IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Helena Staņislavovna, kurai par trīsastotdaļcollu vitņgriezi bija tāda pati jēga kā par lauksaimniecību Leonardo da Vinči vārdā nosaukto horeogrāfisko kursu klausītājai, kura domā, ka biezpienu iegūst no biezpiena pīrādziņiem, tomēr izteica līdz­jūtību:

— Kas nu tagad par veikaliem! Tagad ir tikai rindas, bet vei­kalu nav. Un nosaukumi šiem veikaliem vienkārši šausmīgi. Stargiko! .. .

— Nē, ziniet, Helena Staņislavovna, tas vēl nav nekas!

Viņiem palikuši četri «Vispārējās Elektrības kompānijās» motori. Nu, tie vēl kaut kā kustēsies, lai gan karoserijas ir īstas graba­žas! . . . Stikli nav iestiprināti gumijās. Es pats redzēju Viss šķindēs vien . . . Tumsonība! Bet pārējie motori — charkoviešu darbs. Viscauri tikai valsts krāsaino metālu rūpniecības darbs. Ne versti nepavilks. Es tos apskatīju . ..

Atslēdznieks sakaitināts apklusa. Viņa melnā seja spīdēja saulē. Acu baltumi bija dzeltenīgi. Starp mechanizētnjiem maj- amatniekiem, ar kādiem bija pilna visa Stargoroda, Viktors Michailovičs Poļesovs bija pats neizmanīgākais un biežāk par citiem negaidīti iekrita. Tam par iemeslu bija viņa pārlieku de­dzīgā daba. Tas bija kvēls sliņķis. Viņš pastāvīgi meta dzirkste­les. Personīgajā darbnīcā, kas atradās Pereļešinskas šķērsielas Nr. 7 otrajā pagalmā, viņu sastapt nebija iespējams. Nodzisusī pārvietojamā ēze vientulīgi stāvēja akmens šķūņa vidū, kakti bija piemētāti ar pārdurtām kamerām, saplēstiem • protektoriem «Treugoļņik», aprūsējušām, tik milzīgām atslēgām, ka ar tām varētu noslēgt pilsētu vārtus, gludām degvielu tvertnēm ar uz­rakstiem «Indian» un «lVanderer», bērnu atsperu ratiņiem, uz mūžu apklusušu dinamo mašīnu, satrūdējušām jēlāda? siksnām, eļļas piesūcinātām pakulām, noberztu smilšpapīru, austriešu durkli un veselu kaudzi salauztu, saliektu un saspiestu lūžņu. Pasūtītāji nevarēja sastapt Viktoru Michailoviču. Viktors Michai­lovičs jau kaut kur rosijās. Kad gan lai viņš strādātu. Viņš ne­varēja mierīgi noskatīties, ja viņa vai citu pagalmā iebrauca sma­gais ormanis ar kravu. Poļesovs tūlīt izgāja ārā un, salicis rokas uz muguras, nievājoši vēroja ormaņa darbību. Pēdīgi viņa sirds neizturēja.

— Kas tad tā brauc iekšā? — viņš šausminādamies sauca. — Pagriez!

Ormanis nobijies pagrieza.

— Kur tu griez, mūlis tāds? — uztraucās Viktors Michailo­vičs, pieskriedama pie zirga. — Vecos laikos tev būtu cirtuši tādu pliķi, ka tu tūlit attaptu, kā jāgriež.

Pusstundu tā pakomandējis, Poļesovs jau taisījās atgriezties darbnīcā, kur gaidīja neizlabots velosipeda sūknis, bet pēkšņi pil­sētas mierīgo dzīvi atkal iztraucēja kāds pārpratums. Te uz ielas ar asu galiem saāķējās divi rati, un Viktors Michailovičs nojā­dīja, kā vislabāk un ātrāk tos atāķēt, te mainīja telegrāfā stabu, un Poļesovs pārbaudīja staba perpendikularitati pret zemi ar per­sonīgu, speciāli no darbnīcas iznestu svērteni; vai arī garām

brauca ugunsdzēsēji, un Poļesovs, tauru skaņu satraukts, deg­dams nemiera ugunīs, skrēja pakaļ ugunsdzēsēju ratiem.

