IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Visu labu! — Ostaps atkārtoja.

Viņš devās uz izeju.

Korobeiņikovs neko nesaprata. Viņš pat paskatījās uz galdu, vai tikai ciemiņš tur nav atstājis, naudu, bet arī uz galda naudas nebija. Tad archivars ļoti klusi jautāja:

— Bet nauda?

— Kāda nauda? — Ostaps pārvaicāja, atvērdams durvis. — Jūs, liekas, jautājāt par kaut kādu naudu?

— Jā, protams! Par mēbelēm! Par orderiem!

— Draudziņ, — nodziedāja Ostaps, — jānudien, zvēru pie ne­laiķa tētiņa goda. No visas sirds dotu, bet naudas nav, aizmirsu izņemt no tekošā rēķina.

Večuks nodrebēja un pastiepa uz priekšu savu vārgo ķepu, grasīdamies aizturēt nakts apmeklētāju.

— Lēnāk, muļķi, — Ostaps draudoši iesaucās, — ja tev krievu valodā saka — rītā, tas nozīmē rītā. Nu, uz redzi! Rakstiet vēstules! . . .

Durvis ar troksni aizcirtās. Korobeiņikovs atkal tas atvēra un izskrēja uz ielas, bet Ostapa vairs nebija. Viņš ātri gāja pari til­tam. Caur viaduktu braucošā lokomotive apgaismoja viņu ar sa­vām ugunīm un ietīstīja dūmos.

— Ledus sakustējies! — Ostaps uzsauca mašīnistam. — Le­dus sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!

Mašīnists nesaklausīja viņa vārdus un atmeta ar roku, mašī­nas riteņi spēcīgāk saraustīja kloķu tērauda elkoņus, un lokomo- tive aizdrāzās.

Korobeiņikovs pastāvēja pāris minušu ledainajā vējā un, ne­ganti lamādamies, atgriezās savā mājelē. Viņu pārņēma nepa­nesams rūgtums. Viņš nostājās istabas vidū un niknumā ņēmās spārdīt galdu. Palēcās galošveidīgais pelnu trauks ar sarkanu uzrakstu «Treugojņik», un glāze pieskandināja karafei.

Vēl nekad Bartolomeju Korobeiņikovu nebija tik neģēlīgi pie­krāpuši. Viņš varēja apkrāpt, ko vien gribētu, bet šeit viņu pašu apveda ap stūri ar tādu ģeniālu vienkāršību, ka viņš vēl ilgi - stā­vēja, spārdīdams pusdienu galda resnās kājas.

Gusiščā Korobeiņikovu sauca par Bartolomeiču. Pie viņa grie­zās tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos. Bartolomeičs ņē­ma ķīlā mantas un pieprasīja necilvēcīgi augstus procentus. Viņš ar to nodarbojās jau vairākus gadus un vēl ne reizes nebija iekri­tis. Bet tagad viņam paslīdējusi kāja labākajā komercpasākumā, no kura viņš gaidīja lielu peļņu un nodrošinātas vecumdienas.

— Vai tas kāds joks! — viņš iesaucās, atcerēdamies bojā gāju­šos orderus. — Tagad naudu tikai iepriekš. Un kā es tā varēju kļū­dīties? Ar savām rokām atdevu riekstkoka viesistabas garnituru?… Viens pats gobelens «Ganiņš», cik tas nemaksā! Roku darbsf

Zvaniņu «lūdzu griezt» jau sen grieza kāda nedroša roka, un Bartolomeičs vēl nebija paspējis atcerēties, ka ieejas durvis pali­kušas vaļā, kad priekštelpā atskanēja smagi soļi un skapju labi­rintos nomaldījusies cilvēka baiss iesaucās: '

— Kur šeit durvis?

Bartolomeičs izgāja priekštelpā, sagrābstīja kādu mēteli (cik varēja sataustīt, — drapa) un ieveda ēdamistabā svēto tēvu Fjodoru.

— Piedodiet, jūsu augstsirdība, — sacīja svētais tēvs Fjodors.

Pēc desmit minūtēm, kad: abi bija izteikuši viens otram aplin­kus mājienus un viltības, noskaidrojās, ka pilsonim Korobeiņiko- vam ir kādas ziņas par Vorobjaņinova mēbelēm un svētais tēvs Fjodors neatsakās par šīm ziņām samaksāt. Un bez tam archiva- ram par lielu apmierinājumu apmeklētājs izrādījās bijušā muiž­niecības priekšnieka miesīgs brālis un dedzīgi vēlējās saglabāt viņa piemiņu, iegūstot riekstkoka garnituru. Ar šo garnituru Vo­robjaņinova brālim bija saistītas vissiltākās zēna dienu atmiņas.

Bartolomejs pieprasīja simt rubļu. Apmeklētājs brāļa piemiņu vērtēja ievērojami zemāk — ap trīsdesmit rubļiem. Vienojās par piecdesmit.

— Naudu gan es palūgšu iemaksāt tūlīt, — archivars pavēs­tīja, — tādi ir mani noteikumi!

