IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Uz Kooperativa ielas viņi ieraudzīja Poļesovu, kas skrēja pa trotuāru kā izbiedēta antilope. Viņam dzinās pakaļ Perelešinska šķērsielas Nr, 5 sētnieks. Pagriežoties ap stūri, koncesionari pa­manīja, ka sētnieks panācis Viktoru Michailoviču un ņemas to test. Poļesovs kliedza «glābiet!» un «nekrietnelis!».

Līdz vilciena atiešanai abi sēdēja atejā, baidīdamies no tikša­nās ar mīļoto sievieti.

Vilciens draugus aiznesa uz trokšņaino centru. Draugi cītīgi skatījās pa logu.

Vilciens drāzās garām Gusiščai.

Pēkšņi Ostaps izsaucās un sagrāba Vorobjaņinovu aiz bicepsa.

— Skatieties, skatieties! — viņš kliedza. — Ātrāk! Aļchens, šis riebeklis! …

Ipolits Matvejevičs paskatījās lejup. Pie uzbēruma zaļoksnējs ūsains malacis vilka rateļus ar rūsganu harmoniju un pieciem logu rāmjiem. Rateļus stūma kaunīga izskata pilsonis pelēcīgā tolstojietī.

Saules stari lauzās cauri mākoņiem. Mirdzēja baznīcu krusti.

Ostaps, skaļi smiedamies, izliecās pa logu un uzbrēca:

— Paška! Vai uz uteni brauc?

Paša Emiljevičs pacēla galvu, viņš pamanīja tikai pēdējā va­gona buferi un vēl spēcīgāk sāka strādāt ar kājām.

— Vai redzējāt? — Ostaps priecīgi jautāja. — Vareni! Lūk, kā strādā ļaudis!

Ostaps uzklapēja noskumušajam Vorobjaņinovampa muguru.

— Nekas, tētiņ! Nenokariet degunu! Sēde turpinās. Rītvakar mēs būsim Maskavā!

Statistika zina visu.

Precizi uzskaitīta PSRS aramzemes platība ar sadalījumu melnzemē, smilšmāla un lesa zemē. Visi abu dzimumu pilsoņi rū­pīgi ierakstīti biezās grāmatās, kuras tik labi pazina Ipolits Mat­vejevičs, — dzimtsarakstu nodaļas grāmatās. Tāpat zināms, cik un kādu pārtiku gada laikā patērē republikas caurmēra pilsonis. Zināms arī tas, cik šāds caurmēra pilsonis vidēji izdzer degvīnu un patērē uzkožamos. Zināms arī, cik valstī ir mednieku, balerinu, revolvervirpu, visu sugu suņu, velosipedu, pieminekļu, meiteņu, bāku un šujmašīnu.

Kāda plaša dzīve, pilna degsmes, kaislību un domu, raugās uz mums no statistiskajām tabulām!

Kas ir šis sārtvaidzis individs, kas sēž pie galdiņa ar salveti uz krūtīm un ar baudu notiesā kūpošu ēsmu? Ap viņu drūzmējas veseli ganāmpulki miniaturu vēršu. Treknās cūkas saspiedušās tabulas stūrī. Speciālā statistikas baseinā plunkšķinās neskaitāms daudzums storu, vēdzeļu un citu zivju. Uz individa rokām un galvas tup vistas. Pūkainos mākoņos lidinās mājzosis, pīles un tītari. Zem galda slēpjas divi trusīši. Pie apvāršņa paceļas mai­zes piramidas un bābeles torņi. Pasīku ievārījuma cietoksni ap­skalo piena upe.

Pie apvāršņa kā Pizas tornis paslējies varens gurķis. Aiz cie­tokšņa piparu un sāls vaļņiem pusrotās soļo vīni, degvīni un liķieri. Arjergardā nožēlojamā barā velkas bezalkoholiskie dzē­rieni: ārrindnieki narzani, limonādes un šifoni stiepļu tīklos.

Kas tad īsti ir šis sārtvaidzis individs — nesātīgs izēdājs,

iemetējs un dzīves baudītājs? Gargantia, dipsodu karalis? Silaf» Foss? Leģendarais zaldāts Jaška Sarkanais Krekls? Lukulla?

Tas nav Lukulla. Tas ir Ivans Ivanovičs Sidorovs vai SidOrs Sidorovičs Ivanovs, caurmēra pilsonis, kas savā mūžā vidēji ap­ēd visu tabulā attēloto ēsmu. Tas ir normāls kaloriju un vitaminu patērētājs, kluss četrdesmitgadīgs vecpuisis, kas strādā valsts galantēriju un trikotažas veikalā.

No statistikas nekur nevar paglābties. Tai ir precizas ziņas ne vien par to, cik ir zobārstu, desu pārdotavu, šļirču, sētnieku, kinorežisoru, prostituetu, salmu jumtu, atraitņu, ormaņu un baz­nīcas zvanu, bet arī par to, cik valsti statistiķu.

