IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Kādas naudas?

— Visādas. Ieskaitot sudrabu un kaparu.

— Trīsdesmit pieci rubļi.

— Un ar šo naudu jūs taisāties samaksāt visus mūsu pasāku­ma izdevumus?

Ipolits Matvejevičs klusēja.

— Ziniet ko, dārgais patron. Man šķiet, ka jūs mani saprotat. Jums vajadzēs kādu stundiņu pabūt par domas gigantu un per­sonu, kas stāv tuvu ķeizaram.

— Kādēļ?

— Tadeļ, ka mums nepieciešams apgrozības kapitals. Rīt man kāzas. Es neesmu nekāds nabags. Es šai ievērojamā dienā gribu dzīrot.

— Kas tad man jādara? — Ipolits Matvejevičs dvesa.

— Jums jāklusē. Laiku pa laikam pieputiet vaigus, lai izska­tītos cienīgāk.

— Bet tā taču ir . . . krāpšana.

— Kas to saka? Vai grafs Tolstojs? Vai varbūt Darvins? Nē. Es to dzirdu no cilvēka mutes, kurš vēl vakar taisījās naktī ielauz­ties Gricacujevas dzīvoklī un nozagt nabaga atraitnei mēbeles. Neprātojiet! Klusējiet! Un neaizmirstiet piepūst vaigus.

— Kāpēc ieķēpāties tādā bīstamā pasākumā? Var taču de­nuncēt.

— Par to nerūpējieties. Kur sliktas šanses, tur es nemaz nezve- joju. Pasākumu noorganizēsim tā, ka neviens nekā nesapratīs. La­bāk dzersim tēju.

Kamēr koncesionari dzēra un ēda, bet papagailis sprakšķināja saulpuķu čaumalas, dzīvoklī ienāca viesi.

Nikešs un Vlads atnāca reizē ar Poļesovu. Viktors Michailovičs neuzdrošinājās jaunos cilvēkus stādīt priekšā domas gigantam. Viņi apsēdās kaktā un ņēmās vērot, kā krievu demokrātijās tēvs ēd aukstu teļa gaļu. Nikešs un Vlads bija pilnīgi nobrieduši nejē­gas. Katram no tiem bija ap trīsdesmit gadu. Viņiem acīm redzot ļoti patika, ka paaicināti uz apspriedi.

Bijušais pilsētas domes loceklis Carušņikovs, resns vecis, ilgi kratīja Ipolita Matvejeviča roku un cieši raudzījās acīs.

Pilsētas ilggadīgie iedzīvotāji dalījās savās atmiņās, kamēr Ostaps tos vērīgi noskatīja. Devis viņiem iespēju izrunāties, Os­taps vērsās pie Carušņikova:

— Kādā pulkā jūs dienējāt?

Carušņikovs sastomījās.

— Es … es, kā sacīt, vispār neesmu dienējis, jo sabiedrība man allaž dāvājusi uzticību, un es tiku ievēlēts.

— Vai jūs esat muižnieks?

— Jā. Biju.

— Jūs, es ceru, tāds esat ari tagad? Tikai stipru garu! Būs ne­pieciešama jūsu palīdzība. Vai Poļesovs jums paskaidroja? Ār­valstis mums sniegs palīdzīgu roku. Viss atkarīgs no sabiedriskās domas. Pilnīgi slepena organizacija. Uzmanību!

Ostaps atšķīra Poļesovu no Nikeša un Vlada un ar īstu bar­dzību jautāja:

— Kādā pulkā dienējāt? Vajadzēs kalpot tēvzemei. Vai jūs esat muižnieki? Ļoti labi. Rietumi mums palīdzēs. Esiet stipri garā! Ieguldījumi pilnīgā slepenībā, tas ir, iemaksas organizacijai. Uzmanību!

Ostaps bija aizrāvies. Pasākums it kā ievirzījās pareizās slie­dēs. Kad Helena Staņislavovna bija viņu iepazīstinājusi ar «Atr- saiņotāja» īpašnieku, Ostaps to paveda sāņus, ieteica būt stipram garā, painteresējās, kādā pulkā viņš dienējis, apsolīja aizrobežu atbalstu un organizācijās pilnīgu slepenību. «Atrsaiņotāja» īpaš­nieka pirmā vēlēšanās bija pēc iespējas ātrāk bēgt prom no sa­zvērnieku dzīvokļa. Viņš savu firmu uzskatīja par pārāk solidu, lai ielaistos riskantā pasākumā. Bet, noskatījies Ostapa veiklo stā­vu, viņš sāka šaubīties un apsvērt: «Bet ja nu pēkšņi! … Starp citu, viss ir atkarīgs no tā, ar kādu mērci to liks galdā.»

Draudzīgā saruna pie tējas galda kļuva spraigāka. Uzticību iemantojušie svēti glabāja noslēpumu un tērzēja par pilsētas jau­numiem.

Pēdējais atnāca pilsonis Kisļarskis, kas, nebūdams muižnieks un nekad nedienējis gvardes pulkos, no īsās sarunas ar Ostapu tūlīt noskaidroja, kāds ir stāvoklis.

