IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Inženiera uzvārds bija Treuchovs.

Tramvaja staciju, kuras celtniecība apstājās pie pamatiem, Treuchovs bija iecerējis jau sen, vēl 1912. gadā, bet pilsētas valde projektu noraidīja. Pēc diviem gadiem Treuchovs atjaunoja uzbrukumu pilsētas valdei, bet aizkavēja karš. Pēc kara aizka­vēja revolūcija. Tagad kavēja neps, saimnieciskais aprēķins, paš- atmaksa. Pamati pa vasaru aizauga ar puķēm, bet ziemā bērni tur ierīkoja ledus kalniņus.

Treuchovs sapņoja par lielu darbu. Viņam bija apnicis strā­dāt Stargorodas komunālās saimniecības labiekārtojumu noda|ā, remontēt trotuārus, sastādīt afišu stabu iekārtošanas tāmes. Bet lielu pasākumu nebija. Tramvaja projekts, atkal iesniegts caur­skatei, klīda guberņas augstākās instancēs, tika atzīts un neat­zīts, pārgāja caurskatei centrā, bet neatkarīgi no atzīšanas vai neatzīšanas pārklājās ar putekļiem, jo ne vienā, ne otrā gadī­jumā naudu nedeva.

— Tas ir barbarisms! — kliedza Treuchovs savai sievai. — Naudas nav? Bet pārmaksāt pārvadāšanas uzņēmumiem par preču nogādāšanu stacijā ar zirgu transportu nauda ir? Stargo­rodas ormaņi plēš septiņas ādas! Protams, marodieru monopols! Pamēģini kājām aiziet piecas verstis līdz stacijai un stiept man­tas! . . . Tramvajs atmaksātos sešos gados!

Viņa izbalējušās ūsas dusmīgi nokārās. Seja ar strupo de­gunu raustījās. Viņš no galda izņēma uz zila papīra pārfotogra­fētos rasējumus un tūkstošo reizi dusmīgi rādīja sievai. Tur bija stacijas, depo un divpadsmit tramvaja līniju plāni.

— Nu, velns lai parauj, lai nebūtu divpadsmit. Gan piecietis. Bet trīs līnijas! Bez tām Stargoroda smok nost.

Treuchovs saniknots izgāja virtuvē zāģēt malku.

Visus mājas saimniecības darbus viņš darīja pats. Viņš kon­struēja un pagatavoja bērna šūpuli un veļas mazgājamo mašīnu. Sākumā pats mazgāja veļu, skaidrodams sievai, ķā jāapietas ar mašīnu. Vismaz piektā daļa Treuchova algas aizgāja ārzemju techniskās literatūras abonēšanai. Lai savilktu galus kopā, viņš atmeta smēķēšanu.

Viņš savu projektu aizstiepa arī pie jaunā Stargorodas ko­munālās saimniecības vadītāja Gavrijina, kuru uz btargorodu bija pārcēluši no Samarkandas. Turkmenijas saulē iededzis gluži melns, jaunais vadītājs ilgi, bet bez sevišķas intereses klau­sījās Treuchovā, pavirši pārskatīja visus rasējumus un pēdīgi sacīja:

— Bet, lūk, Samarkandā nekādu tramvaju nevajag. Tur visi uz išakiem jāj. Išaks maksā trīs rubļi — lēta manta. Bet var panest kādus desmit pudus! . . . Tāds mazs išaciņš, taisni brī­nums!

— Tā taču ir Āzija! — Treuchovs dusmīgi iesaucās. — Ēze­lis maksā trīs rubļus, bet gadā apēd trīsdesmit rubļus.

— Bet vai jūsu tramvajā daudz varēs izbraucāties par trīs­desmit rubļiem? Trīssimt reizes. Pat ne katru dienu gadā.

— Nu tad pasūtiet sev savus išakus! — Treuchovs iesaucās un izskrēja no kabineta, aizcirzdams durvis.

No tā laika jaunais vadītājs, tiekoties ar Treuchovu, ieņēmās viņam uzdot zobgalīgus jautājumus:

— Nu. kā tad paliek, pasūtīsim išakus vai būvēsim tramvaju?

Gavriļina seja atgādināja labi nomizotu turnepsi. Acis viltīgi

smīnēja.

Pēc pāris mēnešiem Gavriļins izsauca pie sevis inženieri un nopietni sacīja:

— Man te tāds plānelis uzmests. Viens man ir skaidrs, ka naudas nav, bet tramvajs nav išaks — to par trijnieku nevar no­pirkt. Tur vajag sagatavot materialo bazi. Kā to praktiski atrisi­nāt? Akciju sabiedrība! Un vēl kāda? Aizņēmums! Par procen­tiem. P?c cik gadiem tramvajs atmaksāsies?

— Trīs pirmās kārtas līnijas sešos gados pēc nodošanas eks­pluatācijā.

