavas meklētāji plēsa nost mašu kopā ar misiņa po­dziņām un, rakņādamies starp atsperēm, iegremdēja pirkstus vil­nas popējumā. Skartās atsperes dziedāja. Pēc piecām minūtēm krēsls bija apgrauzts. No tā bija palikuši tikai radziņi un nadziņi. Uz visām pusēm ripoja atsperes. Vējš pa laukumu dzenāja satru­nējušu vilnu. Izliektās kājiņas mētājās bedrē. Briljantu nebija.

— Nu kā tad ir, vai atradāt? — aizelsdamies jautāja Ipolits Matvejevičs.

Svētais tēvs Fjodors, viscauri aplipis ar vilnas pinkām, elsa un klusēja.

— Jūs esat afērists! — Ipolits Matvejevičs iesaucās. — Es jums, svēto tēv Fjodor, sadošu pa mūli.

— Rokas par īsām, — atbildēja svētais tēvs.

— Kur jūs tāds iesiet — viss vienās pūkās?

— Kas jums par daļu?

— Kaunēties vajadzētu, svēto tēv! Jūs vienkārši esat zaglis!

— Es jums nekā neesmu nozadzis!

— Kā jūs to uzzinājāt? Izmantojāt savās interesēs grēksū­dzes noslēpumu? Ļoti labi! Ļoti skaisti!

Ipolits Matvejevičs ar sašutuma pilnu «fui» pameta laukumu un, ejot tīrīdams mēteļa piedurknes, devās mājup. Uz Ļenas noti­kumu ielas un Jerofejeva šķērsielas stūra Vorobjaņinovs ierau­dzīja savu kompanjonu. Techniskais direktors un koncesijas gal­venais vadītājs stāvēja, pacēlis kreiso kāju, — viņam tīrīja kurpju ziemišķādas augšējo daļu ar kanarijkrāsas krēmu. Ipolits Matve­jevičs pieskrēja pie viņa. Direktors bezrūpīgi dudināja «šīberi».

Agrāk visi dejoj tikai valcerus, Tagad visi dejo tikai šīberus …

— Nu, kas dzīvokļu daļā? — viņš lietišķi jautāja un tūlīt pie­metināja: — Pagaidiet, nestāstiet, jūs esat ļoti uztraukts, nomie­rinieties!

Iedevis kurpju tīrītājam septiņas kapeikas, Ostaps paņēma Vorobjaņinovu zem rokas un aizvilka pa ielu. Visu, ko stāstīja uztrauktais Ipolits Matvejevičs, Ostaps noklausījās ar lielu uz­manību.

— Ahā! Neliela, melna bārdele? Pareizi! Mētelis ar jērādas apkakli? Saprotu. Tas krēsls ir no nabagmājas. Šorīt nopirkts par trim rubļiem.

— Nu pagaidiet taču . . .