IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

■ sguiOJļluļpvjA SNOLOSBA SVOKNERUNZI

Pilnīgā prāta aptumsumā Ipolits Matvejevičs aizmirsa pie­klauvēt, atvēra durvis, kā mēnessērdzīgais spēra trīs soļus un at­radās istabas vidū.

—- Piedodiet, — viņš sacīja apslāpētā balsī, — vai varētu šeit sastapt biedru Iznurenkovu?

Absolons Vladimirovičs neatbildēja. Vorobjaņinovs pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ka istabā neviena nav.

Pēc istabas ārējā izskata nekādi nevarēja noteikt tās saim­nieka dzīves veidu. Skaidrs bija tikai viens, ka viņš ir neprecējies un mājkalpotājas viņam nav. Uz palodzes stāvēja papīrītis ar desu ādiņām. Tachta pie sienas bija piekrauta ar avīzēm. Uz maza plauktiņa stāvēja dažas noputējušas grāmatas. No sienām raudzījās krāsainas runču, kaķīšu un kaķeņu fotogrāfijās. Ista­bas vidū līdzās netīriem nomestiem puszābakiem stāvēja riekst­koka krēsls. Pie visām mēbelēm, arī pie Stargorodas savrupmā­jas krēsla karājās aveņkrāsas lakas zīmogi. Bet Ipolits Matve­jevičs tam nepievērsa uzmanību. Tai mirklī viņš bija aizmirsis Kriminālkodeksu un Ostapa pamācības un metās pie krēsla.

Šai brīdī avīzes uz tachtas sakustējās. Ipolits Matvejevičs no­bijās. Avīzes slīdēja un nokrita uz grīdas. No avīžu apakšas iz­līda samiegojies kaķēns. Viņš vienaldzīgi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču un sāka mazgāties, ar ķepiņu aizķerdams ausi, vaU dziņu un ūsas.

— Fui! — Ipolits Matvejevičs nospļāvās un stieņa krēslu uz durvīm. Durvis pašas atvērās. Uz sliekšņa parādījās #tabas saim­nieks — blējošais svešinieks. Viņš bija mētelī, no kura apakšas rēgojās violetas apakšbikses. Rokā viņš turēja bikses.

Par Absolonu Vladimiroviču Iznurenkovu varētu sacīt, ka otra tāda cilvēka nav visā republikā. Republika viņu vērtēja pēc nopelniem. Viņš tai bija ļoti noderīgs. Un tomēr, neraugoties uz visu to, viņš nebija slavens, kaut gan savā mākslā bija tāds pats meistars kā Šaļapins dziedāšanā, Gorkijs — literatūrā, Kapa- blanka — šachā, Melņikovs — slidskriešanā un kāds ārkārtīgi brūns asirietis ar ļoti lielu degunu, vīrs, kas ieņēma vislabāko vietu uz Tveras un Kamergerskas ielu stūra — zābaku spodrinā­šanā ar dzeltenu ziedi.

Šaļapins dziedāja. Gorkijs rakstīja lielu romānu. Kapablanka gatavojās sacīkstēm ar Aļechinu. Melņikovs uzstādīja jaunus re­kordus. Asirietis tā nospodrināja pilsoņu puszābakus, ka tie spīdēja kā saule. Absolons Iznurenkovs bārstīja asprātības.

Viņš asprātības nekad nebārstīja bezmērķīgi, tikai skaistu vārdu dēļ. Viņš bija asprātīgs humoristisko žurnālu uzdevumā. Uz saviem pleciem viņš iznesa visatbildīgākās kampaņas, piegā­dāja tematus zīmējumiem un feļetoniem Maskavas satirisko žur­nālu lielākajai daļai.

Izcili cilvēki ir asprātīgi divreiz mūžā. Šīs asprātības pavairo viņu slavu un ieiet vēsturē. Iznurenkovs laida klajā ne mazāk ka sešdesmit pirmklasīgas asprātības mēnesī, kuras smaidot atkar- toja visi, un tomēr autors palika nezināms. Ja ar Iznurenkova asprātībām parakstīja zīmējumus, tad slavas laurus plūca māk­slinieks. Mākslinieka vārdu ievietoja virs zīmējuma. Iznurenkova vārda nebija nekur.

— Tas ir šausmīgi! — viņš kliedza. — Nav iespējams parak­stīties. Kur lai es parakstos? Zem divām rindiņām?

Un viņš dedzīgi turpināja cīnīties ar sabiedrības ienaidnie­kiem: ar sliktiem kooperatoriem, izšķērdētājiem, Čemberlenu, bi­rokrātiem. Ar savām asprātībām viņš šaustīja pielīdējus, namu pārvaldniekus, privātuzņēmējus, vadītājus, huligānus, pilsoņus, kas nevēlas pazemināt cenas, un saimnieciskos darbiniekus, kas izvairās no taupības režima.

