IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Jā, — viņš sacīja, maigi raudzīdamies sarunas biedrē, — tā tas ir. Kā tad jūs dzīvojat, Elizabete…

— Petrovna. Bet kā jūs sauc?

Viņi nosauca viens otram vārdus un tēva vārdus.

«Mīlas pasaka maigā,» Ipolits Matvejevičs nodomāja, rau­dzīdamies Līzas vientiesīgajā sejiņā. Vecajam muižniecības priekšniekam tik kaisli, tik nevaldāmi iekārojās sievietes mai­guma, kura trūkums tik smagi atsaucās uz dzīves veidu, ka viņš nevilcinādamies paņēma Līzas rociņu savā krunkainajā ķepā un

kvēli sāka stāstīt par Parizi. Viņam gribējās būt bagātam, iz­šķērdīgam un neatvairāmam. Viņam gribējās valdzināt sabied­rību un pie orķestra mūzikas atsevišķā kabinetā dzert redereri kopā ar skaistuli no dāmu orķestra. Par ko lai runā ar šo mei­teni, kas, bez šaubām, nekā nezin ne par redereriem, ne par dāmu orķestriem un pēc savas dabas nav spējīga pat apjēgt visu šā žanra jaukumu. Taču būt valdzinošam tik ļoti gribējās! Un Ipo­lits Matvejevičs Līzu apbūra ar stāstiem par Parizi.

— Vai jūs esat zinātnes darbinieks? — Līza jautāja.

— Jā, savā ziņā tā ir, — atbildēja Ipolits Matvejevičs, juz­dams, ka pazīšanās laikā ar Benderu viņš atkal atguvis pēdējos gados novārtā pamesto nekaunību.

— Cik jums gadu, atvainojiet par jautājumu?

— Ar zinātni, kuru es šai brīdī pārstāvu, tam nav nekāda sakara.

Ar šo ātro un trāpīgo atbildi Līza bija uzvarēta.

— Bet tomēr? Trīsdesmit? Četrdesmit? Piecdesmit?

— Gandrīz. Trīsdesmit astoņi.

— Oho! Jūs izskatāties daudz jaunāks.

Ipolits Matvejevičs jutās laimīgs.

— Kad jūs man sagādāsiet to prieku atkal ar jums tikties? — Ipolits Matvejevičs jautāja, vilkdams vārdus caur degunu.

Līza ļoti nokaunējās. Viņa dīdījās uz krēsla un jutās neomu­līgi.

— Kur tas biedrs Benders tik ilgi kavējas? — viņa ieteicas smalkā balstiņā.

— Sakiet lūdzu: kad gan? — Vorobjaņinovs nepacietīgi jau­tāja. — Kad un kur mēs atkal tiksimies?

— Nu, es nezinu. Kad vēlaties.

— Vai šodien varētu?

— Šodien?

— Es jūs lūdzu.

— Nu, labi. Lai būtu šodien. Nāciet pie mums!

— Nē, labāk satiksimies svaigā gaisā. Tagad tik lielisks laiks. Vai zināt dzejoli: «Maijs šis draiskais, maijs šis burvīgais sa­vas spirgtās ziedoņdvesmas dveš.»

— Vai tās ir Zarova vārsmas?

— M-m . . . Liekas gan. Tātad šodien? Bet kur?

— Kāds jūs esat jocīgs! Kur vēlaties. Varbūt gribat pie ugunsdrošā skapja? Ziniet? Kad satumsīs …

Ipolits Matvejevičs tikko bija paspējis noskūpstīt Līzai roku,

ko viņš izdarīja visai svinīgi — trīs tūrēs, kad atgriezās Ostaps. Ostaps bija ļoti darbīgs.

— Piedodiet, mademoiselle, — viņš ātri sacīja, — bet mēs ar draugu jūs nevarēsim pavadīt. Izrādās, mums veicams neliels, bet ]oti svarīgs pasākums. Mums steidzīgi jādodas uz kādu vietu.

Ipolitam Matvejevičam aizrāvās elpa.

— Uz redzēšanos, Elizabete Petrovna, — viņš steidzīgi sa­cīja, — atvainojiet, atvainojiet, atvainojiet, bet mēs briesmīgi steidzamies.

Un kompanjoni aizskrēja, pamezdami izbrīnījušos Līzu ar Gambsa mēbelēm bagātīgi mēbelētajā istabā.

— Ja es nebūtu iejaucies, — Ostaps sacīja, kad viņi devās lejā pa kāpnēm, — mēs ne velna nebūtu panākuši. Klanieties man līdz zemei! Klanieties, klanieties vien, nebaidieties, galva nenolūzīs! Klausieties! Jūsu mēbelēm nav mākslas vērtības. To vieta nav vis muzejā, bet soda bataljona kazarmās. Vai esat apmierināts ar šādu situāciju?

— Kas tā par ņirgāšanos! — iesaucās Vorobjaņinovs, kas bija sācis atbrīvoties no Turcijas pavalstnieka dēla varenā inte­lekta 'kundzības.

