IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Ipolits Matvejevičs pietvīka.

— Bet vai būs ērti?

— Salīdzinot ar mūsu koncesiju,' šī rīcība, lai gan paredzēta Kriminālkodeksā, tomēr ir tikai nevainīga bērnu paslēpju spēlīte.

Vorobjaņinovs tomēr sastomījās.

— Jūs esat ideālists, Konrād Karlovič. Jums vēl ir laimējies, iedomājieties tikai, ja jums pēkšņi vajadzētu kļūt par kaut kādu Papā-Kristozopulo vai Zlovunovu.

Sekoja drīza piekrišana, un koncesionari, neatvadījušies no Tichona, izgāja uz ielas.

Viņi apmetās mēbelētās istabās «Sorbona». Ostaps sacēla kājās visu nelielo viesnīcas kalpotāju štatu. Vispirms viņš apska­tīja septiņrubļu numurus, bet bija neapmierināts ar to iekārto­jumu. Piecrubļu numuru iekārtojums viņam patikās jau labāk, bet tepiķi bija tādi kā apdiluši, un sašutumu radīja uzbāzīgā smaka. Trīsrubļu numuros viss bija labi, izņemot gleznas.

—- Es nevaru dzīvot vienā istabā ar dabas ainavām, — Ostaps sacīja.

Vajadzēja apmesties numurā par rubli astoņdesmit. Tur ne­bija dabas ainavu, nebija tepiķu, istabas iekārta bija tīri sparta- niska: divas gultas un naktsgaldiņš.

— Akmens laikmeta stils, — atzinīgi piezīmēja Ostaps. — Bet vai aizvēsturiskie dzīvnieki matračos nemājo?

— Raugoties, kāda sezona, -— atbildēja viltīgais apkopējs, — ja, piemēram, sanāk kāds guberņas kongress, tad, protams, nav, jo pasažieru ir daudz un pirms tam notiek liela tīrīšana. Bet pārējā laikā tiešām gadās, ka arī iemājo. Ielaužas no kaimiņu «Livadijas» numuriem.

Tanī pašā dienā koncesionari ieradās Stargorodas komunal- saimniecības nodaļā, kur dabūja visas nepieciešamās ziņas. Iz­rādījās, ka dzīvokļu daļa bija izformēta 1921. gadā un tās plašais archivs apvienots ar Stargorodas komunalsaimniecības nodaļas archivu.

Pie darba ķērās lielais kombinators. Pievakarē kompanjoni jau zināja archiva pārziņa Bartolomeja Korobeiņikova, bijušā pilsētas priekšniecības kancelejas ierēdņa, tagad kantordarbi- nieka mājas adresi.

Ostaps ietērpās dzīparu vestē, izdauzīja pret gultas galu svār­kus, izprasīja no Ipolita Matvejeviča rubli un divdesmit kapeikas reprezentācijai un devās vizitē pie archivara. Ipolits Matvejevičs palika «Sorbonā» un satraukumā staigāja spraugā starp divām gultām. Šajā zaļajā un aukstajā vakarā izšķīrās visa pasākuma liktenis. Ja izdosies dabūt orderu kopijas, pēc kuriem sadalītas no Vorobjaņinova savrupmājas paņemtās mēbeles, tad pasākumu varēja uzskatīt pa pusei izdevušos. Nākotnē, protams, vēl gaidītu neiedomājamas grūtības, bet pavediens jau būtu rokās.

— Ja tikai dabūtu orderus, — čukstēja Ipolits Matvejevičs, vārtīdamies pa gultu, ja tikai būtu orderi! . . .

Izgulētā matrača atsperes dzēla viņu kā blusas. Viņš to ne­juta. Viņš vēl visai miglaini nojauta, kas notiks pēc orderu sa­ņemšanas, bet bija pārliecināts, ka tad viss norisēs iabi: «Bet labs,» diezin kāpēc viņam neizgāja no prāta, «labu nemaitā.»

īstenībā ievārījās lielas ziepes. Rožaino sapņu pārņemts, Ipo­lits Matvejevičs grozījās gultā no vieniem sāniem uz otriem. At­speres vaidēja zem viņa smaguma.

Ostapam bija jāšķērso visa pilsēta. Korobeiņikovs dzīvoja Gusiščē Stargorodas nomalē.

Tur pa lielākai daļai dzīvoja dzelzceļnieki. Reizēm virs mā­jām, pa uzbērumu, kas norobežots ar plānu betona žogu, atpakaļ- gājienā pabrauca garām šņācošas lokomotives. Māju jumtus uz mirkli apgaismoja lokomotives kurtuves liesmojošā uguns. Rei­zēm ripoja tukši vagoni, reizēm sprāga petardes. Starp būdām un pagaidu barakām stiepās garie, vēl neizžuvušie, kooperativu celtie ķieģeļu ēku korpusi.

