IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Vai pie tevis ir bijusi Kondratjevna? Svētajam tēvam Kirilam pasaki, ka drīz atgriezīšos: esmu aizbraucis uz Voroņežu pie krust­mātes, kura guļ uz nāves gultas. Dzīvo taupīgi. Vai Jevstigņejcvs vēl pusdieno? Pasveicini viņu no manis! Saki, ka esmu aizbraucis pie krustmātes.

Kāds pie jums pieturas laiks? Seit, Charkovā, pilnīgi kā va­sarā. Pilsēta trokšņaina — Ukrainas republikas centrs. Pēc dzī­ves provincē liekas, ka esmu nokļuvis ārzemēs.

Izdari sekojošo:

1) manu vasaras talaru nodod tīrīšanā (labāk samaksāt 3 rbļ. par tīrīšanu nekā tērēties, jaunu pērkot), 2) sargā veselību, 3) kad rakstīsi Guļeņkai, it kā starp citu ieminies, ka esmu aizbraucis uz Voroņežu pie krustmātes.

Pasveicini visus no manis. Saki, ka drīz atbraukšu. Maigi skūpstu, apkampju un dodu savu svētību.

Tavs vīrs Fedja. Nota bene: diez kur tagad klīst Vorobjaņinovs?

Mīla kaltē cilvēku. Bullis kaislē bauro. Gailis nekur nerod sev mieru. Muižniecības priekšnieks zaudē apetiti.

Pametis Ostapu un studentu Ivanopulo traktierī, Ipolits Mat­vejevičs ielavījās rožainajā mājiņā un ieņēma poziciju pie uguns­drošās kases. Viņš dzirdēja sprauslājam uz Kastiliju aizejošu vilcienu un šļakstinām aizpeldošu tvaikoni.

Alpuchara zelta zaigums Tālē nobālēt jau sāk.

Sirds šūpojās kā pulksteņa pendelis. Ausīs džinkstēja.

Ģitara kad atskan maigi, Mana mī|ā, laukā nāc!

Gaiteņos valdīja satraukums. Nekas nespēja atkausēt uguns­drošā skapja saltumu.

No Sevijas līdz Grenadai Nāk kad vakars, ielas tumst…

Penaļos stenēja gramofoni. Kā bites dūca primusi.

Atskan liegas serenādes, Cīņā šķēpu tērauds dun.

Vārdu sakot, Ipolits Matvejevičs līdz neprātam bija iemīlējies Līzā Kalačovā.

Pa gaiteni Ipolitam Matvejevičam pagāja garām daudzi cil­vēki, bet viņi oda pēc tabakas vai degvīna, vai aptiekas, vai arī­dzan pēc skābiem kāpostiem. Gaiteņa tumsā cilvēkus vareja pa zīt tikai pēc smaržas vai gaitas. Līza vēl nebija gājusi garam. Par to Ipolits Matvejevičs bija pārliecināts. Viņa nesmēķēja, nedzēra degvīnu un nenēsāja arīdzan ar dzelzs pakaviem apkaltus zāba­kus. Joda vai zivju smaka viņai nevarēja piemist. No viņas varēja uzvēsmot vienīgi maiga rīsu biezputras vai arī garšīgi pagatavotu salātu smarža, ar ko Nordmane-Severova kundze tik ilgu laiku ēdināja slaveno mākslinieku Iļju Repinu.

Un pēkšņi atskanēja viegli, bikli soļi. Kāds nāca pa gaiteni, uzgrūzdamies tā elastīgajām sienām un saldi purpinādams.

— Vai tā esat jūs, Elizabete Petro^na? — maigā balstiņā jautāja Ipolits Matvejevičs.

Kāds rupjā balsī norūca:

— Sakiet, lūdzu: kur te dzīvo Pfeferkorni? Seit tumsā ne velna nevar saprast.

Ipolits Matvejevičs izbijies apklusa. Pfeferkornu meklētājs ne­saprašanā gaidīja atbildi, bet nesagaidījis aizvilkās tālāk.

Līza atnāca tikai ap pulksten deviņiem. Viņi izgāja uz ielas zem stingi zaļajām vakara debesīm.

— Kur tad mēs iesim? — jautāja Līza.

Ipolits Matvejevičs paskatījās uz viņas balto, starojošo seju un, kur viņam vajadzēja vienkārši pateikt: «Es esmu šeit, Inezila, zem tava loga stāvu,» — ņēmās gari un apnicīgi stāstīt par to, ka viņš sen neesot bijis Maskavā un Parize esot nesalīdzināmi labāka nekā Belokamena, kas, lai gudrotu kā gudrodams, tomēr esot un paliekot tikai slikti plānota, liela sādža.

— Maskavu es, Elizabete Petrovna, atceros pavisam citādu. Tagad uz katra soļa jūtama skopulība. Bet mēs savā laikā naudu nežēlojām. «Dzīvojam mēs tikai reiz» —- ir tāda dziesmiņa.

Viņi izstaigāja visu Prečistenskas bulvāri un iznāca krast­malā pie Pestītāja tempļa.

