IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Tādā krēslā tūlīt gribējās apsēsties, bet sēdēt uz tā bija aiz­liegts.

Līza domās iztēlojās, kā izskatītos neiedomājami dārgais Pavlova ampira krēsls līdzās viņas sarkanstrīpainajam matracim. Izskatījās tīri labi. Pie sienas viņa izlasīja plāksnīti ar zinātnisku un ideoloģisku paskaidrojumu par Pavlova ampiru un, nobēdā­jusies par to, ka viņai ar Koļu nav istabas šai pilī, nejauši izgāja gaitenī.

Kreisajā pusē no pašas grīdas pacēlās zemi, pusapaļi logi. Pa tiem Līza lejā ieraudzīja milzīgu, baltu zāli ar divrindu lo­giem un kolonām. Arī zālē bija mēbeles un klīda apmeklētāji. Līza apstājās. Vēl nekad viņa nebija redzējusi šādu zāli.

Izbrīnā sastingusi, Līza ilgi noraudzījās lejā. Pēkšņi viņa pamanīja, ka tur starp krēsliem un rakstāmgaldiem staigā viņas šīs dienas paziņas — Benders un tā pavadonis — reprezentab­lais vecis ar skūto galvu.

— Nu tas ir jauki! — Līza iesaucās. — Nebūs tik garlaicīgi.

Viņa ļoti nopriecājās, skrēja lejā un tūlīt apmaldījās. Viņa nokļuva sarkanā viesistabā, kur atradās ap četrdesmit priekš­metu. Tās bija riekstkoka mēbeles ar izliektām kājām. No vies­istabas nebija izejas. Vajadzēja skriet atpakaļ caur apaļo istabu ar griestu gaismu, mēbeiētu, kā likās, tikai ar puķainiem spil­veniem.

Viņa skrēja garām itāliešu Renesanses brokātā krēsliem, ga­rām holandiešu skapjiem, garām lielai gotiska stila gultai ar baldachinu uz melnām, vītām kolonām. Cilvēks šai gultā izskatī­tos ne lielāks par riekstu.

Pēdīgi Liza izdzirda ekskursantu čalas; tie neuzmanīgi klau­sījās vadītāja stāstā, kas atmaskoja Katrīnas II imperiālistiskos nodomus sakarā ar nelaiķes ķeizarienes aizraušanos ar Ludviķa XVI stila mēbelēm.

Tā bija lielā zāle ar kolonām un daudzajiem logiem. Līza aizgāja uz zāles viņējo galu, kur viņas paziņa biedrs Benders dedzīgi sarunājās ar savu skūto pavadoni.

Pienākdama klāt, Līza saklausīja skanīgu balsi:

— Mēbeles šiki un moderni stilā. Bet tas, liekas, nav tas, kas mums vajadzīgs.

— Jā, taču šeit acīm redzot ir vēl arī citas zāles. Mums va­jag visu sistemātiski aplūkot.

— Labdien, — sacīja Līza.

Abi pagriezās un uzreiz sarauca pieres.

— Labdien, biedri Bender. Labi, ka es jūs atradu. Citādi vie­nai garlaicīgi. Skatīsimies visi konā.

Koncesionari saskatījās. Ipolits Matvejevičs pieņēma brašu stāju, lai gan viņam nepatika, ka Līza varētu viņus aizkavēt sva­rīgajā briljantu mēbeļu meklēšanas darbā.

— Mēs esam tipiski provincieši, — Benders nepacietīgi iesau­cās, — bet kā šeit nokļuvāt jūs, maskaviete būdama?

— Pilnīgi nejauši. Es sastrīdējos ar Koļu.

— Ak tā? — piebilda Ipolits Matvejevičs.

— Nu, atstāsim šo zāli, — Ostaps sacīja.

— Bet es to vēl neesmu apskatījusi. Tā ir tāda jauka zālīte.

— Sākas! — Ostaps iečukstēja Ipolitam Matvejevičam ausī. Un, vērsdamies pie Līzas, piemetināja: — Seit galīgi nav ko ska­tīties. Pagrimuma stils. Kerenska laikmets.

— Te kaut kur, man stāstīja, esot meistara Gambsa mēbe­les, — ieteicās Ipolits Matvejevičs, — labāk dosimies turp.

Līza piekrita un, paņēmusi Vorobjaņinovu zem rokas (viņš tai likās apbrīnojami mīļš zinātnes pārstāvis), devās uz izeju. Neraugoties uz stāvokļa nopietnību un izšķirošo brīdi dārgumu krātuves meklēšanā, Benders, iedams aiz pārīša, līksmi ķiķināja. Viņu uzjautrināja indiāņu virsaitis kavaliera lomā.

