IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Tā bija Maskava. Tā bija Rjazaņa — pati svaigākā un jau­nākā no visām Maskavas stacijām.

Un nevienā citā no astoņām Maskavas stacijām nav tik plašu un augstu telpu kā Rjazaņas stacijā. Rjazaņas stacijas lielajā bufetē restorānā viegli varētu novietoties visa Jaroslavas stacija ar tās pseidokrieviskajām korēm un heraldiskajām vistiņām.

Maskavas stacijas ir pilsētas vārti. Katru dienu tās ielaiž un izlaiž trīsdesmit tūkstošus pasažieru. Caur Aleksandra staciju Maskavā ieiet ārzemnieks ar kaučuka zolēm un golfa spēlētāja uzvalkā (platas bikses un biezas vilnas zeķes līdz ce]iem). No Kurskas stacijas Maskavā nokļūst kaukazietis brūnā jērādas ce­purē ar ventilācijas caurumiņiem un varena auguma voldzinieks ar kuplu jo kuplu bārdu. No Oktobra stacijas izlec pusatbildīgs darbinieks ar brīnišķīgu cūkādas portfeli. Viņš atbraucis no Ļeņin- gradas koordinēšanas, saskaņošanas un konkrētas sadarbības da­rīšanās. Kijevas un Odesas pārstāvji galvaspilsētā iekļūst caur Brjanskas staciju. Jau Tichonova Klostera stacijā kijevieši sāk nicinoši smīnēt. Viņi lieliski zina, ka Kreščatiks ir vislabākā iela virs zemes. Odesieši stiepj līdzi grozus un plakanas kārbas ar žāvētām skumbrijām. Arī viņiem zināma labākā iela virs zemes. Bet tā, protams, nav Kreščatiks, tā ir Lasala, bijusī Deribasova iela. No Saratovas, Atkarskas, Tambovas, Rtiščevas un Kozlovas Maskavā iekļūst caur Paveļeckas staciju. Visniecīgākais ļaužu skaits Maskavā ierodas caur Savelovsku. Tie ir Taldomas kurp­nieki, Dmitrova pilsētas iedzīvotāji, Jachromas manufaktūras strādnieki vai sapīcis vasarnieks, kas ziemu un vasaru dzīvo Chļebņikovas staciiā. No šejienes līdz Maskavai vairs nav ilgi ko braukt. Pats lielākais attālums uz šīs līnijas — simt trīsdesmit verstis. No Jaroslavas stacijas galvaspilsētā nokļūst ļaudis, kas iebraukuši no Vladivostokas, Chabarovskas, Citas, no tālām un lielām pilsētām.

Paši savdabīgākie pasažieri tomēr ir Rjazaņas stacijā. Tie ir uzbeki baltās muslina čalmās un puķainos chalatos, sarkanbār- dainie tadžiki, turkmēņi, chivieši un bucharieši, pār kuru repub­likām savus st§rus lej mūžīgā saule.

Koncesionari ar grūtībām izlauzās līdz izejai un nonāca Ka- lančevas laukumā. Pa labi no viņiem pacēlās Jaroslavas stacijas heraldiskās vistiņas. Tieši viņiem pretī nespodri mirgoja Oktobra stacija, ar eļļas krāsām nokrāsota divos toņos. Tās pulkstenis rādīja piecas minūtes uz vienpadsmitiem. Jaroslavas stacijas pulkstenis rādīja tieši desmit. Paskatījušies uz tumšzilo, ar

Zodiaka zīmēm rotāto Rjazaņas stacijas pulksteņa ciparnīcu, ce­ļotāji ievēroja, ka tas rāda bez piecām desmit.

— Ļoti izdevīgi šeit norunāt randiņus! — Ostaps sacīja. — Vienmēr desmit minūtes rezervē.

Ormanis skaļi nošmaukstināja ar lūpām. Viņi pabrauca zem tilta, un ceļinieku priekšā pavērās galvaspilsētas diženā pano- rama.

— Kurp mēs galu galā braucam? — jautāja Ipolits Matve­jevičs.

— Pie labiem cilvēkiem, — Ostaps atbildēja, — Maskavā viņu ir milzīgi daudz. Un visi man pazīstami.

— Un mēs pie viņiem apmetīsimies?

— Tā ir kopmītne. Ja ne pie viena, tad 1 pie otra vieta vien­mēr atradīsies. — Ochotnajā rjadā drūzmējās ļaudis. Uz visām pusēm ar savām preču kastēm uz galvas kā zosis bēguļoja ielu tirgotāji, kuriem nebija patentes. Aiz viņiem laiskā, sīkā riksītī tipināja milicis. Bezpajumtnieki sēdēja pie asfalta kubla un ar baudu ieelpoja verdošās darvas smaku.

Izbrauca uz Arbata laukumu, tālāk laida pa Prečistenskas bul­vāri un, nogriezušies pa labi, apstājās Sivcevo Vražkā.

— Kas tā par māju? — jautāja Ipolits Matvejevičs.