Aiz Maskavas upes tilta no skursteņiem vēlās dūmi kā kuplas sudrablapsu astes. Maskavas elektriskās stacijas dūmoja kā es­kadra. Pāri tiltiem rāpās tramvaji. Upē peldēja laivas. Sērīgi dziedāja harmonikas.

Paņēmusi Ipolitu Matvejeviču zem rokas, Līza viņam izstās­tīja visus savus sirdsēstus. Par strīdu ar vīru, par grūto dzīvi starp kaimiņiem — bijušajiem ķīmiķiem, kas visu noklausās, un par veģetarisko ēdienu vienmuļību.

Ipolits Matvejevičs klausījās un apsvēra. Viņā modās dēmo­niski spēki. Acu priekšā tēlojās lieliskas vakariņas. Viņš nāca pie slēdziena, ka tādu meiteni vajag ar kaut ko pārsteigt. •

— Iesim uz teātri, — ierosināja Ipolits Matvejevičs.

— Labāk uz kino, — Liza sacīja, — kino iznāk lētāk.

— O! Kāds tam sakars ar naudu! Tik burvīga nakts — un pēkšņi diezin kāda nauda.

Un galīgi atraisījušies demoniskie spēki nekaulēdamies iesē­dināja pārīti važonī un aizveda uz kino «Ars». Ipolits Matvejevičs bija lielisks. Viņš paņēma visdārgākās biļetes. Taču nesagaidīja, kamēr seanss beigsies. Līza bija radusi sēdēt lētās vietās, ekrana tuvumā, un slikti redzēja no dārgās trīsdesmit ceturtās rindas.

Ipolita Matvejeviča kabatā atradās puse sumas, ko koncesio­nari bija dabūjuši no Stargorodas sazvērniekiem. Tā no greznī­bas atradušajam Vorobjaņinovam bija liela nauda. Tagad, vieglas mīlas iespējas apskurbināts, viņš gatavojās Līzu apžilbināt ar savu plašo vērienu. Tādam uzdevumam viņš sevi uzskatīja par lieliski sagatavotu. Viņš ar lepnumu atcerējās, cik viegli kādreiz bija iekarojis skaistās Helenas Bouras sirdi. Viņam piemita ieradums viegli un bagātīgi šķiesties ar naudu. Stargorodā viņu daudzināja kā labi audzinātu cilvēku, kas prot risināt sarunas ar jebkuru dāmu. Viņam likās smieklīgi izlietot visu savu vecā režima spo­žumu mazās padomju meitenes iekarošanai, kura vēl nekā prātīga nebija redzējusi.

Pēc īsas pierunāšanas Ipolits Matvejevičs aizveda Līzu uz «Prāgu», Maskavas patērētāju biedrības pirmklasīgu ēdnīcu — «labāko vietu Maskavā», kā viņam teica Benders.

«Praga» Līzu pārsteidza ar daudzajiem spoguļiem, gaismu un puķu podiem. Līzai tas bija piedodams, jo viņa vēl nekad nebija apmeklējusi lielus, pirmklasīgus paraugrestoranus. Bet spoguļu zāle pēkšņi pārsteidza arī Ipolitu Matvejeviču. Viņš bija atpalicis, aizmirsis, kā iekārto restorānus. Tagad viņš gaužām apkaunējās par saviem barona zābakiem ar kvadrātveidīgajiem purniem, par atsevišķi pirktajām pirmskara biksēm un ar sidrabainām zvaig­znēm nobārstīto vesti.

Abi apmulsa un palika ar vaļā mutēm visas šīs raibās pub­likas priekšā.

— Iesim tur, kaktā, — ierosināja Vorobjaņinovs, kaut gan pie pašas estrādes, kur orķestris zāģēja «Bajaderas» nodrāzto popu- riju, bija brīvi galdiņi.

Juzdama, ka viņai pievērsti visu skatieni, Līza ātri piekrita. Viņai apmulsis sekoja augstākās sabiedrības lauva un sieviešu siržu lauzējs Vorobjaņinovs. ^Augstākās sabiedrības lauvas izsē­dētās bikses nokarājās kā maiss uz viņa vājā dibena. Sieviešu siržu lauzējs uzmeta kūkumu un, lai kaut kā pārvarētu apmul­sumu, sāka slaucīt pensneju.

Galdu neviens neapkalpoja. To Ipolits Matvejevičs nebija gaidījis.

Un viņš nevis galanti tērzēja ar savu dāmu, bet gan klusēja, mocījās, bikli klaudzināja ar pelntrauku pa galdu un nepārtraukti atklepojās. Līza ziņkārīgi skatījās apkārt, klusēšana kļuva arvien nospiedošāka. Bet Ipolits Matvejevičs nespēja izrunāt ne vārda. Viņš bija aizmirsis, ko tādās reizēs mēdz runāt.

— Esiet tik laipni! — viņš lūdza garāmejošos tautas ēdinā­šanas darbiniekus.

— Acumirklīti! — skrienot atsaucās viesmīli.

Beidzot ēdienkarte tika atnesta. Ipolits Matvejevičs, juzda­mies atvieglināts, iedziļinājās tās saturā.