IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Nu velns ar viņu! Citreiz zinās!

Koļa aizgāja. Ostaps uzkāpa pie Ivanopulo un paskatījās leja. Ipolits Matvejevičs stāvēja iepretī mājai, atspiedies pie sūtniecī­bas čuguna žoga.

— Pilsoni Michelson! — Ostaps uzsauca. — Konrād Karlo­vič! Nāciet iekšā! Es atļaujul

Istabā Ipolits Matvejevičs ienāca jau mazliet atžilbis.

— Nedzirdēta bezkaunība! — viņš dusmīgi sacīja. — Es tik tikko savaldījos.

— Ai-ai-ai, — Ostaps līdzjūtīgi runaja, — kāda tagad jau­natne! Šausmīga jaunatne! Apceļ citu sievas! Noplītē svešu naudu… Pilnīgs pagrimums. Bet sakiet: kad sit pa galvu, vai patiešām sāp?

— Es viņu izaicināšu uz divkauju.

— Brīnišķīgi. Varu jums rekomendēt savu paziņu kā speciā­listu. Divkauju kodeksu zina no galvas, un viņam pieder divas pirts slotas, kas piemērotas cīņai ne uz dzīvību, bet uz nāvi. Par sekundantiem var paņemt Ivanopulo un kaimiņu, kas dzīvo pa labi. Viņš ir bijušais Kologrivas pilsētas goda pilsonis un vēl līdz šim laikam dižojas ar šo titulu. Bet var arī sarīkot divkauju ar gaļas mašīnām — tas ir elegantāk. Katrs ievainojums katrā ziņā nāvējošs. Sakautais ienaidnieks mechaniski pārvēršas kotletē. Vai tas jūs apmierina, muižniecības priekšniek?

Šai mirklī uz ielas atskanēja svilpiens, un Ostaps aizgāja ievākt aģentūras ziņas no bezpajumtniekiem.

Bezpajumtnieki lieliski izpildīja viņiem uzticēto uzdevumu. Četri krēsli bija nokļuvuši Kolumba teātrī. Bezpajumtnieks sīki pastāstīja, kā šos krēslus veduši ar ķerru, kā tos izkrāvuši un pa aktieru ieeju ievilkuši iekšā. Teatra atrašanās vietu Ostaps labi zināja.

Divus krēslus aizveda ar ormani «šika šmare», kā stāstīja otrs jaunais dzinējs. Puika acīm redzot neizcēlās ar lielām gara dāvanām. Varsonofjeva šķērsielu, uz kurieni krēsli aizvesti, viņš zināja, atcerējās pat, ka dzīvokļa numurs septiņpadsmit, bet mā­jas numuru nekādi nevarēja atcerēties.

— Pārāk ātri skrēju, — bezpajumtnieks sacīja, — izkrita no prāta.

— Nesaņemsi naudu, — pavēstīja darba devējs.

— On-nkulīt! … Bet es tev parādīšu.

— Labi! Paliec. Iesim reizē.

Blējošais pilsonis, kā izrādījās, dzīvoja Sadovaja-Spaskas ielā. Ostaps bloknotā pierakstīja precizu viņa adresi.

Astotais krēsls aizbrauca uz Tautību namu. Puikiņš, kas se­koja šim krēslam, izrādījās veikls okšķeris. Pārvarēdams šķēršļus, kā, piemēram, komandantūru un daudzus kurjerus, viņš ielavījies mājā un pārliecinājies, ka krēslu nopircis redakcijas «Darbgalds» saimniecības pārzinis.

Divu zēnu vēl nebija. Tie atskrēja gandrīz vienlaikus aizelsu­šies un noguruši.

— Kazarmju šķērsielā, pie Dzidrajiem Dīķiem.

— Numurs?

— Deviņi. Un ari dzīvoklis deviņi. Tur blakus dzīvo tatari. Sētas mājā. Es viņam krēslu aiznesu. Kājām gājām.

Pēdējais pēdu dzinējs atnesa bēdīgas ziņas. Sākumā viss bijis labi, bet pēc tam viss kļuvis slikti. Pircējs ar krēslu iegājis Oktobra stacijas preču pagalmā, un iespraukties viņam līdzi ne­kādi nevarējis — pie vārtiem stāvējuši dzelzceļa apsardzes strēl­nieki.

— Laikam kaut kur aizbrauca, — bezpajumtnieks nobeidza savu ziņojumu.

Tas Ostapu ļoti satrauca. Karaliski apbalvojis bezpajumtnie­kus — iedevis rubli katram pēdu dzinējam, neskaitot ziņnesi, kas bija aizmirsis Varsonofjeva šķērsielas mājas numuru (viņam bija pavēlēts ierasties otrā dienā labi agri no rīta), techniskais direktors atgriezās mājās un, neatbildēdams uz jautājumiem, ar ko uzmācās caurkritušais valdes priekšsēdētājs, sāka kombinēt.

— Vēl nekas nav zaudēts. Adreses ir, bet, lai iegūlu krēslus, pastāv daudz vecu, pārbaudītu paņēmienu: 1) vienkārša iepazīša­nās, 2) mīlestības intriga, 3) iepazīšanās ar ielaušanos, 4) ap­maiņa un 5) nauda. Pēdējais ir visdrošākais. Bet naudas maz.

