IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Ipolits Matvejevičs, starojoši smaidīdams, izgāja gaitenī un pastaigājās šurp un turp. Jaunās, dārglietu apmirdzētās dzīves plāni viņu ielīksmoja. «Bet svētais tēvs?» domās viņš ļauni zo­bojās. «Muļķis paliek muļķis. Neredzēt viņam krēslus kā savas ausis.»

Aizgājis līdz gaiteņa galam, Vorobjaņinovs atskatījās. Baltās, saplaisājušās durvis Nr. 13 atvērās, un viņam tieši pretī iznāca svētais tevs Fjodors zilā krievu kreklā, apjoztā ar melnu, nobru­žātu auklu, kurai galā karājās kupls pušķis. Viņa labsirdīgā seja staroja laimē. Viņš arī bija iznācis gaitenī pastaigāties. Sāncenši

vairākkārt satikās un, uzvaroši paskatījušies viens otrā, turpināja savu ceļu. Gaiteņa galos abi reizē apgriezās un atkal tuvojās viens otram . . . Ipolita Matvejeviča krūtīs kūsāja sajūsma. Tās pašas jūtas pārņēma arī svēto tēvu Fjodoru. Abus pārņēma žē­lums par uzvarēto pretinieku. Pēdīgi piektā gājiena laikā Ipolits Matvejevičs neizturēja.

—• Sveicināts, tētiņ, — viņš neizsakāmi saldi sacīja.

Svētais tēvs Fjodors sakoncentrēja visu viņam piemītošo sar­kasmu un atsaucās:

— Labrītiņ, Ipolit Matvejevič.

Ienaidnieki aizgāja katrs uz savu pusi. Kad viņu ceļi atkal krustojās, Vorobjaņinovs izmeta:

— Vai es jūs nepiekāvu pēdējās tikšanās laikā?

— Nē, kāpēc gan, ļoti patīkami bija tikties, — atbildēja ga­vilējošais svētais tēvs Fjodors.

Viņi atkal šķīrās. Svētā tēva fizionomija sāka uztraukt Ipolitu Matvejeviču.

— Dievkalpojumus droši vien vairs nenoturat? — nākošās tik­šanās laikā viņš jautāja.

— Kur nu tagad dievkalpojumi! Draudzes locekļi pa pilsētām izklīduši, dārglietu krātuves meklē.

— Iegaumējiet — savas dārglietas! Savas!

— Es nezinu, kam pieder, bet meklēt meklē.

Ipolits Matvejevičs gribēja pateikt kaut ko riebīgu un šādā nolūkā atvēra pat muti, bet neko nevarēja izdomāt un sakaitināts atgriezās savā numurā. Pēc mirkļa no turienes iznāca Turcijas pavalstnieka dēls Ostaps Benders debeszilā vestē un, mīdams pats uz savu kurpju saitēm, devās pie Vostrikova. Rozes svētā tēva Fjodora vaigos novīta un pārvērtās pelnos.

— Uzpērciet vecas mantas? — Ostaps bargi noprasīja. — Krēslus? Atkritumus? Zābaku krēma bundžiņas?

— Ko jūs vēlaties? — nočukstēja svētais tēvs Fjodors.

— Es vēlos jums pārdot vecas bikses.

Garīdzniekam pār muguru pārskrēja saltas tirpas, un viņš atkāpās.

— Ko jūs klusējat kā archierejs pieņemšanas laikā?

Svētais tēvs Fjodors lēni devās uz savu numuru.

— Vecas mantas uzpērkam, jaunas zogam! — nokliedza vi­ņam pakaļ Ostaps.

Vostrikovs ierāva galvu plecos un apstājās pie savam durvīm. Ostaps turpināja ņirgāties:

— Kā tad paliek ar biksēm, augsti cienījamais baznīcas kalp? Ņemsiet? Vēl dabūnamas vestes piedurknes, kliņģera caurums un sprāguša ēzeļa ausis. Ņemiet vairumā — iznāks lētāk. Un krēslos tie nav noslēpti, meklēt nevajag! Nu?!

Aiz baznīcas kalpa muguras aizvērās durvis.

Apmierinātais Ostaps, ar kurpju saitēm plikšķinādams pa te­piķi, lēni aizgāja atpakaļ. Kad viņa masivais stāvs bija pietiekami tālu, svētais tēvs Fjodors žigli pabāza galvu pa durvīm un ilgt aizturētā sašutumā iespiedzās:

•—• Tu pats esi muļķis!

— Ko? — iesaucās Ostaps, mezdamies atpakaļ, bet durvis jau bija aizslēgtas, un rioskrapstēja atslēga.

Ostaps noliecās pie atslēgas cauruma, pielika pie mutes delnu kā ruporu un, skaidri izrunādams vārdus, vaicāja:

— Cik maksā opijs priekš tautas?

Aiz durvīm klusēja.

— Tētiņ, jūs esat triviāls cilvēks! — Ostaps nokliedza.