— Nu rēķināsim — pēc desmit gadiem. Tālāk — akcionaru sabiedrība Kas tanī iestāsies? Pārtikas trests. Taukvielu centrs. Virviniekiem tramvajs vajadzīgs? Vajadzīgs! Mēs līdz stacijai laidīsim preču vagonus. Tātad virvinieki! SCTK* varbūt nedaudz dos. Nu, guberņas izpildkomiteja dos. Tas jau noteikti. Rot, ja sāksim. — Valsts banka un Komunālā banka neliegs aizdevumu. Tads nu ir tas mans plānelis. Piektdien guberņas izpildkomitejas prezidijā par to būs runa. Ja nolems, — tālākais jūsu rokās.

Treuchovs līdz vēlai naktij satraukts mazgāja veļu un skaid­roja sievai tramvaja transporta priekšrocības, salīdzinot ar pa­jūgu transportu.

Piektdienā jautājums tika izlemts labvēlīgi. Un sākās mokas. Akcionaru sabiedrību organizēja ar lielām grūtībām. SCTK te iestājās, te neiestājās akcionaru sabiedrībā. Pārtikas trests visādi centās piecpadsmit procentu akciju vietā saņemt tikai desmit.

Pēdīgi visa akciju pakete bija sadalīta, kaut arī neiztika bez sa­dursmēm. Gavriļinu par uzspiešanu izsauca uz Guberņas Kontrol- komisiju. Gaiu galā viss beidzās labi. Atlika tikai sākt.

— Nu, biedri Treuchov, — Gavriļins sacīja, — sāc. Kā tu pats domā — varēsi uzbūvēt? Jā-ā. Tas nav vis tik viegli kā išaku nopirkt.

Treuchovs iegrima darbā. Bija pienācis lielā darba laiks, par ko viņš sapņoja ilgus gadus Viņš rakstīja tāmes, sastādīja celt­niecības plānu, izdarīja pasūtījumus. Grūtības radās tur, kur tās vismazāk gaidīja. Izrādījās, ka pilsētā nebija speciālistu betonē­tāju un tos vajadzēja aicināt no Ļeņingradas. Gavriļins steidzi­nāja, bet rūpnīcas solīja dol mašīnas tikai pēc pusotra gada. Bet tās bija nepieciešamas vēlākais pēc gada. Līdzēja tikai draudi, ka mašīnas pasūtīs ārzemēs. Pēc tam sākās sīkākas nepatikšanas. Te nevarēja sadabūt vajadzīgā izmēra profilēto dzelzi, te impreg­nētu gulšņu vietā piedāvāja neimpregnētus.

Pēdīgi deva visu vajadzīgo, bet Treuchovs, pats aizbraucis uz gulšņu impregnēšanas rupnīcu, izbrāķēja 60% gulšņu. Čuguna daļas bija dobuļainas. Kokmateriāli bija zaļi. Sliedes bija labas, bet to piegādāšana nokavējās par mēnesi. Gavriļins bieži iera­dās stacijas celtniecības laukumā ar vecu «fiatu», kas šķaudīja kā apaukstējies. Seit starp Gavriļinu un Treuchovu iedegās strīdi.

Kamēr būvēja un montēja staciju un depo, stargorodieši allaž palaida kādu jociņu.

«Stargorodas Pravdā» ar tramvaja jautājumu nodarbojās vi­sai pilsētai pazīstamais feļetonists Dāņu Princis, kas tagad rak­stīja ar pseidonimu «Spara Rats». Ne mazāk kā trīs reizes ned jā Spara Rats deva lielu sadzīves aprakstu par celtniecības gaitu. .Avīzes trešā lappuse, ko pārplūdināja rakstiņi ar skeptiskiem virsrakstiem: «Maz vēl jūtams klubu aromats», «Vājās vietas», «Pārbaude vajadzīga, bet kāds lai sakars ar spīdošiem panāku­miem un garām rindām», «Labi un… slikti», «Par ko mis prie­cājamies un par ko ne», «Piespiest izglītības kaitniekus» un «I aiks izbeigt oapiru plūdus» — sāka'aplaimot lasitāius ar Spara Rata saulainajiem, mundrajiem virsrakstiem: «Kā ceļam, kā dzī­vojam», «Gigants drīz strādās», «Pieticīgais celtnieks» un tālāk tādā pašā garā.

Treuchovs trīsēdams atvēra avīzi un, juzdams riebumu pret visu rakstnieku slaku, lasīja možas rindas par savu personu:

… Ce|os augšā pa spārēm. Vējš šalc ausīs.

Augšā — viņš, šis neuzkrītošais mūsu varenās tramvaju stacijas celt­nieks, šis pēc izskata kalsnais strup- degunis vienkāršā cepurē ar āmuri­ņiem.

Nāk prātā: «Kur krastā drūmi viļņi šalc, viņš stāja, lielu domu māts.»

Pieeju klāt. Ne mazākās vēsmiņas. Spāre nekustas.

Jautāju:

— Kā pildāt uzdevumu?

Celtnieka inženiera Treuchova ne­glītā seja atplauka …

Viņš paspiež man roku.