Bet vienu tā nezina.

Tā nezina, cik PSRS ir krēslu..

Krēslu ir ļoti daudz.

Pēdējā iedzīvotāju statistiskā skaitīšana atklāja, ka savieno­tajās republikās ir simt četrdesmit trīs miljoni iedzīvotāju. Ja at­ņemam nost deviņdesmit miljonus zemnieku, kas priekšroku dod soliem, lāvām un zavoliņiem, bet Austrumos — apdilušiem tepi­ķiem un paklājiem, tad tomēr vēl paliek piecdesmit miljonu cil­vēku, kuru mājas dzīvē krēsls ir pirmās nepieciešamības priekš­mets. Ja vēl ņemam vērā iespējamās aprēķinu kļūdas un dažu Savienības pilsoņu ieradumu sēdēt starp diviem krēsliem, tad, uz labu laimi samazinājuši kopējo skaitu divas reizes, atradīsim, ka krēsliem visā valstī jābūt ne mazāk par divdesmit seši ar pusi miljona. Drošības pēc vēl varam atteikties no sešarpus miljoniem krēslu. Palikušie divdesmit miljoni būs minimalais skaits.

Sajā riekstkoka, ozola, oša, palisandra, sarkankoka un Kare- lijas bērza krēslu okeānā, starp egļu un priežu krēsliem romana varoņiem jāatrod riekstkoka Gambsa darinātais krēsls ar liektām kājiņām, kas savās ar angļu katunu apvilktajās dzīlēs slēpj ma- damas Petuchovas dārglietas.

Koncesionari gulēja uz augšējiem plauktiem un vēl bija aiz­miguši, kad vilciens uzmanīgi pārbrauca pār Oku un, paātrinājis gaitu, tuvojās Maskavai.

Ipolits Matvejevičs un Ostaps, spiezdamies viens otram virsū, stāvēja pie cietā vagona atvērtā loga un uzmanīgi aplūkoja govis,

kas lēnām kāpa lejā no uzbēruma, egļu dzīvžogu, vasarnīcu ra­jona staciju dēļu platformas.

Visas ceļa anekdotes jau bija izstāstītas. Otrdienas «Stargo­rodas Pravda» izlasīta līdz pat sludinājumiem un izraibināta ar tauku plankumiem. Visi cālēni, olas un olives apēstas.

Atlicis pats mokošākais ceļa gabals — pēdējā stunda pirms Maskavas.

No retajiem mežu puduriem un birzīm tuvu uzbērumam iznira gaišas vasarnīcas. Starp tām bija īstas koka pilis, kas mirdzināja stiklu verandas un svaigi krāsotus skārda jumtus. Bija arī vien­kāršas apaļkoku mājiņas ar niecīgiem, kvadrātveidīgiem lodzi­ņiem. īsti vasarnieku slazdi.

Kamēr pasažieri ar lietpratēju kkatienu pētīja apvārsni un, pārcilādami saglabājušās atmiņas par kauju pie Kalkas, stāstīja viens otram par Maskavas pagātni un šodienu, Ipolits Matveje­vičs neatlaidīgi centās iedomāties, kāds varētu izskatīties mēbeļu muzejs. Muzejs viņam likās kā vairāku verstu garš gaitenis, pie kura sienām rindās stāv krēsli. Vorobjaņinovs redzēja sevi ātri ejam starp tiem.

— Nevar vēl zināt, kā tur būs ar to mēbeļu muzeju. Kā veik­sies? — viņš uztraucies prātoja.

— Jums. priekšniek, ir jau laiks ārstēties ar elektrības palī­dzību. Nekrītiet histērijā priekšlaicīgi. Ja jūs vairs nespējat sa­glabāt mieru, tad vismaz pārdzīvojiet klusēdams.

Vilciens uz pārmijām salēcās. Semafori raudzījās uz to, mutes ieplētuši. Sliežu ceļi sazarojās. Bija jūtams, ka tuvoias milzīgs dzelzceļmezgls. Zāle izzuda, to nomainīja izdedži. Svilpa manev­rējošās lokomotives. Pārmijnieki pūta taures. Troksnis pēkšņi auga augumā. Vilciens ieripoja gaitenī starp tukšiem vagoniem un, klakšķinādams kā turnikets, skaitīja vagonus.

Ceļi šķīrās.

Vilciens izripoja no gaiteņa. Saule žilbināja. Gandrīz pie pa­šas zemes šaudījās pārmijnieku lukturi, kas atgādināja cirvīšus. Vēlās dūmi. Lokomotive elsodama izpūta sniegbaltu vaigubārdu. Depo aplī valdīja skaļš troksnis. Strādnieki dzina lokomotivi steliņģī.

Strauji bremzējot, nokrikšķēja vilciena locītavas. Visa ap­kārtne smilkstēja, un Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš no­kļuvis zobu sāpju valstībā. Vilciens pietauvojas pie asfaltēta perona.