Pēc žurnālā iznākšanas šīs asprātības skandēja no cirka arē­nas, pārdrukāja vakara avīzēs, neuzrādot pirmavotus, un no estrādes tās publikai sniedza kupletisti.

Iznurenkovs bija iemanījies ar savām asprātībām uzstāties arī tādās nozarēs, kur, likās, vairs nekā smieklīga nevarētu pa­teikt. Pat no tāda izkaltuša tuksneša kā pašizmaksas nesamērīga paaugstināšana Iznurenkovs prata izspiest ap simt humora še­devru. Heinem būtu nolaidušās rokas, ja viņam liktu pateikt kaut ko smieklīgu un reizē ari sabiedriski noderīgu par nepareizo tari­fikāciju kravas pārvadāšanā ar preču vilcieniem. Marks Tvens, saklausījis tādu tematu, laistu ļekas vaļā. Bet Iznurenkovs palika savā postenī.

Viņš tekāja pa redakciju istabām, uzgrūzdamies atkritumu ur­nām un blēdams. Pēc desmit minūtēm temats jau bija izstrādāts, izdomāts zīmējums un sameistarots virsraksts.

Ieraudzījis savā istabā cilvēku, kas dzīrās nest prom apzīmo­goto krēslu, Absolons Vladimirovičs pavicināja ar nupat pie drēb­nieka izgludinātajām biksēm, salēcās un iespiedzās:

— Jūs esat prātu zaudējis! Es protestēju! Jums nav tiesību. Galu galā eksistē taču kādi likumi! Kaut gan muļķiem tie bijuši nebijuši, bet jūs varbūt vismaz esat dzirdējis, ka mēbeles var stā­vēt vēl divas nedēļas! … Es sūdzēšos prokuroram! … Beigu bei­gās es samaksāšu!

Ipolits Matvejevičs nekustējās ne no vietas, bet Iznurenkovs nometa mēteli un, neatiedams no durvīm, uzvilka bikses savās resnajās Cičikova kājās. Iznurenkovs izskatījās patukls, taču seja viņam bija kalsnēja.

Vorobjaņinovs nešaubījās, ka viņu tūdaļ saķers un vilks uz miliciju. Tāpēc viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, kad istabas saim­nieks, ticis galā ar savu tualeti, pēkšņi nomierinājās.

— Pamēģiniet saprast, — saimnieks ieteicās samierinoša balsī, — es taču nevaru tam piekrist.

Ipolits Matvejevičs, būdams Iznurenkova vietā, arī beigu bei­gās nevarētu piekrist, ka viņam skaidrā dienas laikā zog krēslus. Bet viņš nezināja, ko sacīt, un tāpēc klusēja.

— Estur neesmu vainīgs. Vainīgs ir pats mūzikas fonda priekšsēdētājs. Jā, es atzīstos. Es astoņus mēnešus neesmu mak­sājis par īrēto pianino, bet es taču to nepārdevu, kaut gan tas bija pilnīgi iespējams. Es rīkojos godīgi, bet viņi kā īsti blēži. Paņēma instrumentu, vēl iesniedza prasību tiesā un aprakstīja mēbeles. Man nekā nedrīkst aprakstīt. Sīs mēbeles ir ražošanas rīki. Un krēsls arī ir ražošanas rīks!

Ipolits Matvejevičs sāka kaut ko apjēgt.

— Nolieciet krēslu! -— pēkšņi iespiedzās Absolons Vladimiro- vičs. — Vai dzirdat? Jūs! Birokrāts tāds!

Ipolits Matvejevičs padevīgi nolika krēslu un iešļupstējās:

— Piedodiet, pārpratums, man tāds darbs.

Tagad Iznurenkovs kļuva ārkārtīgi priecīgs. Viņš tekalēja pa istabu un dziedāja: «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs.» Viņš nezināja, kur likt savas ro­kas. Tās viņam šaudījās kā atspoles. Viņš ņēmās siet kaklasaiti un nometa, to nesasējis. Tad paķēra avīzi un, nekā neizlasījis, nosvieda zemē.

— Tātad šodien jūs mēbeles neņemsiet? — … Labi! … Ah! Ah!

Ipolits Matvejevičs, izmantodams labvēlīgo situāciju, virzī­jās uz durvīm.

— Pagaidiet! •— Iznurenkovs pēkšņi iesaucās. — Vai jūs kād­reiz esat redzējis tādu kaķi? Sakiet, — tas taču patiešām ir ār­kārtīgi pūkains kaķis, vai ne?

Kaķēns nokļuva Ipolita Matvejeviča trīcošajās rokās.

— Augsta klāse! — murmināja Absolons Vladimirovičs, ne­zinādams, kā izlietot enerģijas pārpalikumu. — Ah! … Ah!._..

Viņš pieskrēja pie loga, sasita plaukstas un veikli klanījas divām meitenēm, kas skatījās uz viņu no pretējā nama loga. Viņš mīņājās uz vietas un bārstīja ilgu pilnas nopūtas: