IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Ipolits Matvejevičs atjēdzās.

— Gribas taču ātrāk, — viņš lūdzoši sacīja.

— Atri tikai blusas ķer, — pamācoši piezīmēja Ostaps. — Es viņu precēšu.

— Ko?

— Madamu Gricacujevu.

— Kāpēc?

— Lai mierīgi un bez trača varētu parakņāties pa krēslu.

- Bet jūs taču sevi saistīsiet uz mūžu!

— Uz visu ko jābūt gatavam koncesijas labā!

— Uz visu mūžu, — čukstēja Ipolits Matvejevičs.

Ipolits Matvejevičs galīgā izbrīnā noplātīja rokas.

Viņa sārtā garīdznieka seja saviebās. Kļuva redzami zili zobi, kas nebija tīrīti kopš aizbraukšanas dienas no pilsētas N.

— Uz visu mūžu! — čukstēja Ipolits Matvejevičs. — Tas ir liels upuris.

— Mūžs, dzīve! — sacīja Ostaps. — Upuris! Ko jūs zināt par dzīvi un uzupurēšanos? Jūs domājat, tālab, ka jūs izlika no sav­rupmājas, jūs pazīstat dzīvi? Un, ja jums rekvizēja viltotu ķī­niešu vāzi, tad tas ir upuris? Dzīve, zvērināto piesēdētāju kungi, ir sarežģīta būšana, bet, zvēiināto piesēdētāju kungi, šī sarežģītā būšana atklājas pavisam vienkārši. Tikai vajag mācēt to atklāt. Kas neprot atklāt, tas ir pagalam. Vai jūs esat dzirdējis par vien­tuļnieku huzaru?

Ipolits Matvejevičs nebija dzirdējis.

— Bulānovs! Vai esat dzirdējis? Par aristokrātiskās Pēter­burgas varoni? Tūlīt dzirdēsiet.

Un Ostaps Benders izstāstīja Ipolitam Matvejevičam noti­kumu, kura dīvainais sākums bija satraucis visu Pēterburgas aug­stāko sabiedrību, bet tā vēl jo dīvainākais beigu gals pagaisis un pēdējos gados risinājies, pilnīgi neviena nemanīts.

STĀSTS PAR VIENTUĻNIEKU HUZARU

Lepnais huzars grafs Aleksejs Bulānovs, kā pareizi pavēstīja Benders, patiešām bija aristokrātiskās Pēterburgas varonis. Lie­liskā kavalerista un plītnieka vārdu vienmēr daudzināja Angli­jas krastmalas pi|u klīrīgie iemītnieki un augstākās sabiedrības avīžu chronika. Ļoti bieži ilustrēto žurnālu lappusēs parādījās skaistuļa liuzara fotoattēls — ar tresēm un sīki sprogotu kara­kulu apšūts mundieris, augsti, nolaizīti deniņi un strups, brašs deguns.

Slavas oreols ap grafa galvu vēstīja, ka viņš piedalījies dau­dzās slepenās divkaujās, kas liktenīgi beigušās, ka viņam bijuši acīm redzami romāni ar visskaistākajām, nepieejamākajām aug­stākās sabiedrības dāmām, trakulīgi izlēcieni pret sabiedrībā cie­nījamām personām un dziļi izbaudīta uzdzīve, kas nenovēršami beidzās ar civilpersonu piekaušanu.

Grafs bija skaists, jauns, bagāts, laimīgs mīlestībā, laimīgs kāršu spēlē un mantojumu saņemšanā. Viņa radinieki mira bieži, un mantojumi palielināja jau tā milzīgo huzara bagātību.

Viņam bija asa mēle un varonīga rīcība. Viņš palīdzēja Abe- sinijas negusam Menelikam karā pret itāliešiem. Viņš sēdēja zem lielajām Abesinijas zvaigznēm, ietinies baltā burnusā, un skatījās trīsverstīga jā [3] apvidus kartē. lāpu uguns meta kustīgas ēnas uz grafa nolaizītajiem deniņiem. Pie grafa kājām sēdēja viņa jau­nais draugs abesiniešu zēns Vasjka.

Sakāvis Italijas karaļa karaspēku, grafs atgriezās Pēterburgā kopā ar abesinieti Vasiku. Pēterburga varoni sagaidīja ar zie­diem un šampanieti. Grafs Aleksejs atkal iegrima bezrūpības baudu atvarā, kā mēdz rakstīt augstākās sabiedrības romānos. Par viņu runāja ar divkāršu apbrīnu, sievietes viņa dēļ indējās, vīrieši apskauda. Kad grafa kariete drāzās pa Miljonu ielu^ tas aizmugurē neiztrūkstoši stāvēja abesinietis, radot garāmgājēju izbrīnu ar savu melno ādu un smuidro augumu.

Un pēkšņi viss beidzās. Grafs Aleksejs Bulānovs pazuda. Kņaze Beloruskaja-Baltijskaja, grafa pēdējā aizraušanās, nebija nomierināma. Grafa pazušana sacēla lielu traci. Avīzes bija pil­nas ar minējumiem, detektivi rāvās melnās miesās. Bet viss bija veltīgi Grafa pēdas nebija sadzenamas.

