IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Gala neredz … Jā! Zināt, ko es šodien redzēju? Vorobja- ņinovu.

Helena Staņislavovna atspiedās pret aku, pārsteigumā turē­dama paceltu pilnu spaini ar ūdeni.

— Es ierodos komunalsaimniecībā pagarināt darbnīcas rentes līgumu, eju pa koridoru. Pēkšņi divi vīri pienāk man klāt. Es ska­tos — tāds kā pazīstams. Tā kā būtu Vorobjaņinova seja. Un

jautā: «Sakiet, lūdzu, kāda iestāde šai ēkā bija agrāk?» Es atbildu, ka agrāk šeit bija sieviešu ģimnāzijā, bet pēc tam dzīvokļu daļa. «Kam tas jums vajadzīgs?» es jautāju. Bet viņš saka «pateicos» un aizgāja tālāk. Tad es skaidri sapratu, ka tas ir pats Vorob­jaņinovs, tikai bez ūsām. No kurienes viņš šeit radies? Un tas otrs, kas bija viņam līdzi, ārkārtīgi skaists vīrie­tis. Skaidri redzams — biju­šais oficieris. Un tad es iedo­mājos . . .

Sai brīdī Viktors Michailo­vičs pamanīja kaut ko nepatī­kamu. Pārtraucis sarunu, viņš paķēra savu kannu un ātri noslēpās aiz atkritumu kastes. Pagalmā lēnām ienāca mājas Nr. 5 sētnieks, apstājies pie akas, viņš ņēmās aplūkot pagalma celtnes. Nekur nemanījis Viktoru Michailoviču, viņš kļuva bēdīgs.

— Atslēdznieka Vitjkas atkal nav? — viņš jautāja Helenaii Staņislavovnai.

— Ak, es neko nezinu, — zīlniece atsaucās, —- es neko nezinu..

Un neparasti uzbudināta, šļakstinādama ūdeni no spaiņa,

viņa steidzīgi aizgāja uz savu dzīvokli.

Sētnieks noglāstīja akas cementa bloku un aizgāja pie darb­nīcas. Divus soļus tālāk aiz izkārtnes:

IEEJA

ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA

lepojas izkārtne:

ATSLĒDZNIEKU DARBNĪCA UN

PRIMUSU IZLABOŠANA

zem kuras karajas smaga atslēga. Setnieks iespera ar kaļu pa atslēgu un naidīgi izsaucās: „».

— Uh, mēris tāds!

Sētnieks vēl minūtes trīs pastāvēja pie darbnīcas un, visindī­gāko naida jūtu pārņemts, ar troksni noplēsa izkārtni, aiznesa pagalma vidū pie akas un, uzkāpis tai virsū ar abām kājām, sa­cēla traci.

— Zagļi pie jums septītajā numurā dzīvo! — sētnieks ārdījās Visādi salašņas! Septiņgalvainais odžu dzimums! Tādam vēl

vidējā izglītība!… Es neskatīšos uz tavu vidējo izglītību!… Mēris nolādētais! . ..

Šajā laikā septiņgalvainā odze ar vidējo izglītību sēdēja aiz atkritumu kastes uz kannas un garlaikojās.

Ar troksni atvērās logi, un tajos parādījās jautri iedzīvotāji. No ielas pagalmā nesteigdamies ienāca ziņkārīgie. Pamanījis auditoriju, sētnieks vēl vairāk iedegās dusmās.

—- Atslēdznieks mechaniķis! — iesaucās sētnieks. — Aristo­krātiskais cūka!

Parlamentaros izteicienus sētnieks bagātīgi mija ar necenzē­jamiem vārdiem, kuriem viņš deva priekšroku. Vājais sieviešu dzimums, gubām pielipis pie palodzēm, ļoti sašuta par sētnieku, bet no logiem nost negāja.

— Purnu sašķaidīšu! — sētnieks plosījās. — Izglītotais! Kad skandals sasniedza zenitu, ieradās milicis un klusēdams

aizvilka trača cēlēju uz iecirkni. Milicim palīdzēja zeļļi no «Ātr- saiņotāja».

Sētnieks padevīgi apķērās' milicim ap kaklu un sāka raudāt. Briesmas bija garām.

Tad aiz atkritumu kastes pietrūkās kājās iztvīkušais Viktors Michailovičs. Auditoriju pāršalca čala.

— Bezgodis! — Viktors Michailovičs uzsauca svinīgajam gā­jienam. — Bezgodis. Es tev parādīšu! Nelietis!

Rūgti raudošais sētnieks nekā no tā nedzirdēja. Viņu uz ro­kām ienesa nodaļā. Turp kā lietišķu pierādījumu aizstiepa arī iz­kārtni «Atslēdznieku darbnīca un primusu izlabošana». Viktors Michailovičs vēl ilgi nevarēja nomierināties.

— Cūku bērtuļi, — viņš teica, griezdamies pie skatītājiem, — diezin ko no seVis iedomājas. Bezgoži!

