IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Hm, — viņš purpināja, — teļa kotletes — divi divdesmit piecas, fileja — divi divdesmit piecas, degvīns — pieci rubļi.

— Par pieciem rubļiem lielā karafe, — pavēstīja viesmīlis, nepacietīgi lūkodamies apkārt.

«Kas ar mani notiek?» šausminājās Ipolits Matvejevičs. «Es kļūstu smieklīgs.»

— Lūdzu, — ar nosebotu laipnību viņš vērsās pie Līzas, — vai jums nelabpatiktos kaut ko izvēlēties? Ko jūs ēdīsiet?

Līzai bija kauns. Viņa redzēja, ar kādu pārākuma apziņu vies­mīlis skatījās uz viņas pavadoni, un saprata, ka tas dara kaut ko tā, kā nevajag.

— Es nemaz negribu ēst, — viņa sacīja drebošā balsī. — Jeb varbūt.. . Sakiet, lūdzu, biedri, vai jums nav kaut kas no veģe- tariskiem ēdieniem?

Viesmīlis sāka mīņāties kā zirgs.

— Veģetariskus ēdienus negatavojam. Varbūt vienīgi omleti ar šķiņķi.

— Tādā gadījumā, — izšķīries sacīja Ipolits Matvejevičs, — dodiet mums cīsiņus. Jūs taču ēdīsiet cīsiņus, Elizabete Pet- rovna? _

— Ēdīšu.

— Tātad — cīsiņus. Lūk, šos. Par rubli divdesmit piecām. Un pudeli degvīna.

— Būs karafītē.

— Tad lielo karafi.

Tautas ēdināšanas darbinieks paskatījās uz nevarīgo Līzu ar izbrīnās pilnām acīm.

— Ko uzkodīsiet pie degvīna? Vai svaigu kaviaru? Lasi? Vai pīrādziņus?

Ipolita Matvejeviča rīcību vēl aizvien vadīja dzimtsarakstu nodaļas darbvedis.

— Nevajag, — viņš rupji atbildēja. — Cik jums maksā skābi gurķi? Nu labi, dodiet divus.

Viesmīlis aizskrēja, un pie galdiņa atkal iestājās klusums. Pirmā sarunu atsāka Līza:

— Es šeit nekad neesmu bijusi. Šeit ir ļoti jauki.

— Jā-ā, — novilka Ipolits Matvejevičs, aprēķinādams, cik būs jāmaksā par pasūtīto.

«Nekas,» viņš domāja, «iedzeršu degvīnu, un viss pāries. Bet tā patiešām kļūst neērti.»

Taču, kad bija iedzēris degvīnu un uzkodis gurķi, viņš ne tikai nekļuva jautrāks, bet, gluži otrādi, vēl vairāk sadrūma. Līza ne­dzēra. Saspīlētā atmosfēra neizzuda. Un vēl kā par nelaimi pie galdiņa pienāca kāds cilvēks, kas, mīlīgi skatīdamies uz Līzu, piedāvāja ziedus.

Ipolits Matvejevičs izlikās neredzam ūsaino puķu pārdevēju, bet tas negāja projām. Viņa klātbūtnē, runāt mīļus vārdus bija pilnīgi neiespējami.

Uz brīdi paglāba koncerta programa. Uz estrādes iznāca pū­pēdim līdzīgs vīrelis vizitsvārkos un lakādas kurpēs.

— Nu, lūk, mēs atkal esam satikušies, — viņš familiari sacīja publikai. — Mūsu koncerta programas nākošajā numurā jūs klau­sīsieties slaveno krievu tautas dziesmu izpildītāju, kuru jūs labi pazīstat Marjas Birzī, Varvaru Ivanovnu Godļevsku. Varvara Iva­novna! Lūdzu!

Ipolits Matvejevičs dzēra degvīnu un klusēja. Un, tā kā Līza nedzēra un visu laiku lauzās uz mājām, tad vajadzēja pasteigties, lai izdzertu visu karafi.

Kad uz skatuves krokotā samta tolstojietī iznāca kupletists, kas nomainīja Marjas Birzī pazīstamo dziedātāju un sāka dziedāt: Staigājiet,

Jūs visur klaiņājiet, It kā jūsu apendicits No staigāšanas k|ūtu cits, Staigājiet, Ta-ra-ra-ra, —

Ipolits Matvejevičs, jau krietni vien iesilis, kopā ar visiem paraug- ēdnīcas apmeklētājiem, kurus pirms stundas viņš vēl bija uzska­tījis par rupjiem un skopulīgiem padomju banditiem, plaukšķināja ar rokām takti un vilka līdzi vārdus:

Staigājiet, Ta-ra-ra-ra …

Viņš bieži pielēca kājās un neatvainojies devās uz ateju. Pie kaimiņu galdiņiem viņu jau sauca par tēvoci un aicināja izdzert kausu alus. Bet viņš negāja. Viņš pēkšņi bija kļuvis lepns un pie­sardzīgs. Līza apņēmīgi piecēlās no galda:

— Es iešu prom. Bet jūs palieciet. Es aiziešu viena pati.

