IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Maksims Petrovičs nemierīgi sagrozījās un ar mokām iedeva trīsdesmit rubļus.

— Kad pienāks labāki laiki, došu vairāk! — viņš piebilda.

— Labāki laiki pienāks pavisam drīz, — Ostaps iesaucās.

Starp citu, uz bezpajumtes bērniem, kurus es šai brīdī pārstāvu, tas neattiecas.

Nikešs un Vlads deva astoņus rubļus.

— Par maz, jaunie cilvēki.

Jaunie cilvēki pietvīka.

Poļesovs aizskrēja uz mājārn un atnesa piecdesmit rubļu.

— Bravo, huzar! — Ostaps iesaucās. — Huzaram vieniniekam ar motoru pirmai reizei tas ir pilnīgi pietiekami. Ko sacīs tirgoņi?

Djadjevs un Kisļarskis ilgi kaulējās un sūdzējās par nonive'lē- šanu. Ostaps palika nepielūdzams:

— Paša Ipolita Matvejeviča klātbūtnē uzskatu šo izrunāšanos par lieku.

Ipolits Matvejevičs nolieca galvu. Kupči bērniņu labā ziedoja pa divsimt rubļu.

— Pavisam, — Ostaps pavēstīja, — četri simti astoņdesmit astoņi rubļi. Ek! Trūksit divpadsmit rubļu, lai iznāktu apaļa sumiņa.

Helena Staņislavovna, ilgi stiprinājusies garā, aizgāja uz gu­ļamistabu un atnesa iztrūkstošos divpadsmit rubļus.

Pārējā apspriedes daļa bija sasteigta, un tai vairs nepiemita tik svinīgs raksturs. Ostaps sāka staigāt pa istabu. Helena Staņis­lavovna pavisam saduga. Viesi pamazām izklīda, godbijīgi atva­dījušies no organizatoriem.

— Nākošās apspriedes dienu jums paziņos īpaši, — atvadoties sacīja Ostaps, — visstingrākais noslēpums. Pasākums par palī­dzību bērniem jātur slepenībā … Tas, starp citu, ir jūsu pašu per­sonīgajās interesēs.

Pie šiem vārdiem Kisļarskim gribējās iedot vēl piecdesmit rubļu un vairs nenākt ne uz kādām apspriedēm. Viņš tik tikko at­turējās no šā soļa.

— Nu, — Ostaps sacīja, — tad kustēsimies. Jūs, Ipolit Matve­jevič, es ceru, izmantosiet Helenas Staņislavovnas viesmīlību un pārnakšņosiet pie viņas. Starp citu, mums arī konspirācijas nolū­kos lietderīgi uz laiku šķirties. Es eju.

Ipolits Matvejevičs izmisīgi mirkšķināja Ostapam ar aci, bet tas izlikās, ka neko nemana, un izgāja uz ielas.

Nogājis vienu kvartalu, viņš atcerējās, ka kabatā atrodas pieci simti godīgi nopelnītu rubļu.

— Ormani — viņš uzsauca. — Ved uz «Feniksu»!

— To var, — ormanis atsaucās.

Viņš nesteigdamies pieveda Ostapu pie slēgta restorānā.

— Ko tas nozīmē? Slēgts?

— Sakarā ar Pirmo Maiju.

— Ek, kaut jupis viņus parāvis! Naudas atliku likām, bet nav kur palīksmoties! Nu tad laid uz Pļechanova ielu. Vai zini?

Ostaps nolēma braukt pie savas līgavas.

— Bet ikā šī iela saucās agrāk? — ormanis jautāja.

— Nezinu.

— Kur tad lai brauc? Es ari nezinu.

Ostaps tomēr lika braukt un meklēt.

Kādas pusotras stundas viņi braukāja naktī pa tukšajām pil­sētas ielām, iztaujādami naktssargus un miličus. Kāds milicis ilgi prātoja un pēdīgi pavēstīja, ka Pļechanova iela nebūšot neviena cita kā bijusī Gubernatora iela.

— Ak Gubernatora iela! Gubernatora ielu es labi zinu. Div­desmit piecus gadus vadāju pasažierus uz Gubernatora ielu.

— Nu tad brauc!

Aizbrauca uz Gubernatora ielu, bet tā izrādījās nevis Pļecha­nova, bet Kārļa Marksa iela.

Saniknotais Ostaps sāka no jauna meklēt nozaudēto ielu un tomēr neatrada.

Rītausma bāli apgaismoja bagātā cietēja seju, kurš tā arī ne­dabūja izklaidēties.

— Ved uz «Sorbonu»! — viņš uzsauca. — Kas tu par ormani! Pļechanova ielu nezini!

Atraitnes Gricacujevas mītne mirdzēja. Kāzu mielasta galda galā sēdēja sirdskungs — Turcijas pavalstnieka dēls. Viņš bija elegants un pilns kā mārks. Viesi čaloja.