— Klusējiet, — Ostaps vēsi sacīja, — jūs nesaprotat, kas notiek. Ja mēs tūlīt neiegūsim jūsu mēbeles, tad viss pagalam. Nekad jūs tās neredzēsiet. Kantori man nupat bija smaga saruna ar šīs vēsturiskās atkritumu bedres vadītāju.

— Nu un kā? — iekliedzās Ipolits Matvejevičs. — Ko tad jums vadītājs sacīja?

— Pateica visu, kas vajadzīgs. Neuztraucieties! «Sakiet,» es viņam jautāju, «kā tas izskaidrojams, ka no Stargorodas pēc or­dera atsūtītās mēbeles šeit nav atrodamas?» Es jautāju, pro­tams, laipni, biedriski. «Kas tās par mēbelēm?» viņš atvaicn. «Pie manis muzejā šādi gadījumi nav novēroti.» Es viņam tūlīt pabāžu orderi. Viņš sāk rakties grāmatās. Meklēja pusstundu un pēdīgi nāk atpakaļ. Nu, kā jūs domājat? Kur ir šīs mēbeles?

— Pazudušas? — iepīkstējās Vorobjaņinovs.

— Iedomājieties, tomēr ne. Iedomājieties tikai, ka tādā varzā tās tomēr saglabājušās. Kā es jums jau sacīju, mākslas vērtības tām nav. Tās iegrūduši noliktavā, un tikai vakar, iegaumējiet, vakar, pēc septiņiem gadiem (tās atradušās noliktavā septiņus, gadus!) mēbeles nosūtījuši pārdošanai vairāksolīšanā. Zinātņu Galvenās pārvaldes ūtrupju namā. Un, ja tās nav nopirktas va­kar vai šodien no rīta, tās ir mūsu! Vai esat apmierināts?

— Ātrāk! — iekliedzās Ipolits Matvejevičs.

— Ormani! — ieaurojās Ostaps.

Nekaulēdamies par maksu, viņi iesēdās pajūgā.

— Skūpstiet pateicībā manas kāju pēdas! Nebaidieties, hof- rnaršal! Vīns, sievietes un kārtis mums nodrošinātas. Tad norē­ķināsimies arī par debeszilo vesti.

Pctrovkas pasažā, kur atradās ūtrupju zāle, koncesionari ieskrēja mundri kā ērzeļi. Jau pirmajā ūtrupju nama istabā viņi ieraudzīja to, ko iik ilgi bija meklējuši. Visi desmit Ipolita Mat­vejeviča krēsli stāvēja rindā pie sienas uz savām izliektajām kā­jiņām. Pat pārvalki nebija kļuvuši nedz tumšāki, nedz izbalojuši, nedz saplīsuši. Krēsli izskatījās svaigi un tīri, it kā nupat būtu atradušies Klaudijas Ivanovnas gādīgajā uzraudzībā.

— Vai tie ir īstie? — Ostaps jautāja.

— Ak dievs, ak dievs, — dvesa Ipolits Matvejevičs, — īstie, īstie. Tie paši. Šoreiz nav nekādu šaubu.

— Drošības pēc pārbaudīsim, — Ostaps sacīja, cenzdamies palikt mierīgs.

Viņš piegāja pie pārdevēja:

— Sakiet, lūdzu, šie krēsli, liekas, atvesti no mēbeļu muzeja?

— Šie? Sie — jā.

— Un tos pārdod?

— Pārdod gan.

— Kāda cena?

— Cenas vēl nav. Tie mums ies vairāksolīšanā.

— Ahā. Vai šodien?

- Nē. Šodien izsole jau beigusies. Rītā no pulksten pieciem.

— Bet tagad tos nepārdod?

— Nē. Rītā no pulksten pieciem.

Taču tā uzreiz aiziet no krēsliem nebija iespējams.

— Atļaujiet, — nošļupstēja Ipolits Matvejevičs, — apskatīt. Vai drīkst?

Koncesionari ilgi aplūkoja krēslus, sēdās tiem virsū, pieklā­jības pēc apskatīja arī citas mantas. Vorobjaņinovs sēca un visu laiku ar elkoni bikstīja Ostapu.

— Dieviniet mani! — čukstēja Ostaps. — Dieviniet, muižnie­cības priekšniek.

Ipolits Matvejevičs bija gatavs Ostapu ne tikai dievināt, bet pat skūpstīt viņa aveņkrāsas puszābaku zoles.

— Rītā, — viņš skaitīja, — rītā, rītā, rītā.

Viņam gribējās dziedāt.

Kamēr draugi nodevās kulturāli izglītojošam dzīves veidam: apmeklēja muzejus un centās iepazīties ar meitenēm, Stargorodā, Pļechanova ielā divkārtējā atraitne Gricacujeva, miesās pilnīga un neaizsargāta sieviete, apspriedās un konspirēja ar savām kai­miņienēm. Visas kopīgi aplūkoja Bendera atstāto zīmīti un pētīja to pat pret gaismu. Taču nekādas ūdenszīmes nebija redzamas, un, ja tās arī būtu bijušas, tomēr tādā gadījumā iznesīgā Ostapa noslēpumainais krecelējums nekļūtu daudz saprotamāks.