— Un tas nekas, ja es maksāšu ar zelta desmitniekiem? — strauji sacīja svētais tēvs Fjodors, atplēsdams svārku iedrēbi.

— Pieņemšu pēc kursa. Par deviņarpus. Pašreizējais kurss.

Vostrikovs izpurināja no zuteņa piecus dzeltenos, piebēra vēl

divarpus sudrabā un piebīdīja visu kaudzīti archivaram. Bartolo­meičs divas reizes pārskaitīja naudu, sagrāba to saujā, palūdza ciemiņu brītiņu uzkavēties un aizgāja pēc orderiem. Savā slepe­najā kancelejā Bartolomejs ilgi nedomāja, atvēris alfabētu — dzī­ves spoguli uz burta P, ātri atrada vajadzīgo numuru un paņēma no plaukta ģeneralienes Popovas orderu sainīti. Attaisījis sainīti, Bartolomeičs izņēma no tā vienu orderi, izdotu b. Brunsam, dzī­vojošam Vīnogu ielā 34, par divpadsmit Gambsa fabrikas riekst­koka krēsliem. Brīnīdamies par savu atjautību un prasmi izlocī­ties, archivars iesmējās un aiznesa pircējam orderi.

— Visi vienā vietā? — iesaucās pircējs.

— Visi kā viens. Visi tur stāv. Brīnišķīga garnitūra. Pirksti­ņus aplaizīsiet. Starp citu, ko tur stāstīt! Jūs pats zināt!

Svētais tēvs ilgi un jūsmīgi kratīja archivara roku un, neskai­tāmas reizes priekštelpā uzgrūzdamies skapjiem, pazuda nakts tumsā.

Bartolomeičs vēl ilgi smējās par piemuļķoto pircēju. Zelta mo­nētas viņš nolika rindā uz galda un ilgi sēdēja, miegaini blenz­dams piecās spīdīgās ripiņās.

«Un kāpēc viņus tā pievelk Vorobjaņinova mēbeles?» viņš no­domāja. «Vai prātā jukuši, vai?»

Viņš noģērbās, pavirši pielūdza dievu, ielikās šauraja gultiņa un noraizējies aizmiga.

Aukstums pa nakti bija pazudis bez pēdām. Kļuva tik silts, ka agrīnajiem gājējiem smeldza kājas. Zvirbuļi čivināja ka ne­gudri. Pat vista, izgājusi no virtuves viesnīcas pagalma, sajuta spēku pieplūdumu un mēģināja pacelties gaisa. Debess bija nosēta ar sīku mākoņu klimpām, no atkritumu kastes plūda vijo­līšu un zemnieku zupas smarža. Vējš atpūtās zem karnizēm. Kaķi valstījās pa jumtu un, acis mīlīgi piemieguši, lūkojās pagalmā, pār kuru skrēja apkopējs Aleksandrs ar netīras veļas klēpi.

«Sorbonas» gaiteņos modās dzīvība. Uz tramvaja atklāšanas svinībām no apriņķiem bija sabraukuši delegāti. No viesnīcas līnijdroškas ar uzrakstu «Sorbona» izbira vesels pūlis.

Saule sildīja pilnā sparā. Pacēlās augšup veikalu rievotie dzelzs aizvirtņi. Padomju darbinieki, kas bija izgājuši uz darbu vatētos mēteļos, smaka nost un pogājās vaļā, juzdami pavasara smagumu.

Kooperativa ielā pārkrautajai Dzirnavu celtniecības automa­šīnai bija pārlūzusi atspere un, ieradies notikuma vietā, Viktors Michailovičs Poļesovs deva padomus.

Ar lietišķu greznību iekārtotā numurā (divas gultas un nakts­galdiņš) atskanēja zirdziska sprauslošana un zviegšana: Ipolits Matvejevičs jautri mazgājās un tīrīja degunu. Lielais kombinators gulēja gultā, aplūkodams puszābaku bojājumus.

— Starp citu, — viņš sacīja, — lūdzu, atdodiet savu parādu!

Ipolits Matvejevičs iznira no dvieļa un paskatījās uz kompan­jonu ar izvalbītām acīm bez pensneja.

— Ko jūs uz mani blenžat kā zaldāts uz uti? Par ko jūs brī­nāties? Parāds? Jā! Jūs man esat parādā naudu. Es vakar aiz­mirsu jums pateikt, ka par orderiem saskaņā ar jūsu pilnvarām es samaksāju septiņdesmit rubļu. Par ko pievienoju kvīti. Dodiet šurp trīsdesmit piecus rubļus. Koncesionari, es ceru, izdevumus sedz uz vienlīdzības principiem?

Ipolits Matvejevičs uzlika pensneju, izlasīja kvīti un negribīgi atdeva naudu. Taču pat tas nespēja apēnot viņa prieku. Bagātība bija rokās. Trīsdesmit rubļu puteklītis pagaisa briljantu kalna mirdzumā.