IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Tā gan, — archivars atbildēja, — grūti, bet izdarīt var . . .

— Būs vajadzīgi līdzekļi? — palīdzēja lopkautuves un sal­dētavas īpašnieks.

— Neliela suma …

— Tuvāk pie miesas, kā saka Mopasans. Par ziņām tiks sa­maksāts …

— Nu labi, lieciet galdā septiņdesmit rubļus.

— Kāpēc tad tik daudz? Vai auzas tagad dārgas?

Večuks, izlocīdams mugurkaulu, smalkā balstiņā noskandēja:

— Atļaujaties jokot…

— Piekrītu, tētiņ. Nauda pret orderiem. Kad lai es pie jums pienāku?

— Vai nauda jums līdz?

Ostaps tūlīt uzsita sev pa kabatu.

— Tad lūdzu kaut vai tūlīt, — Korobeiņikovs svinīgi sacīja.

Viņš iededzināja sveci un aizveda Ostapu blakus istabā. Tur

bez gultas, kurā acīm redzot gulēja mājas saimnieks, stāvēja ar grāmatvedības grāmatām pierūķēts rakstāmgalds un garš kan­celejas skapis ar vaļējiem plauktiem. Pie plauktu šķautnēm bija pielīmēti drukāti burti: A, B, C un tālāk līdz arjergarda burtam 2. Plauktos atradās ar jaunu auklu pārsieti orderu sainīši.

— Oho! — Ostaps sajūsmināts izsaucās. — Pilnīgs mājas archivs.

— Pavisam pilnīgs, — kautri atbildēja archivars. — Es, zi­niet, katram gadījumam … Komunalsaimniecības nodaļai tas nav vajadzīgs, bet man uz vecumdienām var noderēt. . . Mēs dzīvojam, ziniet, kā uz vulkānā . . . viss kas var notikt. . . Ļaudis tad metīsies meklēt savas mēbeles, bet kur tās ir, šīs mēbeles? Ače, kur tās ir? Seit tās ir! Skapī. Un kas saglabāja, kas pasar­gāja? Korobeiņikovs. Tad kungi paldies vecītim pateiks, palīdzēs vecuma dienās . .. Bet man daudz nevajag — iedos pa desmitnie- ciņam par orderīti — un paldies par to pašu .. . Bet bez manis lai pamēģina, tas būs tikpat kā meklēt adatu siena kaudzē. Bez manis neatradis!

Ostaps ar sajūsmu skatījās uz večuku.

— Brīnišķīga kanceleja, — viņš sacīja, — pilnīga mechani- zacija. Jūs esat īsts darba varonis!

Glaimotais archivars ņēmās viesi iepazīstināt ar mīļotā darba sīkumiem. Viņš atvēra biezās uzskaites un sadales grāmatas.

— Šeit ir viss, — viņš sacīja, — visa Stargoroda! Visas mē­beles! No kā un kad paņemtas, kam un kad izsniegtas. Bet šī te ir alfabēta grāmata, dzīves spogulis! Kādas mēbeles jūs interesē? Pirmās ģildes tirgoņa Angelova? Lū-ūdzu! Skatieties uz burtu A. Burts A, Ak, Am, An, Angelovs . . . Kāds numurs? Lūk, 82742 Tagad dod šurp uzskaites grāmatu. Lappuse 142. Kur ir Ange­lovs? Te ir Angelovs. No Angelova 1918. gada 18. decembrī pa­ņemts: klavieres «Bekker» Nr. 97012, mīkstais ķeblītis pie tām, rakstāmgaldi, divi gabali, drēbju skapji četri (divi no sarkan­koka), šifonjers, viens, un tā tālāk… Un kam iedots?… Pa­skatīsimies sadales grāmatā. Tas pats numurs 82742 . .. Iz­sniegts. Šifonjers — pilsētas kara komisariatam, drēbju skapji, trīs gabali, — bērnu internatam «Cīrulītis» … Un vēl viens drēbju skapis — Stargorodas pārtikas kombinātā sekretārā per­sonīgā lietošanā. Bet kur palikušas klavieres? Klavieres aizvestas uz sociālās nodrošināšanas otro invalidu namu. Un klavieres tur atrodas līdz šai dienai.

«Es tā :kā netiku tur redzējis tādas klavieres,» Ostaps nodo­māja, atcerējies Aļchena kaunīgo ģīmīti.

— Vai, piemēram, pilsētas valdes kancelejas pārvaldniekam Murinam . . . Tātad jāmeklē burts M. Te ir itin viss. Visa pilsēta. Te ir klavieres, visādas kušetītes, trimo, krēsli, dīvaniņi, pufi, lustras . . . Servizes, pat tās arī ir . . .

— Jā! — sacīja Ostaps. — Jums vajadzētu uzcelt pieminekli, kas mūžos cildinātu jūsu darbu. Tomēr tuvāk pie lietas. Piemē­ram, burts V.