Jaunuve vairs nebija jauna. Viņai bija nemazāk par trīsdesmit pieciem gadiem. Daba bija viņu bagātīgi apveltījusi. Tur bija viss: krūtis kā arbūzi, deguns kā cirvja piets, krāšņi vaigi un varens skausts. Jauno vīru viņa dievināja un bijāt bijājās. Tāpēc vīru viņa sauca nevis vārdā un pat ne tēva vārdā, kuru tā nekad ari neuzzināja, bet uzvārdā: biedrs Benders.

Ipoliis Matvejevičs atkal sēdēja uz ilgotā krēsla. Visu kāzu mielasta laiku viņš dīdījās uz tā, mēģinādams sataustīt kādu cietu priekšmetu. Reizēm viņam tas izdevās. Tad Ipolitam Matvejevičam šķita mīļi visi klātesošie, un viņš nevaldāmi kliedza «rūgts».

Ostaps visu laiku teica runas, uzrunas un tostus. Dzēra par tautas izglītību un Uzbekijas irigāciju. Pēc tam viesi sāka izklīst. Ipolits Matvejevičs uzkavējās priekšistabā un iečukstēja Ben- deram:

— Nevelciet garumā! Tie ir tur.

— Jūs esat mantrausis, — atbildēja piedzērušais Ostaps, — gaidiet mani viesnīcā. Nekur neejiet. Es varu ierasties kuru katru brīdi. Samaksājiet viesnīcas rēķinu. Lai viss būtu sagata­vots. Adjē, feldmaršali Novēliet man saldu dusu.

Ipolits Matvejevičs novēlēja un devās uz «Sorbonu» nervozēt.

Piecos no rīta ieradās Ostaps ar krēslu rokās. Ipolitam Mat- vejevičam palika mute vaļā. Ostaps nolika krēslu istabas vidū un apsēdās.

— Kā tas jums izdevās? — pēdīgi Vorobjaņinovs pavaicāja.

— Ļoti vienkārši, kā jau ģimenē. Atraitnīte guļ un redz sapni. Žēl viņu modināt. «Ausmā viņu nemodini.» Ak vai! Vaja­dzēja mīļotai atstāt zīmīti: «Aizbraucu uz Novochopersku lasīt referātu. Pusdienās negaidi. Tavs Susļiks.» Bet krēslu paķēru ēdamistabā. Tramvajs šajās rīta stundās neiet, atpūtos pa ceļam uz krēsla.

Ipolits Matvejevičs ņurdēdams metās pie krēsla.

— Klusāk, — Ostaps apsauca, — vajag darboties bez trokšņa.

Viņš izvilka no kabatas platknaibles, un darbs sākās.

— Vai durvis jūs aizslēdzāt? — Ostaps jautāja.

Atstūmis nepacietīgo Vorobjaņinovu, Ostaps rūpīgi atplēsa

krēslu, cenzdamies nesabojāt puķaino angļu katunu.

— Tāda auduma tagad nav, to vajag saglabāt. Preču bads, neko nevar darīt.

Tas viss noveda Ipolitu Matvejeviču līdz galīgam uzbudinā­jumam.

— Gatavs, — Ostaps klusu sacīja.

Viņš pacēla pārsegus un abām rokām sāka čamdīt starp at­sperēm. Uz viņa pieres pietūka vēnas.

— Nu? — Ipolits Matvejevičs dvesa dažādās intonacijās. — Nu? Nu?

— Ko jus te nuninat, — Ostaps sakaitināts atbildēja, — viena iespēja pret vienpadsmit. Un šī iespēja …

Viņš pamatīgi parakņājās krēslā un nobeidza:

— Un šī iespēja pagaidām nav mums labvēlīga.

Viņš piecēlās visā augumā un sāka tīrīt ceļus. Ipolits Mat­vejevičs metās pie krēsla.

Briljantu nebija. Ipolitam Matvejevičam nolaidās rokas. Bet Ostaps bija tikpat mundrs kā agrāk.

— Tagad mūsu iespējas kļuvušas lielākas.

Viņš staigāja pa istabu.

— Nekas! Šis krēsls atraitnei izmaksāja dārgāk nekā mums.

Ostaps no sānkabatas izvilka zelta brošu ar pērlītēm, zelta

aproci ar tukšu vidu, pusduci apzeltītu karotīšu un tējas sietiņu.

Ipolits Matvejevičs bēdās pat neaptvēra, ka kļuvis parastas zādzības līdzdalībnieks.

— Pretīga padarīšana, — Ostaps piezīmēja, — bet saprotiet, es taču nevarēju pamest mīļoto sievieti, nesaglabājis par viņu kādu piemiņu. Tomēr laiku zaudēt nedrīkst. Tas ir tikai sākums. Beigas būs Maskavā. Un mēbeļu muzejs — tā vis nav nieka atraitne; tur būs grūtāk!

Kompanjoni pabāza krēsla lūžņus zem gultas un, saskaitījuši naudu (kopā ar ziedojumiem par labu bērniem izrādījās pieci simti trīsdesmit pieci rubļi), brauca uz staciju ķert Maskavas vilcienu.

Bija jābrauc ar ormani cauri visai pilsētai.