IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Seit, jā. Un ļoti vēlas jūs redzēt.

— Kāpēc? —- Ostaps jautāja. — Bet kas jūs tāds esat?

— Es … Jūs, Ipolit Matvejevič, nedomājiet neko sliktu. Jūs mani nepazīstat, bet es jūs atceros ļoti labi.

— Es gribētu apmeklēt Helenu Staņislavovnu, — nedroši ieteicās Vorobjaņinovs.

— Viņa ļoti ļoti lūdza, lai jūs viņu apciemotu.

— Jā, bet kā viņa uzzināja, ka esmu šeit?…

Es jūs satiku komunālās saimniecības pārvaldes gaitenī un ilgi domāju: pazīstama seja. Pēc tam atcerējos. Jūs, Ipolit Matvejevič, neuztraucieties! Viss būs pilnīgi slepeni.

- Vai pazīstama sieviete? — Ostaps lietišķi jautāja.

— M-jā, veca paziņa . ..

— Tad varbūt apciemosim viņu un iekodīsim vakariņas pie vecas paziņas? Es, piemēram, neprātīgi gribu rīt, bet visas bodes ir ciet.

— Varētu gan.

— Tad iesim! Vediet mūs, noslēpumainais svešinieki

Un Viktors Michailovičs caur māju pagalmiem un ik bridi at­skatīdamies, veda kompanjonus uz zīlnieces māju Pereļešinskas šķērsielā.

Kad sieviete kļūst vecāka, ar viņu var notikt daudz nepatik­šanu: var izkrist zobi, nosirmot un :kļūt retāki mati, piemesties aizdusa, var uzbrukt korpulence, var pārvarēt galējs kalsnums, bet balss viņai nemainās. Tā paliek tāda pati, kāda bija viņai kā ģimnāzistei, līgavai vai jauna nebēdņa mīļākai.

Tāpēc, kad Poļesovs pieklauvēja pie durvīm un Helena Sta­ņislavovna jautāja: «Kas tur ir?» — Vorobjaņinovs notrīsēja. Viņa mīļākās balss bija tāda pati kā deviņdesmit devītajā gadā pirms Pa­rizes izstādes atklāšanas. Taču, iegā­ji? istabā un gaismā miegdams acis, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja, ka no bijušā skaistuma vairs nav palicis ne pedu.

— Kā jūs esat pārvērtusies! — viņš neviļus iesaucās.

Vecene metās viņam ap kaklu.

— Paldies, — viņa sacīja, -— es zinu, ar ko jūs riskējat, nākdams pie manis. Jūs vēl aizvien esat tas pats augstsirdīgais bruņinieks. Es nevai- cāju, kālab jūs esat atbraucis no Pa­rizes. Redziet, es neesmu ziņkārīga.

— Bet es nemaz neesmu atbraucis no Parizes, —- Vorobjaņinovs sacīja apjucis.

— Mēs ar kolegu ieradāmies no Berlines, — Ostaps izlaboja, saspiez­dams Ipolita Matvejeviča elkoni,

- par to nav ieteicams skaļi runāt.

— Ak, cik es esmu laimīga, jūs

redzot! — zīlētājā iespiedzās. — Nāciet šeit, šajā istabā … Bet jūs, Viktor Michailovič, atvainojiet, vai jūs nepienāktu pēc pus­stundas?

— Oho! — Ostaps iesaucās. — Pirmā tikšanās! Aizkustinošs brīdis! Atļaujiet arī man pazust. Vai jūs atļautu, viscēlais Vik­tor Michailovič, iet jums līdzi?

Atslēdznieks nodrebēja aiz prieka. Abi aizgāja Poļesova dzī­voklī, kur Ostaps, sēdēdams uz Pereļešinskas šķērsielas Nr. 5 vārtu atliekām, klāstīja apstulbušajam mājamatniekam vieninie­kam fantasmagoriskas idejas ar dzimtenes glābšanas nokrāsu.

Pēc stundas viņi atgriezās un atrada abus vecos ļautiņus gau­žām gurdenus.

— Un vai jūs atceraties, Helena Staņislavovna? — sacīja Ipolits Matvejevičs.

— Un vai jūs atceraties, Ipolit Matvejevič? — sacīja Helena Staņislavovna.

«Liekas, ir iestājies psicholoģiskais moments, lai ēstu vaka­riņas,» Ostaps nodomāja. Un, pārtraukdams Ipolitu Matvejeviču, kas atcerējās pilsētas valdes vēlēšanas, Ostaps sacīja:

— Berlīnē ir savāda ieraša: tur ēd tik vēlu, ka nevar sa­prast, kas tas ir — agras brokastis vai vēlas pusdienas.

Helena Staņislavovna satrūkās, novērsa no Ipolita Matveje­viča savu trusenes skatienu un aizslāja uz virtuvi.

— Bet tagad darboties, darboties un vēlreiz darboties! — Os­taps sacīja, pazeminājis balsi līdz pilnīgas nelegalitates pakāpei.