— Rimstieties'jel, Viktor Michailovič! — pa logu uzsauca Helena Staņislavovna. — Ienāciet pie manis uz brītiņu.

'Viņa nolika Viktoram Michailovičam priekšā bļodiņu ar kom­potu un, staigādama pa istabu, ņēmās iztaujāt.

— Nu es taču jums saku, ka tas ir viņš, bez ūsām, bet tomēr viņš, — kā agrāk kliedza Viktors Michailovičs, — es taču viņu |oti labi pazīstu! Kā izspļauts Vorobjaņinovs!

— Klusāk, ak kungs! Kāpēc viņš atbraucis, kā jūs domājat?

Viktora Michailoviča melnajā sejā iezagās ironisks smīns.

— Nu, bet kā jūs domājat?

Viņš iesmējās ar vēl lielāku ironiju.

— Katrā ziņā ne jau līgumus ar boļševikiem parakstīt.

— Jūs domājat, ka viņam draud briesmas?

Ironijas rezerves, kuras Viktors Michailovičs bija uzkrājis pa desmit revolūcijas gadiem, bija neizsmeļamas. Viņa sejā atspogu­ļojās dažādas pakāpes skeptisku smīnu sērija.

— Kam gan Padomju Krievijā nedraud briesmas, vēl jo vai­rāk cilvēkam tādā stāvoklī kā Vorobjaņinovs? Ūsas, Helena Sta­ņislavovna, bez iemesla nenoskuj.

— Vai viņš atsūtīts no ārzemēm? — jautāja Helena Staņisla­vovna, gandrīz vai aizelsdamas.

— Bez šaubām, — atbildēja ģenialais atslēdznieks.

— Kāds viņam varētu būt mērķis?

— Neesiet tāds bērns.

— Vienalga. Man vajag viņu redzēt.

— Vai jūs zināt, ar ko riskējat?

— Ak, vienalga! Pēc desmit gadu ilgas šķiršanās es nevaru netikties ar Ipolitu Matvejeviču.

Viņai patiešām likās, ka liktenis viņus izšķīris tanī laikā, kad viņi viens otru mīlējuši.

— No sirds jūs lūdzu, sameklējiet viņu! Uzziniet, kur viņš ir! Jūs visur mēdzat apgrozīties! Jums tas nebūs grūti! Pasakiet, ka vēlos viņu redzēt. Dzirdat?

Papagailis sarkanās apakšbiksēs, snauzdams laktā, izbijās no skaļās sarunas, pagriezās ar galvu uz leju un palika tādā stāvoklī,.

— Helena Staņislavovna, — atslēdznieks mechaniķis sacīja, paceldamies un piespiezdams roku pie krūtīm, — es viņu atra­dīšu un saistīšos ar viņu.

— Varbūt jūs vēl gribētu kompotu? — zīlniece jutās aiz­grābta.

Viktors Michailovičs apēda kompotu, nolasīja niknu lekciju par nepareizu papagaiļa būra konstrukciju un atvadījās no He- lenas Staņislavovnas, ieteikdams viņai visu turēt visstingrākā slepenībā.

Otrā dienā kompanjoni pārliecinājās, ka turpināt dzīvot sēt­nieka miteklī ir neērti. Tichons burkšķēja, pavisam apdullis no tā, ka sākumā ieraudzījis kungu ar melnām ūsām, pēc tam ar za­ļām ūsām un vispēdīgi pavisam bez usam. Nebija uz ka gulēt. Sētnieka istabā smirdēja pēc pūstošiem mēsliem, šo smaku iz­platīja Tichona jaunie velteņi. Vecie velteņi stāvēja kaktā un arī ■gaisu neozonēja.

— Uzskatu atmiņu vakaru par slēgtu, —• sacīja Ostaps, — mums vajag pārcelties uz viesnīcu.

Ipolits Matvejevičs nodrebēja.

— To nevar.

— Kāpēc tad?

— Tur vajadzēs pierakstīties.

— Vai jums pase nav kārtībā?

— Nē jau, pase ir kārtībā, bet pilsētā manu uzvārdu labi pazīst. Sāksies valodas.

Koncesionari, domās iegrimuši, klusēja.

— Bet vai uzvārds Michelsons jums patīk? — pēkšņi jautāja lieliskais Ostaps.

— Kāds Michelsons? Senators?

— Nē. Padomju tirdzniecības kalpotāju biedrības loceklis.

— Es jūs nesaprotu.

— Tas tāpēc, ka jums trūkst techniskas iemaņas. Neesfēt tāda dievgosniņa.

Benders izņēma no zaļajiem svārkiem arodbiedrības biedra karti un iedeva Ipolitam Matvejevičam.

- Konrāds Karlovičs Michelsons, četrdesmit astoņi gadi, bez­partejiskais, neprecējies, arodbiedrības biedrs no 1921. gada, augstākā mērā tikumīga personība, mans labs paziņa, liekas, liels bērnu draugs .. . Bet jūs varat nedraudzēties ar bērniem — to no jums milicija neprasīs.