— Nē, kāpēc? Kā muižnieks es to nedrīkstu pieļaut! SenjorI Rēķinu! Ne-kauņas! . . .

Šūpodamies uz krēsla, Ipolits Matvejevičs ilgi lūkojās rēķinā.

•— Deviņi rubļi divdesmit kapeikas? — viņš murmināja.

— Varbūt jums vēl iedot atslēgu no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Beidzās ar to, ka, saudzīgi turot zem padusēm, Ipolitu Matve­jeviču noveda lejā. Līza nevarēja aizbēgt, jo garderobes numuriņš atradās pie augstākās sabiedribas lauvas.

Jau pirmajā šķērsielā Ipolits Matvejevičs ar plecu uzgūlās Līzai un sāka grābstīties ar rokām. Līza klusēdama atgaiņājās.

- — Paklausieties! — viņa sacīja. — Paklausieties! Paklau­sieties!

— Brauksim uz numuru! — centās pierunāt Vorobjaņinovs.

Līza ar spēku izrāvās un netēmēdama iekrāmēja sieviešu pa­vedējam ar dūri pa degunu. Tūlīt nokrita pensnejs ar zelta kniebi un, pakļuvis zem kvadrātveidīgā baronu zābaka purna, čirkstē­dams sašķīda.

Nakts sumināts, Gaiss klusi šņāc . ..

Līza, asaras rīdama, pa Sudraba šķērsielu skrēja uz mājām. Gvadalkvivira skrej un krāc.

Redzes spēju zaudējušais Ipolits Matvejevičs sīkiem solīšiem tipināja uz pretējo pusi, saukdams:

— Turiet zagli!

Pēc tam viņš ilgi raudāja un, asaras slaucīdams, nopirka no vecenītes barankas kopā ar visu kurvi. Viņš izgāja Smoļenskas tirgus laukumā, tas bija tukšs un tumšs, tur viņš ilgi staigāja uz priekšu un atpakaļ, sēdams barankas kā sējējs sēklu. Pie tam viņš nepatīkamā balsī bļaustījās:

Staigājiet,

Jūs visur klaiņājiet, Ta-ra-ra-ra …

Vēlāk Ipolits Matvejevičs sadraudzējās ar kādu pārgalvīgu važoni, izkratīja viņam sirdi un juceklīgi pastāstīja par bril­jantiem.

— Jautrs kungs! — važonis iesaucās.

Ipolits Matvejevičs patiešām jutās jautrs. Acīm redzot viņa jautrībai bija mazliet piedauzīgs raksturs, jo ap pulksten vien­padsmitiem rītā viņš pamodās milicijas nodaļā. No divsimt rubļiem, ar kuriem viņš tik apkaunojoši bija iesācis baudu un izpriecu nakti, kabatā bija palikuši tikai divpadsmit.

Ipolitam Matvejevičam likās, ka viņš mirst. Sāpēja mugura, smeldza aknas, bet galvā, kā viņam likās, bija uzmaukts svina katls. Bet visšausmīgākais tomēr bija tas, ka viņš pilnīgi neat­cerējās, kur un kā varējis iztērēt tik lielu naudu. Pa ceļam uz mājām nācās iegriezties pie optika un ielikt pensneja kniebll jau­nus stiklus.

Ostaps ilgi izbrīnījies pētīja Ipolita Matvejeviča izkāmējušo stāvu, bet nekā nesacīja. Viņš bija atturīgs un cīņai gatavs.

Otrupes nams tika atvērts pulksten piecos. Pilsoņu ielaišana mantu apskatei sākās jau no četriem. Draugi ieradās pulksten trijos un veselu stundu apskatīja mašīnbūves izstādi, kas atradās turpat līdzās.

— Tā rādās, — teica Ostaps, — ka jau rītā, ja labi gribam, mēs varam nopirkt šo lokomotivīti. Zēl, ka cena nav izlikta. To­mēr patīkami, ja ir pašam sava lokomotive.

Ipolits Matvejevičs cieta. Vienīgi krēsli spēja viņu mierināt.

No tiem viņš atgāja tikai tai mirklī, kad katedrā uzrāpās ūtrupnieks rūtainās «simtgadu» biksēs un ar tik kuplu bārdu, ka tā aizsedza visu tolstojieša priekšu.

Koncesionari ieņēma vietas ceturtajā rindā pa labi. Ipolits Matvejevičs bija stipri uztraucies. Viņarn likās, ka tūlīt pārdos krēslus. Taču tiem bija četrdesmit trešais numurs, un sākumā pārdošanā nāca parastie ūtrupju nieki un krāmi: nepilnas servi- zes ar ģerboņiem, mērces trauks, sudraba glāžturis, mākslinieka Petuņina ainava, stikla pērļu rokas somiņa, pilnīgi jauns primusa deglis, Napoleona krūšutēls, linaudekla krūšturi, gobelens «Med­nieks šauj meža pīles» un dažādi citi krikumi.