— Esiet stiprs garā, — Ostaps pamācoši sacīja.

Kisļarskis apsolījās.

— Jūs kā privātā kapitala pārstāvis nevarat palikt kurls pret tautas vaimanām.

Kisļarskis kļuva skumīgs.

— Vai jūs zināt, kas te sēž? — Ostaps jautāja, norādīdams uz Ipolitu Matvejeviču.

— Kā tad, — atbildēja Kisļarskis, — tas ir Vorobjaņinova kungs.

— Tas ir, — Ostaps sacīja, — domas gigants, krievu demokrā­tijās tēvs, ķeizaram tuvu stāvoša persona.

«Labākajā gadījumā — divi gadi ar stingru izolāciju,» Kisļar­skis nodomāja, sākdams trīcēt. «Kādēļ es šeit atnācu?»

— Zobena un spīļarkla slepenā savienība! — Ostaps draudoši nočukstēja.

«Desmit gadi,» Kisļarskim iešāvās prātā.

— Starp citu, jūs varat iet prom, bet, es brīdinu, mums ir ga­ras rokas!

«Es tev rādīšu, ķēms tāds,» Ostaps nodomāja. «Lētāk par simt rubļiem tu vis prom netiksi.»

Kisļarskis kļuva balts kā krīts. Vēl šodien viņš tik garšīgi un mierīgi bija pusdienojis, ēdis vistas šķilteri un buljonu ar rieksti­ņiem un neko nezināja par briesmīgo «zobena un spīļarkla savie­nību». Viņš palika: «garās rokas» uz viņu bija atstājušas nelabu iespaidu.

— Pilsoņi! — atklādams apspriedi, Ostaps sacīja. — Dzīve diktē savus likumus, savus nepielūdzamos likumus. Es jums ne­stāstīšu par mūsu sanāksmes mērķi, — tas jums ir zināms. Svēts mērķis. Visās malās mēs dzirdam vaimanas. Visās mūsu plašās zemes malās sauc pēc palīdzības. Mūsu pienākums sniegt palī­dzīgu roku, un mēs to sniegsim. Vieni no jums strādā un ēd maizi ar sviestu, citi iet ienesīgā peļņā un ēd sviestmaizi ar ikriem. Kā vieni, tā otri guļ savās gultās un sedzas ar siltām segām. Vienīgi mazi bērni, bezpajumtes bērni, atrodas bez uzraudzības. Sie ielas ziedi vai, kā izsakās garīgā darba proletārieši, ziedi uz asfalta, ir pelnījuši labāku likteni. Mums, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem jāpalīdz. Un mēs, zvērināto piesēdētāju kungi, viņiem palī­dzēsim.

Lielā kombinatora runa klausītājos radīja dažādas jūtas.

Poļesovs nesaprata savu jauno draugu, jauneklīgo gvardu.

«Kādi bērni?» viņš domāja. «Kāpēc bērni?»

Ipolits Matvejevičs pat necentās neko saprast. Viņš jau sen bija atmetis visam ar roku un sēdēja kluss un vaigus piepūtis.

Helena Staņislavovna kļuva bēdīga.

Njkešs un Vlads padevīgi blenza uz Ostapa debeszilo vesti.

«Ātrsaiņotāja» īpašnieks bija ārkārtīgi apmierināts.

— «Skaists sniegums,» viņš nolēma, «par tādu mērci var arī naudu dot. Ja izdosies, — būs gods un slava! Neizdosies — ne mana cūka, ne mana druva. Palīdzēju bērniem, un viss.»

Carušņikovs ar Djadjevu apmainījās zīmīgiem skatieniem un, pienācīgi novērtējis referenta konspirativo veiklību, turpināja ri­pināt pa igaldu maizes bumbiņas.

Kisļarskis jutās kā septītajās debesīs.

«Zelta galva,» viņš domāja. Kisļarskim šķita, ka viņš vēl ne­kad nav mīlējis bezpajumtes bērnus tik ļoti kā šinī vakarā.

— Biedri! — Ostaps turpināja. — Nepieciešama tūlītēja palī­dzība. Mums jāizrauj bērni no ielas nagiem, un mēs tos izrausim. Palīdzēsim bērniem. Vienmēr jāatceras, ka bērni ir dzīves ziedi. Es lūdzu jūs tūlīt iemaksāt zināmu sumiņu, lai palīdzētu bērniem, tikai bērniem un nevienam citam. Vai jūs mani saprotat?

Ostaps no sānu kabatas izvilka kvīšu grāmatiņu.

— Lūdzu sākt iemaksas! Ipolits Matvejevičs apliecinās manas pilnvaras.

Ipolits Matvejevičs piepūtās un nolieca galvu. Tagad pat apro­bežotais Nikešs ar Vladu un delverīgais atslēdznieks saprata Ostapa alegorijas būtību.

— Kungi, vecuma kārtībā, — Ostaps sacīja, — sāksim ar cie­nījamo Maksimu Petroviču.