IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Pagāja trīs dienas. Pie apvāršņa vēl aizvien nekas neparā­dījās. Neatgriezās ne Benders, ne tējas sietiņš, ne rokassprādze ar tukšo vidu, ne krēsls. Visi šie dzīvie un nedzīvie priekšmeti bija pazuduši vismīklainākā kārtā.

Tad atraitne spēra radikalus soļus. Viņa devās uz «Stargo­rodas Pravdas» kantori, un tur viņai visai ātri sabrūvēja sludi­nājumu:

Loti lūdzu :

personas, kas zinātu atrašanās vietu.

No mājas aizgājis b. Benders, 25—30 gadu vecs.

Ģērbies za]ā uzvalkā, dzeltenās kurpēs un debeszilā vestē. :

Brunets. Atrad. lūdzu paziņ. pret pieklājīgu atlīdz.

Pļechanova ielā 15, Gricacujevai.

— Vai tas ir jūsu dēls? — kantorī līdzjūtīgi painteresējās.

— Tas ir mans vīrs! — aizsegdama seju ar lakatiņu, at­bildēja cietēja.

— Ak vīrs!

— Likumīgs. Un kas tad ir?

— Tāpat vien. Jums tomēr vajadzētu griezties milicijā.

Atraitne satrūkās. No milicijas viņai bija bail. Dīvainu ska­tienu pavadīta, atraitne aizgāja.

Trīs reizes atskanēja sauciens no «Stargorodas Pravdas» sle­jām. Bet milzīgā valsts klusēja. Tādas personas neatradās, kas zinātu, kur meklējams brūnētais jauneklis dzeltenos puszābakos. Neviens arī neieradās pēc pieklājīgā atalgojuma. Kaimiņienes trina mēles.

Atraitnes seja ar katru dienu stiepās garāka un garāka. Un dīvaini: vīrs pazibēja kā raķete, aizraudams sev līdz melnajās debesīs labu krēslu un ģimenes sietiņu, bet atraitne vēl aizvien viņu mīlēja. Kas gan spēj saprast sievietes sirdi, sevišķi at­raitnes?

Stargorodā visi jau bija pieraduši pie tramvaja un bez bai­lēm kāpa tajā iekšā. Konduktori skaļās, vēl nepagurušās balsīs sauca: «Vietu nav!» — un viss noritēja tā, it kā tramvajs pilsētā brauktu jau kopš Vladimira Spožās Saulītes laikiem. Visu grupu invalidi, sievietes ar bērniem un Viktors Michailovičs Poļesovs kāpa vagonā no priekšējās platformas. Uz aicinājumu: «Saņe­miet biļetes!» — Poļesovs augstprātīgi atbildēja: «Gada bi­ļete!» — un palika līdzās tramvaja vadītājam. Gada biļetes vi­ņam, protams, nebija un arī nevarēja būt.

Vorobjaņinova un lielā kombinatora uzturēšanās pilsētā bija atstājusi dziļas pēdas.

Sazvērnieki rūpīgi glabāja viņiem uzticēto noslēpumu. Klu­sēja pat Viktors Michailovičs, kuram tā vien niezēja mēle ar kādu cilvēku parunāties par notikumiem, kas viņu tik ļoti satrauca. Taču, atceroties Ostapa varenos plecus, Poļesovs valdījās. Savu sirdi viņš izkratīja tikai sarunās ar zīlnieci.

— Kā jums liekas, Helena Staņislavovna, —'viņš vaicāja, — kā lai izskaidro mūsu vadītāju prombūtni?

Arī Helenu Staņislavovnu tas ļoti interesēja, taču viņai ne­bija nekādu ziņu.

— Bet vai jums neliekas, Helena Staņislavovna, — turpināja nemierīgais atslēdznieks, — ka viņi pašreiz veic kādu sevišķu uzdevumu?

Zīlniece bija pilnīgi pārliecināta, ka tieši tā tas arī esot. Tā­dās pašās domās acīm redzot bija arī papagailis sarkanajās apakšbiksēs. Tas skatījās uz Poļesovu ar savu gudro, apaļo aci, it kā teikdams: «Dod sēkliņas, un es tev tūlīt visu izstāstīšu. Viktor, tu būsi gubernators. Tev būs padoti visi atslēdznieki. Bet mājas Nr. 5 sētnieks, tas iedomīgais nekrietnelis, tā arī paliks par sētnieku.»

— Bet vai jūs, Helena Staņislavovna, nedomājat, ka mums darbs būtu jāturpina? Nedrīkstam taču sēdēt, rokas klēpī salikuši!

Zīlniece piekrita un vēl piemetināja:

— Bet Ipolits Matvejevičs ir varonis!

— Protams, varonis, Helena Staņislavovna! Un šis brašais

virsnieks, kas bija kopā ar viņu? Saprātīgs cilvēks! Sakiet, ko gribat, Helena Staņislavovna, bet šo pasākumu nedrīkst atstāt pašplūsmā. Nekādā ziņā nedrīkst.