Ostaps pagāja garām mirdzošai salai — dzelzceļnieku klu­bam, pēc papīrīša pārbaudīja adresi un apstājās pie archivara mājiņas. Viņš pagrieza durvju zvanu ar reljefiem burtiem «lūdzu griezt».

Pēc garas iztaujāšanas, «pie kā viņš nākot» un «kāpēc», dur­vis atvērās, un viņš atradās tumšā, ar skapjiem piebāztā priekš­namā. Tumsā kāds elpoja Ostapam sejā, bet neko nesacīja.

— Kur šeit varētu sastapt pilsoni Korobeiņikovu? — jautāja Benders.

Elpoiošais cilvēks paņēma Ostapu aiz rokas un ieveda ēdam­istabā, kuru apgaismoja petrolejas griestu lampa. Ostaps ierau­dzīja savā priekšā mazu, ārkārtīgi tīrīgu vecīti ar neparasti lo­kanu muguru. Nebija šaubu, ka šis večuks ir tas pats pilsonis Korobeiņikovs. Ostaps bez uzaicinājuma paņēma krēslu un ap­sēdās.

Večuks drosmīgi skatījās viņa patvarīgajās izdarībās un klu­sēja. Ostaps pirmais laipni uzsāka sarunu:

— Es pie jums darīšanās. Vai jūs strādājat Stargorodas komunalsaimniecības nodaļas archivā?

Večuka mugura sakustējās un apstiprinoši izliecās.

— Bet agrāk jūs strādājāt dzīvokļu daļā?

— Es visur esmu strādājis, — večuks jautri atsaucās.

— Pat pilsētas priekšnieka kancelejā?

To sakot, Ostaps piemīlīgi pasmaidīja. Večuka mugura ilgi izlocījās un pēdīgi apstājās tādā stāvoklī, kas liecināja, ka die­nests pilsētas priekšniecībā ir veca lieta un visu atcerēties nav nemaz iespējams.

— Bet varbūt jūs tomēr būtu tik laipns un pateiktu, ar ko varu pakalpot? — jautāja saimnieks, ar interesi vērodams viesi.

— Lūdzu, — atbildēja viesis. — Es esmu Vorobjaņinova dēls.

— Kura Vorobjaņinova? Muižniecības vadoņa?

— Tā paša.

— Vai viņš vēl dzīvs?

— Miris, pilsoni Korobeiņikov. Aizgājis dieva miera.

— Jā, — bez sevišķām skumjām sacīja večuks, — bēdīgs no­tikums. Bet, liekas, viņam taču bērnu nebija?

— Nebija gan, — Ostaps laipni apstiprināja.

— Kā tad jūs? . ..

— Nekas. Es no morganatiskām laulībām.

— Vai nebūsiet Helenas Staņislavovnas dēliņš?

— Jā. Tieši tā.

— Un kā viņai ar veselību?

— Memmīte sen kapā.

— Tā, tā, ah, kādas bēdas!

Un vēl ilgi večuks ar asarām acīs līdzjūtīgi skatījās uz Ostapu, kaut gan vēl šodien bija redzējis Helenu Staņislavovnu tirgū, gaļas rindā.

— Visi esam mirstīgi, — viņš sacīja. — Bet tomēr atļaujiet zināt, kādā lietā esat nācis, cienījamais, jūsu vārdu gan ne­zinu …

— Voldemārs, — ātri atsaucās Ostaps.

— Vladimirs Ipolitovičs? Ļoti labi. Tā. Es jūs klausos, Vla­dimir Ipolitovič.

Večuks apsēdās pie galda, ko klāja musturota vaska drāna, un ieskatījās Ostapam tieši acīs.

Ostaps ar izmeklētiem vārdiem izteica savas skumjas par vecākiem. Viņš ļoti nožēloja, ka tik vēlu iebrucis ļoti cienījamā archivara mājoklī un traucējis viņu ar savu viziti, bet cerot, ka ļoti cienījamais archivars piedošot, kad uzzināšot, kādas jūtas viņu uz to mudinājušas.

— Es gribētu, — ar neizsakāmu dēla mīlestību nobeidza Ostaps, — sameklēt kaut ko no tētuka mēbelēm, lai saglabātu viņa piemiņu. Vai jums nav zināms, kur nodotas tētiņa nama mē­beles?

— Sarežģīts uzdevums, — padomājis atbildēja večuks, — tas ir pa spēkam tikai nodrošinātam cilvēkam . .. Bet jūs, atvaino­jiet, ar ko nodarbojaties?

— Brīva profesija. Personīga lopkautuve un saldētava Sa­mara, dibināta pēc arteļa principiem.

Večuks aizdomīgi paskatījās uz jaunā Vorobjaņinova zaļo ietērpu, bet iebildumus necēla.

«Izveicīgs jauns cilvēks,» viņš nodomāja.

Ostaps, kas šai brīdī bija beidzis Korobeiņikova novērošanu, nolēma, ka «večuks ir tipisks nelietis».

— Tā nu tas ir, — sacīja Ostaps.