IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Un Ipolits Matvejevičs pastāstīja galvenajam koncesionaram visas svētā tēva Fjodora nelietības.

Ostaps sadrūma.

— Draņķīga lieta, — viņš sacīja, — Leichtveisa ala. Noslē­pumains konkurents. Mums viņam jāaizsteidzas priekšā, bet sa­dot pa mūli mēs vienmēr paspēsim.

Kamēr draugi alus bodē «Steņka Razins» iekoda un Ostaps uzzināja, kādā mājā agrāk atradusies dzīvokļu daļa un kādas iestādes tur atrodas tagad, diena bija beigusies.

Zeltainie darba zirgi atkal kļuva brūni. Briljanta palāses sa­sala un sašķīda drumstalās, atsizdamās pret zemi. Dzertuvēs un restorānā «Fenikss» cēlās alus cena: bija iestājies vakars. Lielajā Puškina ielā iedegās elektriskās spuldzes, un, atgriezdamās mā­jās no pirmās pavasara pastaigas, bungas rībinādama, garām aizgāja pionieru nodaļa.

Guberņas plānu komisijas tīģeri, Nīkas tēli un kobras noslē­pumaini mirgoja mēness, gaismas pielietajā pilsētā.

Ejot mājā kopā ar pēkšņi apklusušo Ostapu, Ipolits Matveje­vičs paskatījās uz guberņas plānu komisijas tīģeriem un kobrām. Viņa laikā šeit atradās guberņas zemstes valde, un pilsoņi ļoti lepojās ar kobrām, uzskatīdami tās par Stargorodas ievērības cie­nīgu vietu.

«Atradīšu,» nodomāja Ipolits Matvejevičs, ielūkodamies ģipša Nīkā.

Tīģeri mīlīgi luncināja astes, kobras priecīgi locījās, un Ipo­lita Matvejeviča sirds pildījās ar paļāvību.

Pereļešinskas šķērsielas māja Nr. 7 nepiederēja pie Stargoro­das labākajām ēkām. Tās divi stāvi, būvēti Otrās impērijas stilā, bija greznoti ar aplupušiem lauvu purniem, kas ļoti atgādināja savā laikā slavenā rakstnieka Arčibaševa seju. Arčibaševa sejas bija tieši astoņas, tikpat, cik logu, kas iznāca uz šķērsielu. Sie lauvu purni bija novietojušies vidū virs logiem.

Mājai bija vēl divi izgreznojumi, bet jau tīri komerciāla rak­stura. Vienā pusē karājās gaiši zila izkārtne:

ODESAS KLIŅĢERI

Maskavas baranku artelis

Uz izkārtnes bija attēlots jauns cilvēks ar kaklasaiti, ģērbies īsās franču biksēs. Viņš paceltā rokā turēja pasakainu pārpilnī­bas ragu, no kura kā lavina vēlās ārā okera krāsas Maskavas baranki, kurus vajadzības gadījumā reklamēja arī par Odesas kliņģeriem. Un pie tam jaunais cilvēks saldkaisli smaidīja. Otrā pusē iesaiņošanas kantoris «Atrsaiņotājs» cienījamiem pilsoņiem pasūtītājiem vēstīja par savu eksistenci ar melnu izkārtni un apa­ļiem zelta burtiem.

Neraugoties uz izkārtņu un apgrozības kapitala lielumu ievē­rojamu atšķirību, abi šie dažāda veida uzņēmumi nodarbojās ar vienu un to pašu pasākumu: spekulēja ar visāda veida manufak- turu — rupjvilnas, smalkvilnas, kokvilnas un, ja pa rokai gadī- jās labas krāsas vai puķots zīds, tad arī ar zīdu.

Izejot caur vārtiem, kas bija pielijuši ar tuneļa tumsu un tīdeni, un nogriežoties pa labi — pagalmā ar cementa aku, kļuva redzamas divas durvis bez lieveņiem, tās veda tieši akmeņiem bruģētajā pagalmā. Uz labajām durvīm bija pienaglota apsūbē­jusi vara plāksnīte, kur ar rakstītiem burtiem bija iegravēts:

v. M. POĻESOVS

Kreisajām bija piestiprināts bālgans skārds:

MODES un PLATMALES

Arī tā bija tikai izlikšanās.

Platmaļu un modes darbnīcā nebija ne tūka, ne rotājumu, ne bezgalvainu manekenu ar virsnieku stāju, ne arī veidņu krāšņām dāmu cepurēm. Visas šās greznības vietā trīsistabu dzīvoklī mā­joja nevainojami balts papagailis sarkanās apakšbiksēs. Papa­gaili mocīja blusas, bet izsūdzēt savas bēdas viņš nevienam ne­varēja, jo nerunāja cilvēka balsī. Augas dienas papagailis grauza sēkliņas un spļāva čaumalas uz grīdsegas pa torņveidīgā būra stienīšu starpām. Viņam trūka tikai ermoņiku un jaunu, čīkstošu kamašu, lai atgādinātu iereibušu privatamatnieku. Pie logiem, viļņojās tumšbrūni aizkari ar metala karekļiem. Dzīvoklī valdīja tumšbrūni toņi. Virs pianino tumšzaļā, pulētā ozolkoka rāmī zem stikla karājās Beklina gleznas «Miroņu sala» reprodukcija. Viens, stikla stūris jau sen bija nodrupis, un gleznas neapsegtā daļa bija tik ļoti mušu notraipīta, ka pilnīgi saplūda ar rāmi. Kas no­tika šajā miroņu salas stūrī, — to uzzināt vairs nebija ie­spējams.