Viņš paņēma Poļesovu aiz rokas.

— Vai vecene mūs neiegāzīs? Uzticama sieviete?

Poļesovs kā lūgšanā salika rokas.

— Kāds ir jūsu politiskais credo?

— Vienmēr ar jums! — Poļesovs jūsmīgi atbildēja.

— Jūs, es ceru, esat kirilovietis?

— Tieši tā.

Poļesovs izstiepās kā stīga.

— Krievija jūs neaizmirsīs! — Ostaps nobļāva.

Ipolits Matvejevičs, turēdams rokā saldu pīrādziņu, nesa­pratnē klausījās Ostapa vārdos, bet pārtraukt viņu nebija iespē­jams. Ostapu dīdīja nemiers. Lielais kombinators juta iedvesmu . un noreibumu pirms pamatīgas šantažas. Viņš staigāja pa istabu i kā pantera.

Tādā satrauktā stāvoklī viņu pārsteidza Helena Staņisla­vovna,"smagi stiepdama no virtuves patvāri. Ostaps galanti pie­skrēja viņai klāt, izņēma no rokām patvāri un nolika uz galda. Patvāris sīca. Ostaps nolēma darboties.

— Madam, — viņš sacīja, — mēs esam laimīgi jūsu personā redzet…

Viņš nezināja, ko ir laimīgs redzēt Helenas Staņislavovnas personā. Vajadzēja atsākt no gala. No visiem cara režima lep­najiem izteicieniem prātā bija palicis tikai šāds «visžēlīgi lab­patika pavēlēt». Bet tas nederēja. Tāpēc viņš lietišķi sacīja:

— Stingri slepeni! Valsts noslēpums!

Ostaps norādīja ar roku uz Vorobjaņinovu:

— Kas, pēc jūsu domām, ir šis varenais sirmgalvis? Nerunā­jiet, jūs to nevarat zināt. Tas ir domas gigants, krievu demokrā­tijās tēvs un persona, kas tuvu stāv ķeizaram.

Ipolits Matvejevičs piecēlās visā savā lieliskajā augumā un apjucis paskatījās apkārt. Viņš neko nesaprata, bet, no pieredzes zinādams, ka Ostaps Benders nekad velti netērē vārdus, klusēja. Poļesovu viss notiekošais ārkārtīgi saviļņoja. Viņš stāvēja, pa­stiepis zodu pret griestiem, tāda cilvēka pozā, kas gatavs soļot ceremonialmaršā. Helena Staņislavovna apsēdās uz krēsla, izbai­lēs raudzīdamās uz Ostapu.

— Vai mūsējo pilsētā daudz? — Ostaps tieši pavaicāja. — Kāds noskaņojums?

— Ja viss būtu tā, kā tas nav … — ieteicās Viktors Michailo­vičs un miglaini klāstīja savas bēdas. Tur bija ir nama Nr. 5 sēt­nieks, iedomīgais nekrietnelis, ir trīsastotdaļas collu vītņgriezis, ir tramvajs, ir citas lietas.

— Labi! — Ostaps nodārdināja. — Helena Staņislavovna! Ar jūsu palīdzību mēs gribam saistīties ar pilsētas labākajiem ļau­dīm, kurus ļaunais liktenis nodzinis pagrīdē. Ko varētu paaicinat pie jums?

— Ko varētu paaicināt! Varbūt Maksimu Petroviču ar sievu?

— Bez sievas, — izlaboja Ostaps, — bez sievas! Jūs būsiet vie­nīgais patīkamais izņēmums. Ko vēl?

Apspriedē, kur darbīgi piedalījās arī Viktors Michailovičs, no­skaidrojās, ka aicināt var to pašu Maksimu Petroviču Carušņi- kovu, bijušo pilsētas domnieku, bet pašreiz brīnišķīgā kaita pie­skaitītu padomju darbinieku pulkam, «Atrsaiņotaja» saimnieku Djadjevu, Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas baranki» priekšsē­dētāju Kisļarski un divus jaunus cilvēkus bez uzvārdiem, bet pil­nīgi uzticamus.

— Tādā gadījumā lūdzu viņus tūlīt uzaicināt uz mazu ap­spriedi. Vislielākā slepenībā.

Tagad runāja Poļesovs:

— Es aizskriešu pie Maksima Petroviča, Nikeša un Vlada, bet jūs, Helena Staņislavovna, papūlieties un aizejiet uz «Ātrsaiņo- lāju» un pie Kisļarska.

Poļesovs aizdrāzās. Zīlētāja godbijīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un ari aizgāja.

— Ko tas nozīmē? — jautāja Ipolits Matvejevičs.

— Tas nozīmē, — Ostaps atbildēja, — ka jūs esat atpalicis cilvēks.

— Kāpēc?

— Tāpat vien! Atvainojiet manu banaio jautājumu: cik jums ir naudas?