Līza koncesionarus stipri traucēja. Viņi, tikai acis uzmetuši, tūlīt aptvēra, ka istabā vajadzīgo mēbeļu nav, un neviļus steidzās nākošajā, bet Līza ilgi aizkavējās katrā nodaļā. Viņa skaļi izla­sīja visas drukātās atsauksmes par mēbelēm, izteica trāpīgas piezīmes par apmeklētājiem un ilgi stāvēja pie katra eksponātā. Neviļus un pašai nemanot, viņa visas redzētās mēbeles pielāgoja savai istabai un savām vajadzībām. Gotiskā gulta viņai galīgi nepatika. Tā bija pārlieku liela. Ja Koļam brīnumainā kārtā arī

Izdotos dabūt trīs kvadratasu lielu istabu, arī tad šo viduslaiku ložu istabā nevarētu novietot. Tomēr Līza ilgi staigāja ap gultu, ,ar soļiem mērodama tās patieso platību. Līza jutās ļoti jautri. Viņa nemanīja savu pavadoņu skābos ģīmjus, bet to bruņnie­ciskie raksturi neļāva pa kaklu pa galvu mesties uz meistara Gambsa istabu.

—' Pacietīsimies, — Ostaps čukstēja, — mēbeles nekur neaiz­bēgs, bet jūs, virsaiti, negrābstieties gar meiteni. Es esmu greiz­sirdīgs.

Vorobjaņinovs pašapmierināti pasmaidīja.

Zāles lēni mijās cita aiz citas. Tām nebija gala. Aleksandra laikmeta mēbeles bija izstādītas daudzos komplektos. To samērā nelielie apjomi sajūsmināja Līzu.

— Skatieties, skatieties! — viņa uzticīgi sauca, satverdama Vorobjaņinovu aiz piedurknes. — Redziet šo rakstāmgaldu? Tas •brīnišķīgi iederētos mūsu istabā. Vai ne?

— Burvīgas mēbeles! — Ostaps dusmīgi sacīja. — Tikai pa­grimuma stilā.

— Bet šeit es jau biju, — sacīja Līza, ieiedama sarkanajā viesistabā, — šeit, es domāju, nav vērts uzkavēties.

Viņai par izbrīnu pret mēbelēm vienaldzīgie Līzas pavadoņi pie durvīm apstājās kā zemē ierakti.

— Ko jūs stāvat? Iesim. Es jau esmu nogurusi.

— Pagaidiet, — sacīja Ipolits Matvejevičs, atbīdīdams viņas roku, — vienu mirklīti.

Lielā istaba bija mēbeļu pārpilna. Gar sienu un ap galdu stāvēja Gambsa krēsli. Dīvānu kaktā arī ielenca krēsli. To liek­tās kājiņas un ērtās atzveltnes Ipolitam Matvejevičam bija bez­gala pazīstamas. Ostaps pētījoši vēroja viņu. Ipolits Matvejevičs piesarka.

— Jūs, jaunkundz, esat nogurusi, — viņš sacīja Līzai, — pie­sēdiet šeit un atpūtieties, bet mēs abi mazliet pastaigasim. Sī, liekas, ir interesanta zāle.

Līzu apsēdināja.

Koncesionari aizgāja pie loga.

— Vai tie ir tie paši? — Ostaps jautāja.

— Tā kā būtu. Jāapskata rūpīgāk.

— Vai šeit ir visi krēsli?

— Tūlīt es saskaitīšu. Vienu mirklīti…

Vorobjaņinovs ar acīm sāka skaitīt krēslus.

— Paga, paga, — viņš pēdīgi sacīja, — divdesmit krēslu. Tas nevar būt. Pavisam te taču jābūt tikai desmit krēsliem.

— Nu apskatiet labi! Varbūt tie nav tie krēsli.

Viņi sāka staigāt starp krēsliem.

— Nu? — Ostaps steidzināja.

— Atzveltne tā kā būtu citādāka nekā manējiem.

— Tātad nav īstie?

— Nav vis.

— Liekas, es veltīgi esmu ar jums sasējies.

Ipolits Matvejevičs bija pavisam nospiests.

— Labi, — Ostaps sacīja, — sēde turpinās. Krēsls nav adata. Gan atradīsies. Dodiet šurp orderi! Vajadzēs stāties nepatīkamā kontaktā ar muzeja administrāciju. Sēdieties līdzās meitenei un gaidiet. Es tūlīt atgriezīšos.

— Kāpēc jūs esat tik skumīgs? — Līza vaicāja. — Jūs esat noguris?

Ipolits Matvejevičs klusēja.

— Vai jums galva sāp?

— Jā, mazliet. Rūpes, saprotiet. Trūkst sievietes maiguma, tas viss atsaucas uz dzīves veidu.

Līza vispirms pabrīnījās, bet vēlāk paskatījās uz savu saru­nas biedru ar skūto galvu, un tai patiešām kļuva viņa žēl. Vo­robjaņinovam bija cietēja acis. Pensnejs nenoslēpa krasos maisi­ņus zem acīm. Straujā pāreja no mierīgās apriņķa dzimtsarakstu nodaļas darbveža dzīves uz neērto, rūpju pilno briljantu med­nieka un avantūrista dzīvi bija atstājusi savas pēdas. Ipolits Mat­vejevičs bija kļuvis stipri vien vājāks, un viņam lāgiem sāpēja aknas. Bendera bargajā uzraudzībā Ipolits Matvejevičs bija zau­dējis savu stāju un seju un pilnīgi pakļāvies Turcijas pavalst­nieka dēla varenajam intelektam. Tagad, uz brīdi palicis divatā ar apburošo pilsoni Kalačovu, viņš tiecās tai izstāstīt visas sa­vas nedienas ifn satraukumu, bet viņš neuzdrošinājās to darīt.