Guļamistabā uz gultas sēdēja pati saimniece un, ar elkoņiem atbalstījusies pret astoņstūrainu, ar netīru rišeljē galdautu pār­klātu galdiņu, lika kārtis. Viņai priekšā sēdēja atraitne Gricacu- jeva puķainā šallē.

— Man jūs jābrīdina, meitenīt, ka es par seansu mazāk par piecdesmit kapeikām neņemu, — saimniece sacīja.

Atraitne, nepazīdama šķēršļu savai vēlmei sameklēt jaunu vīru, piekrita maksāt noteikto cenu.

— Tikai es jūs lūgtu arī par nākotni, — vina žēlā balsī pie­bilda.

— Jums jāzīlē pēc kreiču dāmas.

Atraitne pretojās:

— Es vienmēr esmu bijusi ercena dāma.

Saimniece vienaldzīgi piekrita un sāka izlikt kārtis.

Melnrakstā atraitnes liktenis tika nosacīts jau pēc dažam

minūtēm. Atraitni gaidīja lielas un mazas nepatikšanas, un viņas sirdī mājoja kreiča kungs, ar kuru draudzējās kāravu dāma.

Tīrrakstā zīlēja pēc rokas. Atraitnei Gricacujevai rokas līnijas bija tīras, spēcīgas un bez kādas vainas. Dzīvības līnija sniedzās tik tālu, ka tās gals aizsniedza pulsu, un, ja līnija pauda patie­sību, atraitnei vajadzēja nodzīvot līdz pastardienai. Prāta un mākslas līnijas deva tiesības cerēt, ka atraitne atmetīs tirdznie­cību ar pārtikas precēm un dāvās cilvēcei nepārspētus šedevrus jebkurā mākslas, zinātnes vai sabiedrisko zinātņu nozarē. Vene­ras pauguriņi atraitnei bija kā Mančžurijas sopkas un atklāja lie­liskas mīlestības un maiguma rezerves.

To visu zīlētāja paskaidroja atraitnei, izmantodama vārdus un terminus, kādi pieņemti starp grafologiem, hieromantiem un zirgu mijējiem.

— Liels paldies jums, madamiņ, — sacīja atraitne, — tagad es zinu, kas ir kreiča kungs. Un kāravu dāma arī man joti labi pazīstama. Bet vai tas karalis vēl dabūnams?

—• Dabūnams, meitenīt, dabūnams.

Atraitne kā spārnos aizsoļoja uz mājām. Bet zīlētāja, iemetusi kārtis atvilktnē, nožāvājās, parādīja piecdesmitgadīgas sievietes muti un iegāja virtuvē. Tur viņa mazliet noņēmās ar pusdienām, kas sila uz petrolejas plīts «Grec», kā ķēkša noslaucīja rokas priekšautā, paņēma spaini, kuram vietām bija atlupusi emalja, un izgāja pagalmā pēc ūdens.

Viņa gāja pa pagalmu, smagi likdama plakanās pēdas. Viņas noļukušās krūtis laiski kuļājās zem pārkrāsotās blūzītes. Uz gal­vas kā pirts slotiņa slējās iesirmu matu ērkuls. Viņa bija visai netīrīga vecene, uz visiem raudzījās ar aizdomām un mīlēja sal­dos ēdienus. Ja šo sievu tagad būtu ieraudzījis Ipolits Matveje­vičs, viņš nekad tajā nebūtu pazinis Helenu Bouru, savu veco mīlestību, par kuru tiesas sekretārs reiz dzejā bija teicis, ka viņa esot «uz skūpstiem aicinoša, visa tāda kairinoša». Pie akas ma- damu Bouru sveicināia kaimiņš Viktors Michailovičs Poļesovs, atslēdznieks inteliģents, kurš lēja ūdeni benzina kannā. Poļeso- vam bija operas velna seja, kuru pirms laišanas uz skatuves rū­pīgi nosmērē ar sodrējiem.

Sasveicinājušies kaimiņi sāka runāt par notikumu, kas nodar­bināja visu Stargorodu.

•— Tik tālu nu ir nonākuši, — ironiski sacīja Pojesovs, — va­kar visu pilsētu apskrēju, trīs astotdaļcollu vītņgriezi nevarēju dabūt. Nav un nav! Un vēl taisās tramvaja satiķsmi ierīkot.