Kad troksnis jau bija apklusis, no Averkija tuksneša pienāca vēstule, kas visu noskaidroja. Lieliskais grafs, aristokrātiskās

Petei burgas varonis, XIX gadsimta Belzacars, bija uzsācis askēta dzivi Ziņoja visšausmīgākos sīkumus. Runāja, ka grafs-mūks nē­sājot vairāku pudu smagas važas, ka viņš, kas pieradis pie smal­kiem franču edieniem, tagad pārtiek tikai no kartupeļu mizām. Izceļas dažādu minējumu virpulis. Stāstīja, ka grafam parādī­jusies mirusī māte. Sievietes raudāja. Pie kņazes Beloruskajas- Baltijskajas parādes durvīm stāvēja kariešu virknes. Kņaze ar vīru pieņēma līdzjūtības apliecinājumus. Paklīda jaunas baumas. Gaidīja grafu atgriežamies. Gāja valodas, ka tas esot pārejošs prāta aptumsums uz reliģiska pamata. Apgalvoja, ka grafs bēdzis no parādiem. Tāpat vēstīja, ka pie visa vainīgs esot nelaimīgs romāns.

Bet patiesībā huzars bija aizgājis pie mūkiem, lai atklātu dzī­ves noslēpumu. Viņš vairs neatgriezās. Pamazām viņu aizmirsa. Kņaze Baltijskaja iepazinās ar itāliešu dziedoni, bet abesinietis Vasjka aizbrauca uz dzimteni.

Klosterī grafs Aleksejs Bulānovs, pieņēmis vārdu Jevpla, no­vārdzināja sevi ar lieliem varoņdarbiem. Viņš patiešām nēsāja važas, bet viņam likās, ka tas ir nepietiekami dzīves izzināšanai. Tad viņš sev izgudroja īpašu mūka formas tērpu: augstu mūka cenuri ar nokārušos nagu, kas aizsedza seju, un talaru, kas ap­grūtināja kustības. Ar klostera priekšnieka svētību viņš sāka val­kāt šo tērpu. Bet arī tas vēl viņam likās par maz. Lepnības ie­ņemts, viņš devās vientulība meža zemnīcā un sāka dzīvot ozola zārkā.

Klostera iemītnieki apbrīnoja eremita Jevpla varoņdarbu. Viņš ēda tikai sausiņus, kuru krājumus atjaunoja ik pa rrīs mēne­šiem reizi.

Tā pagāja divdesmit gadi. Jevpla uzskatīja savu dzīvi par gudrības apdvestu, pareizu un vienīgi īstu. Dzīvot viņam kļuva neparasti viegli, domas risinājās kristaltīras. Viņš izprata dzīvi un bija pārliecināts, ka citādi dzīvot nevar.

Reiz viņš ar izbrīnu pamanīja, ka tai vietā, kur viņš veselus divdesmit gadus bija pieradis atrast sausiņus, nekā nav. Viņš nekā nebija ēdis četras dienas. Piektajā dienā pie viņa atnāca ne­pazīstams večuks vīzēs un sacīja, ka boļševiki mūkus izlikuši no klostera un tur ierīkojuši padomju saimniecību. Atstājis nedaudz sausiņu, vecis raudādams aizgāja. Askēts nesaprata večuku. Kluss un gaišu domu pārņemts, viņš gulēja zārkā un priecājās par dzīves izpratni. Vecais zemnieks turpināja nest sausiņus.

Tā pagāja vēl daži neviena netraucēti gadi.

Tikai reizi atvērās zemnīcas durvis un tanī ienāca vairāki cil­vēki, galvas pieliekuši. Viņi piegāja pie zārka un klusēdami ņē­mās aplūkot veci. Tie bija pieauguši cilvēki zābakos ar piešiem, milzīgās galifē biksēs un ar mauzeriem pulētās koka makstis. Ve­cais mūks gulēja zārkā, rokas izstiepis, un ar starojošu skatienu raudzījās ienācējos. Garā un vieglā sirmā bārda aizsedza pusi no zārka. Nepazīstamie sašķindināja piešus, paraustīja plecus un aizgāja, uzmanīgi aiz sevis aizvērdami durvis.

Laiks gāja. Dzīve askēta priekšā atklājās visā tās pilnībā un saldmē. Naktī, kas iestājās pēc tās dienas, kad eremits bija pil­nīgi sapratis, ka viņa izzinībā viss ir skaidrs, viņš negaidot pa­modās. Tas viņu izbrīnīja. Viņš naktī nekad nebija pamodies. Prā­todams par to, kas viņu pamodinājis, viņš atkal aizmiga un tūlīt atkal pamodās, juzdams, ka stipri deg mugura. Sapratis šīs de­dzināšanas cēloni, viņš centās aizmigt, bet nevarēja. Kaut kas viņu traucēja. Viņš nevarēja aizmigt līdz rītam. Nākošā naktī viņu atkal kaut kas pamodināja. Viņš grozījās līdz rītam, klusi stenēdams un pašam nepamanot kasidams rokas. Dienā piecēlies, viņš nejauši ieskatījās zārkā. Tad viņš visu saprata: pa viņa drū­mās gultas stūriem žigli tecēja ķiršu brūnās blaktis. Askētam apšķebināiās dūša.