Un Poļesovs sāka darboties. Viņš regulāri apmeklēja visus slepenās biedrības «Zobens un spīļarkls» biedrus, sevišķi apnik- dams Odesas kliņģeru arteļa «Maskavas barankas» piesardzīga­jam īpašniekam pilsonim Kisļarskim. Ieraugot Poļesovu, Kisļar­skis kļuva pelēks kā zeme. Bet runas par to, ka jāsāk darboties, padarīja bailīgo kliņģernieku vai ārprātīgu.

Nedēļas beigās visi sapulcējās Helenas Staņislavovnas istabā, kur mita arī papagailis. Poļesovs dega nepacietībā.

— Tu, Viktor, nepļurksti, — viņam teica saprātīgais Djad- jevs, — ko tu augām dienām bizo pa pilsētu?

— Vajag rīkoties! — kliedza Poļesovs.

— Rīkoties vajag, bet, lūk, klaigāt nav nekādas vajadzības. Es, kungi, domāju tā. Ja Ipolits Matvejevičs ko teicis, tātad tas ir droši. Un jācer, ka gaidīt mums ilgi nevajadzēs. Kā tas viss noritēs, mums nemaz nav jāzina: priekš tā ir militārās personas. Bet mēs esam civili ļaudis — pilsētas inteliģences un tirgotāju pārstāvji. Kas mums jādara? Mums jābūt gataviem. Ko mēs esam paveikuši? Vai mums ir savs centrs? Nav. Kas stāsies pil­sētas priekšgalā? Nav neviena. Bet tas, kungi, ir pats galvenais. t Angļi, mani kungi, šķiet, boļševikus vis neglaudīs. Tas mums ir pirmais ceļrādis. Viss mainīsies, kungi, un ļoti drīz. Dodu savu goda vārdu.

— Par to mēs nemaz nešaubāmies, — Carušņikovs uzpūtīgi piebilda.

— Un lieliski, ka nešaubāties. Kādas ir jūsu domas, Kisļarska kungs? Un jūsējās, jaunie cilvēki?

Nikeša un Vlada izskats nepārprotami pauda, ka pārmaiņām jānāk visai drīz. Bet Kisļarskis, no tirdzniecības firmas «Ātrsai- ņotājs» priekšnieka vārdiem sapratis, ka viņam nebūs jāņem ak- tiva līdzdalība bruņotās sadursmēs, iepriecināts piebalsoja.

—- Bet kas mums tagad jādara? — nepacietīgi jautāja Vik­tors Michailovičs.

— Nesteidzieties, — Djadjevs apsauca, — ņemiet piemēru no Vorobjaņinova pavadoņa. Kāda veiklība! Kāda piesardzība! Vai jūs manījāt, cik viņš veikli sāka runāt par palīdzību bezpajumt­niekiem? Tā arī mums vajag rīkoties. Mēs tikai palīdzam bēr­niem. Tātad, kungi, izraudzīsim kandidatūras!

— Mēs muižniecības priekšnieka amatam ieteicam Ipolita

Matvejeviča Vorobjaņinova kandidaturu! — iesaucās jaunie cil­vēki Nikešs un Vlads.

Carušņikovs nicīgi ieklepojās.

- Kur nu! Viņš būs vismaz ministrs. Bet varbūt pat vēl augstāk — diktators!

— Nu ko jūs, kungi, — Djadjevs teica, — muižniecības priekšnieks nav tik steidzami vajadzīgs. Par gubernatoru mums vajag domāt, nēvis par muižniecības priekšnieku. Sāksim no gu­bernatora. Es domāju . . .

— Djadjeva kungu! — jūsmīgi sauca Poļesovs. — Kas gan cits varētu saņemt visas guberņas vadības grožus?

— Es jūtos Joti glaimots par uzticību … — Djadjevs dzīrās runāt. Bet pēkšņi iejaucās sasarkušais Carušņikovs.

—- So jautājumu, kungi, — viņš sarūgtināts sacīja, — vaja­dzētu apspriest.

Viņš centās neskatīties uz Djadjeva pusi.

«Ātrsaiņotāja» īpašnieks lepni raudzījās uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar ēveļskaidām.

— Es neiebilstu, — viņš nomurmināja, — balsosim. Aizklāti vai atklāti?

— Padomju parašas mums nav vajadzīgas, — Carušņikovs aizvainots sacīja, — balsosim godīgi, kā eiropieši — aizklāti.

Balsoja ar papīrīšiem. Par Djadjevu tika nodotas četras zī­mītes, par Carušņikovu — divas. Kāds bija atturējies. Pēc Kisļarska sejas bija redzams, ka tas ir viņš. Viņam negribējās maitāt attiecības ar nākošo gubernatoru, lai tas būtu kas būdams.

Kad Poļesovs, drebēdams aiz satraukuma, pasludināja go­dīgo, eiropeisko vēlēšanu rezultātus, istabā iestājās mokošs klu­sums. Uz Carušņikova pusi centās neskatīties. Neveiksmīgais gubernatora kandidats sēdēja kā apspļaudīts.