IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Priekšpilsētas meitenes! Vilinošākais auglisļ… Augsta klase! … Ah! .. . «Allažiņ rītos, kad saule viz logā, pretī man vērās tavs smaidošais vaigs . ..»

— Nu tad es iešu, pilsoni, — dumji sacīja koncesijas direk­tors.

— Pagaidiet, pagaidiet! — pēkšņi Iznurenkovs sarosījas. — Acumirkli! … Ah! … Bet kaķēns? Vai nav taisnība — viņš ir ārkārtīgi pūkains? … Pagaidiet! Es tūlīt! …

Viņš apjucis rakņājās pa kabatām, aizskrēja, atkal atgriežas, nostenējās, paskatījās pa logu, atkal aizskrēja un atkal atgriežas.

— Piedodiet, sirsniņ, — viņš sacīja Vorobjaņinovam, kas visu šo manipulāciju laiku stāvēja kā zaldāts, rokas gar sāniem nostiepis.

Pie šiem vārdiem viņš iedeva muižniecības priekšniekam pusrubli.

— Nē, nē, lūdzu neatsakieties! Katrs darbs ir jāsamaksā.

— Ļoti pateicos, — sacīja Ipolits Matvejevičs, brīnīdamies par savu izveicību.

— Paldies, dārgumiņ, paldies, sirsniņ!…

Iedams pa gaiteni, Ipolits Matvejevičs dzirdēja, ka Iznuren­kova istabā skanēja blēšana, spiegšana, dziedāšana un kaislīgi iz­saucieni.

Uz ielas Vorobjaņinovs atcerējās Ostapu un sāka drebēt aiz. bailēm.

Ernests Pavlovičs Sčukins lēni staigāja pa tukšo dzīvokli,, kuru viņam draugs pa vasaru laipni bija atvēlējis, un apsvēra jautājumu: iet vannā vai neiet.

Trīsistabu dzīvoklītis atradās deviņstāvu namā zem paša jumta. Tajā bez rakstāmgalda un Vorobjaņinova krēsla bija tikai trimo. Saule atstarojās spogulī un nepatīkami svēla acīs. Inženie­ris atlaidās uz rakstāmgalda, bet tūlīt pielēca kājās. Viss bija sakarsis.

«Iešu nomazgāties,» viņš nolēma.

Viņš noģērbās, atdzesējās, paskatījās uz sevi spogulī un de­vās uz vannas istabu. Dzestrums pārņēma vīlu augumu. Viņš iekāpa vannā, iesmēla gaiši zilā krūzītē ūdeni, aplaistījās un pa­matīgi ieziepējās. Visu ķermeni pārklāja ziepju putas, un viņš kjuva līdzīgs vates jaungada vecim.

— Lieliski! — Ernests Pavlovičs iesaucās.

Viss bija labi. K)uva vēsi. Sievas nebija. Nākotnē gaidīja pil­nīga brīvība. Inženieris pietupās un atgrieza krānu, lai nomaz­gātu ziepes. Krāns nogārdzās un lēnām penterēja kaut ko nesa­protamu. Ūdens netecēja. Ernests Pavlovičs krāna caurumā iebāza glumo mazo pirkstiņu. Iztecēja sīka, tieva strūkliņa un vai­rāk nekā. Ernests Pavlovičs saviebās, izkāpa no vannas, uzma­nīgi izceldams vienu kāju aiz otras, un aizgāja pie virtuves krāna. Bet arī tur neko neizdevās izslaukt.

Ernests Pavlovičs ielāčoja istabās un apstājās spoguļa priekšā. Putas koda acīs, mugura niezēja, ziepju putas krita uz parketa. Klausīdamies, vai vannas istabā netek ūdens, Ernests Pavlovičs nolēma pasaukt sētnieku.

«Lai viņš kaut vai ūdeni atnes,» nolēma inženieris, berzēdams acis un pamazām saniknodamies, «velns zina, kas te notiek.»

Viņš izliecās pa logu. Pagalmā dziļi lejā spēlējās bērni.

— Sētnieki — iesaucās Ernests Pavlovičs. — Sētnieki

Neviens neatsaucās.

Tad Ernests Pavlovičs atcerējās, ka sētnieks dzīvo pie parā­des durvīm, patrepē. Viņš nostājās uz aukstajām flizēm un, ar vienu roku pieturēdams durvis, pārliecās pār margu. Kāpņu lau­kumiņā bija tikai viens dzīvoklis, un Ernestam Pavlovičam ne­bija ko baidīties, ka viņu kāds varētu ieraudzīt dīvainajā ziepju putu tērpā.

— Sētnieki — viņš sauca lejup.

Vārds nodunēja un ar troksni aizvēlās pa kāpnēm.

— Niek! — atbildēja kāpnes.

— Sētnieki — Sētnieki

— Niek-niek! Niek-niek!

Pēkšņi, nepacietīgi mīņājoties, inženierim paslīdēja kāja, un viņš, lai noturētu līdzsvaru, izlaida no rokām durvju rokturi.