— Lūdzu, burts V, — labprāt atsaucās Korobeiņikovs. — Tū­līt. Vor, Vor, Vorickis, Nr. 48238. Vorobjaņinovs Ipolits Matveje­vičs, jūsu tētiņš, lai viņam debesu valstība, bija cilvēks ar plašu dvēseli. . . Klavieres «Bekker» Nr. 54809, četras marķētas ķīniešu vāzes, franču rūpnīcas «Sevra» ražojums, astoņi dažāda lieluma Obisonas tepiķi, gobelēns «Ganiņš», gobelēns «Gans», divi Teki- nas tepiķi, viens Chorezmas tepiķis, lāča izbāznis ar bļodu — viens, guļamistabas garnitūra — divpadsmit priekšmeti, ēdam­istabas garnitūra — sešpadsmit priekšmeti, viesistabas garni­tūra — četrpadsmit priekšmeti — riekstkoka, meistara Gambsa darbs…

— Bet kam izdots? — Ostaps nepacietīgi jautāja.

— To mēs tūlīt redzēsim. Lāča izbāznis ar bļodu — otrai mi­licijas nodaļai. Gobelens «Gans» — mākslas vērtību fondā. Gobe- lens «Ganiņš» — ūdensceļu transporta_ darbinieku klubā. Obiso- nas, Tekinas un Chorezmas tepiķi — Arējās tirdzniecības tautas komisariatā. Guļamistabas garnitūra — mednieku biedrībā, ēdam­istabas garnitūra — Tējnīcu galvenās pārvaldes Stargorodas no­daļā. Viesistabas riekstkoka garnitūra — dažādās vietās. Apaļais galds un viens krēsls — sociālās nodrošināšanas nodaļas otrajā invalidu namā, dīvāns ar izliektu atzveltni — dzīvokļu daļas rīcībā (līdz šim laikam stāv priekštelpā, visu pārvalku, nelieši tādi, nospeķojuši) un vēl viens krēsls — biedram Gricacujevam kā imperiālistiskā kara invalidam, izsniegts uz viņa lūguma un dzīvokļu daļas vadītāja b. Burkina rezolūcijas pamata. Desmit krēsli aizsūtīti uz Maskavu uz mēbeļu amatniecības muzeju sa­skaņā ar Izglītības tautas komisariata apkārtrakstu .. . Ķīniešu vāzes, marķētas …

— Cildinu, — gavilēdams iesaucās Ostaps, — tas ir konģe­niāli! Būtu patīkami ieskatīties arī orderos.

— Tūlīt, tūlīt tiksim ari pie orderiem. Nr. 48238, burts V.

Archivars piegāja pie skapja un, pacēlies uz pirkstgaliem, pa­ņēma vajadzīgo sainīti.

— Are. Seit ir visas jūsu tētiņa mēbeles. Vai jūs vēlaties visus orderus?

— Kur nu visus … Tā … Bērnības atmiņas — viesistabas garnituru … Atceros, kā es viesistabā lēkāju pa Chorezmas te­piķi un skatījos gobelenā «Ganiņš».. . Skaists bija tas laiks, zelta bērnība! … Tātad ar viesistabas garnituru mēs, tēvocīt, ari ap­robežosimies.

Archivars rūpīgi tina vaļā zaļo pasakņu sainīti un meklēja pieprasītos orderus. Korobeiņikovs atlasīja piecus gabalus. Viens orderis par desmit krēsliem, divi — pa vienam krēslam, viens — par apaļo galdu un viens — par gobelenu «Ganiņš».

— Varbūt jums labpatiktos paskatīties. Viss kārtībā. Kur kas atrodas — viss zināms. Uz pasakņiem pierakstītas visas adreses un saņēmēja pašrocīgs paraksts. Tā kā, ja rodas vajadzība, neviens nevarēs noliegt. Varbūt vēlaties ģeneralienes Popovas garnituru? Ļoti laba. Ari Gambsa darbs.

Bet Ostaps, vienīgi vecākus bezgalīgi mīlēdams, paķēra orde­rus, iebāza dziļi sānkabatā, bet no ģeneralienes garnitūras atsa­cījās.

— Vai var kvītīti izrakstīt? — apjautājās archivars, veikli izliekdamies.

— Var, — Benders laipni sacīja, — rakstiet, idejiskais cī- nītāj.

—- Tad es rakstīšu.

— Sukājiet tik vaļā!

Viņi aizgāja atpakaļ pirmajā istabā. Korobeiņikovs ar kaligra- fisku rokrakstu uzrakstīja kvīti un smaidīdams pasniedza viesim. Galvenais koncesionars neparasti pieklājīgi paņēma papīrīti ar labās rokas diviem pirkstiem un ielika tanī pašā kabatā, kur jau atradās dārgie orderi.

— Nu, visu labu, — piemiedzis acis, viņš sacīja, — liekas, es jūs stipri iztraucēju. Neuzdrošinos vairāk apgrūtināt ar savu klāt­būtni. Sniedziet roku, kancelejas pārvaldnieki

Pārsteigtais archivars vārgi paspieda Ostapa pastiepto roku.