Tomēr lāgiem Viktoru Michailoviču pārņēma reālās darbības stichija. Uz vairākām dienām viņš pazuda darbnīcā un klusē­dams strādāja. Bērni brīvi skraidīja pa pagalmu un klaigāja, cik vien patikās, smagie ormaņi pagalmos grieza pajūgus, kā gri­bēja, rati uz ielas vispār vairs nesaāķējās, un ugunsdzēsēju rati un katafalki vientuļi ripoja uz ugunsgrēkiem, — Viktors Michai­lovičs strādāja. Reiz pēc tāda aizrautīga darba viņš kā aunu aiz ragiem izveda pagalmā motocikletu, kas bija samontēts no auto­mobiļu, ugunsslāpētāju, velosipedu un rakstāmmašīnu detaļām. Pusotra zirgu spēka motors bija Vanderera, riteņi Davidsona, bet pārējās nozīmīgās daļas jau sen zaudējušas firmu. Pie segliem aukliņā piesiets karājās papes plakats «Mēģinājums». Salasījās pūlis. Ne uz vienu neskatīdamies, Viktors Michailovičs ar roku sagrieza pedāli. Dzirksteles nebija minūtes desmit. Tad atskanēja dzelzs šmakstināšana, ierīce nodrebēja un ietinās duļķainos dū­mos. Viktors Michailovičs metās seglos, un motociklets, uzņēmis ārprātīgu ātrumu, iznesa viņu caur tuneli ielas vidū un spēji ap­stājās kā lodes ķerts. Viktors Michailovičs jau taisījās nokāpt un izrevidēt savu noslēpumaino mašīnu, bet tā pēkšņi deva atpakaļ- gājienu un, iznesdama savu radītāju caur tuneli, apstājās tanī pašā vietā, kur bija sākusi braucienu — pagalma vidū, pikti ie­vaidējās un eksplodēja. Taisni brīnums, kā Viktors Michailovičs palika dzīvs, bet no motocikleta drupām viņš nākošajā aizrautīga darba periodā izgatavoja stacionaru motoru, kas bija ļoti līdzīgs īstajam, tikai nestrādāja.

Atslēdznjeka-inteliģenta akadēmiskās darbības kronis bija epopeja ar blakus mājas Nr. 5 vārtiem. Sīs mājas dzīvokļu bied­rība noslēdza ar Viktoru Michailoviču līgumu, pēc kura Poļesovs apņēmās pilnīgi izlabot mājas dzelzs vārtus un nokrāsot tos kādā ekonomiskā krāsā pēc paša ieskatiem. No otras puses dzīvokļu biedrība apņēmās samaksāt V. M. Poļesovam, kad darbu būs pie­ņēmusi speciālā komisija, divdesmit vienu rubli septiņdesmit piecas kapeikas. Zīmogmarku naudu ieskaitīja darba izpildītāja rēķinā.

Viktors Michailovičs kā Samsons aizstiepa vārtus. Darbnīcā viņš ar entuziasmu ķērās pie darba. Divas dienas pagāja, kamē tos atkniedēja. Vārtus izjauca sastāvdaļās. Čuguna riņķīšus sa lika bērnu ratiņos; dzelzs stieņus un šķēpus pabāza zem ēvel- sola. Vēl dažas dienas pagāja, apskatot bojājumus. Un tad

pilsētā notika lielas nepatikšanas: Malkas ielā pārplīsa maģistralā ūdensvada caurule, un Viktors Michailovičs nedēļas atlikušās dienas pavadīja avarijas vietā, ironiski smīnēdams, klaigādams uz strādniekiem un ik brīdi ielūkodamies iebrukumā.

Kad Viktora Michailoviča organizatoriskā kaisle bija daudz­maz nomierinājusies, viņš atkal stājās pie vārtiem, bet bija par vēlu: pagalma bērni jau spēlējās ar mājas Nr. 5 vārtu čuguna riņķīšiem un šķēpiem. Ieraudzījuši saniknoto atslēdznieku, bērni izbailēs pameta spēlītes un aizmuka. Ļoti daudz riņķīšu trūka, un tos atrast neizdevās. Pēc tam Viktora Michailoviča interese par vārtiem galīgi atsala.

Bet mājā Nr. 5, kas tagad bija visiem pieejama, notika draus­mīgas lietas. No bēniņiem zaga slapju veļu, un reiz kādā vakarā no pagalma aiznesa verdošu patvāri. Viktors Michailovičs perso­nīgi piedalījās zagļa ķeršanā, bet zaglis, izstieptajās rokās nes­dams verdošo patvāri, no kura skārda dūmeņa rāvās ārā liesmu mēles, tomēr skrēja ļoti strauji un, pagriezdamies atpakaļ, ne­ķītriem vārdiem paļāja visiem priekšā skrejošo Viktoru Michailo­viču. Taču par visiem vairāk dabūja ciest mājas Nr. 5 sētnieks. Viņš pazaudēja savu iknakts peļņu — vārtu nebija, nebija ko at­vērt, un vēlīnājiem mājā nācējiem nebija iemesla dot sētniekam griveņiku. Sākumā sētnieks ieradās uzzināt, vai vārti drīz būšot samontēti, vēlāk jau lūdzās dieva tā kunga vārdā, bet uz beigām sāka pat draudēt. Dzīvokļu biedrība aizsūtīja Viktoram Michailo- vičam rakstisku atgādinājumu. Oda pēc tiesas. Stāvoklis kļuva aizvien saspīlētaks.

Stāvēdami pie akas, zīlētāja un atslēdznieks entuziasts turpi­nāja sarunu.

— Pie tādiem apstākļiem, kad nav impregnētu gulšņu, — Viktors Michailovičs kliedza, ka skanēja viss pagalms, — tas ne­būs nekāds tramvajs, bet tīrā nelaime!

— Kad reiz tas viss beigsies! — iesaucās Helena Staņisla­vovna. — Dzīvojam kā mežoņi.