Tajā pašā brīdī pa atslēgas caurumu izšāvās un grozījās zī­mulis, ar kura aso galu svētais tēvs Fjodors centās iedzelt ienaid­niekam. Koncesionars laikā atlēca nost un satvēra zīmuli. Durvju šķirti, ienaidnieki klusēdami sāka vilkt zīmuli katrs uz savu pusi. Uzvarēja jaunība, un zīmulis, pretodamies kā skabarga, lēni iz­līda no cauruma. Ar šo trofeju Ostaps atgriezās savā numurā. Kompanjoni kļuva vēl jautrāki.

— Un naidnieks ļekas vaļā laiž! — Ostaps nodziedāja.

Uz zīmuļa šķautnes viņš ar kabatas nazīti iegrieza apvaino­jošu vārdu, izskrēja koridorā un, iebāzis zīmuli atslēgas ambra- zurā, tūlīt atgriezās.

Draugi izvilka gaismā orderu zaļos pasaknīšus un ņēmās rū­pīgi studēt.

— Orderis par gobelenu «Ganiņš», — sapņaini sacīja Ipolits Matvejevičs. — Es šo gobelenu nopirku Pēterburga pie an- tikvara.

— Pie velna ganiņu! — iesaucās Ostaps, saplēsdams orderi smalkās driskās.

— Apaļš galds . . . Acīm redzot no garnitūras …

— Dodiet šurp to galdiņu. Pie velna šo galdu!

Palika divi orderi: viens — par 10 krēsliem, izdots mēbeļu mākslas muzejam Maskavā, otrs — par vienu krēslu b. Gricacujevam, Stargorodā, Pļechanova ielā 15.

— Gādājiet naudu, — Ostaps sacīja, — varbūt vajadzēs braukt uz Maskavu.

— Bet ari šeit taču ir krēsls?

— Izredzes viens pret desmit. Tīra matematika. Jā, un tikai tad, ja pilsonis Gricacujevs ar to nav izkurinājis taupības krāsni.

— Nejokojiet, tā nevajag.

— Nekas, nekas, līber fater Konrād Karlovič Michelson, at­radīsim! Svēts pienākums! Valkāsim batista autus, ēdīsim Margo krēmu.

— Man nezin kāpēc liekas, — Ipolits Matvejevičs piezīmēja, — ka dārglietām vajag būt tieši šinī krēslā.

— Ak! Jums liekas? Kas jums vēl liekas? Nekas? Nu labi. Strādāsim marksistiski. Debesis atstāsim putniem, bet paši pie­vērsīsimies krēsliem. Mani nomocījusi vēlēšanās jo ātrāk tikties ar imperiālistiskā kara invalidu pilsoni Gricacujevu Pļechanova ielas piecpadsmitā numurā. Neatpalieciet, Konrād Karlovič. Plānu sastādīsim ceļā.

Iedams garām svētā tēva Fjodora durvīm, atriebīgais Turcijas pavalstnieka dēls iespēra tanīs ar kāju. No numura atskanēja no- tramdītā konkurenta klusa rūkšana.

— Ka tik viņš nesadomātu mums sekot! — nobijās Ipolits Matvejevičs.

— Pēc šīsdienas ministru tikšanās uz jachtas nekāda tuvinā­šanās nav iespējama. Viņš no manis baidās.

Draugi atgriezās tikai vakarā. Ipolits Matvejevičs bija norai­zējies. Ostaps staroja. Viņam kājās bija jaunas aveņkrāsas kur­pes, pie kuru papēžiem bija pieskrūvētas apaļas gumijas, rūtainas zeķes kā šacha galdiņš ar zaļiem un melniem kvadrātiņiem, krēma krāsas žokene un rumāņu stila puszīda šalle.

— Būt jau tas ir, — sacīja Ipolits Matvejevičs, atcerēdamies vizīti pie atraitnes Gricacujevas, — bet kā lai dabū? Nopirkt?

— Ko nu, — Ostaps atbildēja, — nemaz jau nerunājot par neracionāliem izdevumiem, tas radīs valodas. Kāpēc vienu krēslu? Kāpēc tieši šo krēslu? …

— Ko tad lai dara?

Ostaps ar patiku aplūkoja jauno puszābaku kapes.

— Šiki un moderni, — viņš sacīja. — Ko darīt? Neuztraucie­ties, priekšsēdētāj, operāciju veikt uzņemos es. So apavu priekšā neviens krēsls nenoturēsies.

— Nē, vai ziniet, — Ipolits Matvejevičs kļuva možs, — kad jūs sarunājāties ar Gricacujevas kundzi par plūdiem, es apsēdos

uz musu krēsla un, goda vārds, sajutu zern sevis kaut ko cietu. Tie ir tur, nudien, tur . .. Nu patiešām, jānudien, es jūtu.

— Neuztraucieties, pilsoni Michelson.

— Krēslu vajag nakti nozagt! Nudien, nozagt!

— Tomēr kā muižniecības priekšniekam jums ir pārāk mazs vēriens. Un vai šāda pasākuma techniku jūs zināt? Varbūt jums čemodānā paslēpts līdz paņemams nesesers ar mūķīzeru kom­plektu? Izmetiet to no galvas! Tā ir tipiska pintiķu padarīšana — apzagt nabaga atraitni.