Ostaps ironiski paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču. Lielais kom­binators bija atguvis parasto domu svaigumu un garīgo līdz­svaru. Naudu, protams, varēs dabūt. Krājumā vēl bija: glezna «Boļševiki raksta vēstuli Cemberlenam», tējas sietiņš un neapro­bežota iespēja turpināt daudzsievības karjeru.

Rūpes sagādāja tikai desmitais krēsls. Šādas tādas pēdas, protams, bija, bet kas nu tās par pēdām — izplūdušas un ne­skaidras.

— Nav nemaz tik slikti, — Ostaps skaļi sacīja. — Ar tādām izredzēm var zvejot. Dodu desmit pret vienu. Sēde turpinās! Vai dzirdat? Jūs! Zvērinātais piesēdētāji

Viljama Sekspira lietotais vārdu krājums pēc pētnieku aprē­ķiniem sasniedz apmēram 12 000 vārdu. Nēģera vārdu krājuma no kanibalu cilts «Mumbo-Jumbo» ir 300 vārdu.

Elločka Sčukina viegli un brīvi iztika ar trīsdesmit vārdiem.

Lūk, vārdi, frāzes un izsauksmes vārdi, kurus viņa, rūpīgi atsijājot, izvēlējusies no lielās, bagātās un varenās krievu va­lodas:

1. Nerunā blēņas.

2. Ho-ho! (Atkarībā no apstākļiem izsaka: ironiju, izbrīnu, sajūsmu, naidu, prieku, nicināšanu un apmierinātību.)

3. Vienreizēji!

4. Draņķīgs. (Lietojams visos gadījumos. Piemēram, «draņ­ķīgais Petja atnācis», «draņķīgs laiks», «draņķīgs atgadījums», «draņķīgs kaķis» utt.)

5. Tumsonība.

6. Baigi. (Baigais, piemēram, tiekoties ar labu paziņu: «baiga tikšanās».)

7. Cālītis. (Attiecībā uz visiem pazīstamiem vīriešiem neatka­rīgi no vecuma un sabiedriskā stāvokļa.)

8. Nemāciet mani dzīvot.

9. Kā puiku. («Es viņu sukāju kā puiku,» — kārtis spēlējot. «Es viņam kā puikam aizbāzu muti,» —• acīm redzot sarunā ar dzīvokļa atbildīgo īrnieku.)

10. Br-r-rīnišķīgi.

11. Resns un smuks. (Lietojami nedzīvu un dzīvu priekšmetu raksturošanai.)

12. Brauksim ar ormani. (Saka vīram.)

13. Brauksim ar taksi. (Vīriešu kārtas pazīstamiem.)

14. Jums visa mugura balta. (Joks.)

15. Ak tu mūžs!

16. Ulis. (Mīlināmo vārdu galotne. Piemēram: Mišulis, Zi- nulis.)

17. Oho! (Ironija, izbrīna, sajūsma, naids, prieks, nicināšana un apmierinātība.)

Tie pavisam nedaudzie vārdi, kas vēl palika pāri, noderēja par sazināšanās starpposmu starp Elločku un universālveikalu komijiem.

Ja papētītu Elločkas Sčukinas fotogrāfijās, kas karājas virs viņas vīra inženiera Ernesta Pavloviča Sčukina gultas (vienu — pretskatā, otru — profilā), tad nebūtu grūti pamanīt patīkamu, augstu un apaļu pieri, lielas, valgas acis, vismīlīgāko degun- tiņu Maskavas guberņā un smakru ar mazu tušas plankumiņu.

Elločkas augums glaimoja vīriešiem. Viņa bija'maziņa, un viņai līdzās pat visnoplukušākie vīreļi likās lieli un spēcīgi vīri.

Kas attiecas uz sevišķām pazīmēm, tad tādu viņai nebija. Elločkai tās arī nemaz nebija vajadzīgas. Viņa bija skaista.

Divsimt rubļi, kurus ik mēnesi saņēma viņas vīrs rūpnīcā «Elektrolustra», Elločku apvainoja. Tie nekādā ziņā nesekmēja to grandiozo cīņu, kuru Elločka veda jau četrus gadus, no tā mirkļa, kopš viņa ieņēma mājsaimnieces, Sčukina sievas sabied­risko stāvokli. Cīņa risinājās ļoti sasprindzināti. Tā aprija visus materialos resursus. Ernests Pavlovičs ņēma uz mājām darbu, atteicās no apkalpotājas, pats aizdedzināja primusu, iznesa atkri­tumus un pat cepa kotletes.

Bet viss bija veltīgi. Bīstamais ienaidnieks ar katru gadu vai­rāk izputināja saimniecību. Elločka pirms četriem gadiem atklāja, ka aiz okeana viņai ir sāncense. Nelaime Elločku piemeklēja tieši tai laimīgajā vakarā, kad viņa pielaikoja ļoti glītu krepdešina blūzīti. Sinī tērpā viņa bija dievišķīga.