Ostaps paskatījās uz rožaino namiņu ar mezoninu un at­bildēja:

— Mūka Bertolda Svarca vārdā nosauktā studentu ķīmiķu kopmītne.

— Vai patiešām mūka vārdā?

— Nu, es pajokoju, pajokoju. Semaško vārdā nosauktā.

Kā tas Maskavā mēdz būt ar parastu studentu kopmītni, stu­dentu ķīmiķu namu jau sen apdzīvoja tādi ļaudis, kuriem ar ķīmiju bija visai tāls sakars. Studentu skaits bija sarucis. Daļa no vi­diem pabeiguši kursu un aizbraukuši darbā, daļa izslēgta par akadēmisku nesekmību. Tieši šī daļa, gadu no gada pieaugot, ro­žainajā namiņā veidoja kaut ko vidēju starp dzīvokļu koopera­tīvu un feodālu miestiņu. Studentu jaunā maiņa veltīgi centās ie­lauzties kopmītnē. Eksķīmiķi bija neparasti veikli izgudrotāji un visus uzbrukumus atsita. Namiņam pēdīgi atmeta ar roku. To sāka uzskatīt par bezsaimnieka īpašumu, un tas izzuda no vi­siem MUNI plāniem. Namiņa it kā nemaz vairs nebija. Un tomēr tas bija, tanī dzīvoja cilvēki.

Koncesionari uzkāpa pa kāpnītēm otrajā stāvā un iegaja pa­visam tumšā gaitenī.

— Gaisma un gaiss, — Ostaps sacīja.

Piepeši tumsā pie Ipolita Matvejeviča elkoņa kaut kas iešņācās.

— Nebīstieties, — Ostaps drošināja, — tas nav gaitenī. Tas ir aiz sienas. Finiers, kā no fizikas zināms, ir labākais skaņas va­dītājs. Uzmanīgāk! Turieties pie manis! Seit kaut kur jābūt ugunsdrošam skapim.

Kunkstiens, ko tūlīt izdvesa Vorobjaņinovs, atsities ar krū­tīm pret asu dzelzs stūri, pierādīja, ka šeit patiešām kaut kur atrodas skapis.

— Ko, vai sāp? — painteresējās Ostaps. — Tas vēl nav ne­kas. Tās ir fiziskas mokas. Bet, cik šeit pārdzīvots morālisku moku, baigi pat atcerēties. Tepat līdzās stāvēja skelets, studenta Ivanopulo personīgs īpašums. Viņš to nopirka Sucharevkā, bet istabā turēt baidījās. Tā ka apmeklētāji vispirms atsitās pret kasi, bet pēc tam viņiem virsū gāzās skelets. Sievietes grūtnie­ces bija ļoti neapmierinātas.

Pa kāpnēm, kas vītņveidīgi veda augšup, kompanjoni nonāca mezoninā. Mezonina lielo istabu finiera starpsiena sadalīja garās, divas aršinas platās strēlēs. Istabas atgādināja penaļus, tikai ar

to atšķirību, ka bez zīmuļiem un spalvaskātiem šeit mājoja arī cilvēki un primusi.

— Vai tu, Koļa, esi mājā? — klusi jautāja Ostaps, apstājies pie centralajām durvīm.

Par atbildi visos piecos penaļos iemītnieki sāka rosīties un čalot.

— Mājā gan, — atbildēja aiz durvīm.

— Atkal pie tā dumiķa tik agri atnākuši viesi! —čukstēja sievietes balss no galējā kreisā penaļa.

— Ļaujiet taču cilvēkam pagulēt! — nomurkškēja penalis Nr. 2.

Trešajā penalī priecīgi čukstēja:

— Pie KoJkas no milicijas atnākuši. Par vakardienas stiklu.

Piektais penalis klusēja. Tur šķaudīja primuss un skūpstījās

iemītnieki.

Ostaps ar kāju pagrūda durvis. Visa finiera celtne nodrebēja, un koncesionari ielīda Kojkas spraugā. Aina, kas atklājās Osta­pa skatienam un ārēji šķita pilnīgi nevainīga, bija šausmīga. Is­tabā no mēbelēm atradās tikai sarkani svītrots matracis, kas stāvēja uz četriem ķieģeļiem. Taču ne jau tas satrauca Ostapu. Kolkas mēbeles viņš jau sen pazina. Neizbrīnīja viņu arī pats Kolka, kas ar visām kājām sēdēja uz matrača. Bet viņam līdzās sēdēja tik debešķīga būtne, ka Ostaps uzreiz sadrūma. Tādas meitenes nekad neder par biedriem nopietnos pasākumos, šādiem darījumiem viņām pārlieku debeszilas acis un maigs kakls. Tās ir mīļākās vai, vēl ļaunāk, sievas — un mīlamas sievas. Un pa­tiešām Koļa šo būtni uzrunāja par Līzu, sacīja tai «tu» un rādīja radziņus.

Ipolits Matvejevičs noņēma savu kastora platmali. Ostaps pa­aicināja Kolu gaitenī. Tur viņi ilgi sačukstējās.

— Lielisks rīts, jaunkundzīt, — ieteicās Ipolits Matvejevičs.