Noklakšķēja amerikaņu slēdzenes vara mēlīte, un durvis aiz­cirtās. Siena nodrebēja. Ernests Pavlovičs, vēl neaptvēris savu bezizejas stāvokli, pavilka durvju rokturi. Durvis nekustējās.

Inženieris apstulbis paraustīja tās vēl dažas reizes un ar uz­traukumā pukstošu sirdi klausījās. Valdīja krēslas pilns klusums kā baznīcā. Caur milzīgā loga daudzkrāsainajiem stikliem tik tikko lauzās iekšā gaisma.

«Ir gan situācija,» nodomāja Ernests Pavlovičs.

— Velna mātīte! — viņš nolamāja durvis.

Apakšā kā petardes sāka dunēt un sprakšķēt cilvēku balsis. Pēc tam kā skaļrunis ierējās istabas šunelis.

Pa kāpnēm stūma augšā bērnu ratiņus.

Ernests Pavlovičs sāka bailīgi staigāt pa kāpņu laukumiņu.

— Prātā var sajukt!

Viņam likās, ka tas viss ir pārāk nejēdzīgi, lai notiktu īste­nībā. Viņš atkal piegāja pie durvīm un klausījās. Viņš sadzir­dēja kaut kādas jaunas skaņas. Sākumā viņam likās, ķa pa dzī­vokli kāds staigātu.

«Varbūt kāds ir atnācis pa virtuves kāpnēm?» viņš nodomāja, kaut gan zināja, ka virtuves kāpņu durvis ir aizbultētas un dzī­voklī neviens nevar iekļūt.

Vienmuļās skaņas nenoklusa. Inženieris aizturēja elpu. Tad viņš saprata, ka šo troksni rada ūdens šļaksti. Tas acīm redzot gāzās no visiem dzīvokļa krā­niem. Ernests Pavlovičs tik tik­ko nesāka skaļi raudāt.

Stāvoklis bija šausmīgs. Maskavā, pilsētas centrā, devītā stāva kāpņu telpā stāvēja pilnīgi kails pieaudzis, ūsains cilvēks ar augstāko izglītību, notriepies ar žūstošām ziepju putām. Viņam nebija kur iet. Viņš labāk būtu ar mieru iet cietumā nekā tādā izskatā rādīties cilvēkiem. Atlika tikai viens — iet bojā. Putas žuva un dedzināja muguru. Uz rokām un sejas tās jau bija sa­stingušas un atgādināja kraupi, kas savilka ādu kā alauns.

Tā pagāja pusstunda. Inženieris trinās gar kaļķainajām sie­nām, vaidēja un vairākkārt nesekmīgi mēģināja uzlauzt durvis. Viņš kļuva netīrs un atbaidošs.

Lai tas maksātu ko maksādams, Sčukins nolēma noiet pie sētnieka.

«Citas izejas nav, nē, nav. Tikai paslēpties pie sētnieka!»

Saraustīti elpodams un ar roku aizsegdamies tā, kā to dara vīrieši, kad iet peldēties, Ernests Pavlovičs lēnām sāka zagties gar margām uz leju. Viņš jau atradās kāpņu laukumiņā starp astoto un devīto stāvu.

Viņa stāvu apgaismoja loga daudzkrāsainie rombi un kvad- rati. Viņš kļuva līdzīgs arlekinam, kas noklausās Kolombīnas sarunu ar Pajaco. Viņš jau pagriezās, lai dotos nākošajā kāpņu posmā, kad pēkšņi noskrapstēja apakšējā dzīvokļa durvju at­slēga un no dzīvokļa iznāca jaunkundze ar sportistu koferīti. Jaunkundzīte nebija paguvusi ne soli paspert, kad Ernests Pav­lovičs jau atradās devītā stāva laukumiņā. Viņš gandrīz vai ap­dulla no briesmīgi skaļajiem sirds pukstiem.

Tikai pēc pusstundas inženieris bija atguvies un varēja doties jaunā pārgājienā. Šoreiz viņš stingri apņēmās strauji mesties

lejā un, absolūti nekam nepievēršot uzmanību, aizskriet līdz ilgo­tajam sētnieka dzīvoklim.

Tā viņš arī izdarīja. Lēkdams pāri četriem pakāpieniem un kunkstēdams, inženieru un techniķu sekcijas biroja loceklis aulek­šoja lejā. Sestā stāva laukumā viņš uz mirkli apstājās. Tas viņu pazudināja. No apakšas kāds nāca.

— Neciešams zeņķis! — kāpņu reproduktora daudzkārt pa­stiprināta, skanēja sievietes balss. — Cik reizes es viņam neesmu teikusi!

Ernests Pavlovičs, paklausīdams nevis saprātam, bet gan instinktam, kā suņu vajāts kaķis joza uz devīto stāvu.

Attapies savā ar slapjajām pēdām pielāčotajā laukumiņā, viņš klusi sāka raudāt, plēsdams sev matus un konvulsivi šūpodamies. Karstas asaras ieurbās ziepju garozā un izdzina tur divas līku­motas vadziņas.