IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— tikai pameklē citu vietu. Mums par nožēlošanu ir jau pilns kom­plekts un jaunu biedru uzņemšana pārtraukta līdz tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajam gadam. Bet tu labāk ieraksties bērnu draugos. Lēti un mierīgi. Divdesmit kapeikas gada un nekur nav jābrauc.

Sekretārs sastomījās, atcerējies, ka viņš tik tiešām jau labi gados, nopūtās un aizgāja izlasīt līdz galam aizraujošo ievad­rakstu.

— Sakiet, lūdzu, biedri, — viņu gaitenī apturēja kāds skais­tulis, pēc izskata čerkess, — kur šeit atrodas laikraksta «Darb­galds» redakcija?

Tas bija lielais kombinators.

Pirms Ostaps Benders parādījās redakcijā, bija atgadījusies vesela virkne svarīgu notikumu.

Nesaticis Ernestu Pavloviču dienā (dzīvoklis bija slēgts un saimnieks acīm redzot atradās darbā), lielais kombinators nolēma pie viņa iegriezties vēlāk, bet pagaidām klaiņoja pa pilsētu. Slāp­dams pēc darbības, viņš šķērsoja ielas, uzkavējās laukumos, pa­mirkšķināja miličiem, palīdzēja dāmām iekāpt autobusos un vis­pār izturējās tā, it kā visa Maskava ar tās pieminekļiem, tramva­jiem, ielu tirgotājiem, baznīciņām, stacijām un afišu stabiem būtu ieradusies pie viņa rautā. Viņš uzkavējās starp viesiem, mīļi ap­runājās ar tiem un katram atrada siltu vārdu. Tāda milzīga viesu skaita uzņemšana lielo kombinatoru mazliet nogurdināja. Un bez tam pulkstenis jau rādīja pāri sešiem un laiks bija doties pie in­ženiera Sčukina.

Taču liktenis lēma tā, ka pirms tikšanās ar Ernestu Pavloviču Ostaps uz pāris stundām aizkavējās, lai parakstītu sīku protokolu.

Teatra laukumā lielais kombinators pakļuva zem zirga. Pil­nīgi negaidot viņam uzdrāzās virsū nevainīgs, balts lopiņš un pagrūda ar savām kaulainajām krūtīm. Benders, sviedriem no- plūdis, pakrita. Bija ļoti karsts. Baltais lopiņš skaļi lūdza piedo­šanu. Ostaps steidzīgi pielēca kājās. Viņa spēcīgais augums ne­bija dabūjis nekādus miesas bojājumus. Bet tālab jo vairāk bija iēmesls sacelt skandalu.

Viesmīlīgo un laipno Maskavas saimnieku vairs nevarēja pa­zīt. Viņš gāzelēdamies piegāja pie apjukušā vecīša ormaņa un iezvela viņam ar duri pa vatēto muguru. Vecītis pacietīgi panesa sodu. Atskrēja milicis.

— Es pieprasu protokolu! — Ostaps satraukts kliedza.

Viņa balsī ieskanējās tāda cilvēka satraukums, kas apvainots

savās vissvētākajās jūtās. Un, stāvēdams pie Mazā teatra sienas, tai pašā vietā, kur vēlāk tiks uzcelts piemineklis lielajam krievu dramaturgam Ostrovskim, Ostaps parakstīja protokolu un sniedza mazu interviju pieskrējušajam Persickim. Persickis nenicināja melno darbu. Viņš rūpīgi pierakstīja bloknotā cietušā uzvārdu un vārdu un aizskrēja tālāk.

Ostaps lepni devās ceļā. Arvien vēl pārdzīvodams baltā zirga uzbrukumu un izjuzdams nosebotu nožēlu, ka nepaguva orma­nim sadot arī pa kaklu, Ostaps, lēkdams pa diviem kāpieniem, sasniedza Sčukina mājas septīto stāvu. Seit viņam uz galvas uz­krita smaga pile. Viņš paskatījās uz augšu. No augšējā lauku­miņa viņam tieši acīs iešļācās neliels netīrs ūdenskritumiņš.

«Par tādiem jokiem jādod pa purnu,» Ostaps nolēma.

Viņš drāzās augšā. Pie Sčukina dzīvokļa durvīm ar muguru pret viņu sēdēja kails, ar baltām ēdēm noklāts vīrs. Viņš sēdēja tieši uz fližu grīdas un, saķēris galvu, šūpojās uz vienu un otru pusi.

Ap kailo cilvēku pludoja ūdens, kas tecēja pa dzīvokļa durvju šķirbām.

— O-o-o, — stenēja kailais, — o-o-o . . .

— Sakiet, — vai jūs šeit lejat ūdeni? — Ostaps īgni jau­tāja. — Vai šī ir kāda vannas istaba? Jūs esat prātā jucis!

Kailais paskatījās uz Ostapu un klusi iešņukstējās.

— Paklausieties, pilsoni, vai nebūtu labāk, ja jūs nevis rau­dātu, bet ietu uz pirti? Paskatieties, kāds jūs esat! Mats mata īsts pikadors!

— Atslēga, — šņukstēja inženieris.

— Kas par atslēgu? — Ostaps jautāja.

— Dzī-ī-īvok-kļa atslēga.

— Dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Kailais cilvēks apbrīnojami ātri žagojās.

Ostapu nekas nespēja samulsināt. Viņš sāka aptvert, kas no­ticis. Un, kad beidzot visu saprata, viņš tik tikko nenovelas pār margām aiz smiekliem, pret kuriem cīnīties butu bijis veltīgi.

— Tātad jūs netiekat dzīvoklī? Bet tas taču tik vienkārši!

Cenzdamies nenotraipīties gar kailo, Ostaps piegāja pie dur­vīm, iebāza amerikaņu atslēgas caurumā lielā pirksta garo, dzelteno nagu un uzmanīgi saka to grozīt no labas puses uz kreiso un no augšas uz leju.

Durvis_klusi atvērās, un kailais, priecīgi izsaukdamies, ieskrēja pārplūdinātajā dzīvoklī.

Šņāca krāni. Ūdens ēdamistabā veidoja atvaru. Guļamistabā bija rāms dīķis, pa kuru kā gulbji rāmi peldēja rīta kurpes. Kā rāms zivju bariņš kaktā drūzmējās papirosu gali.

Vorobjaņinova krēsls stāvēja ēdamistabā, kur ūdens straume bija visspēcīgākā. Ap visām četrām krēsla kājiņām ņirbēja balti vilnīši. Krēsls viegli drebēja, un likās, tas grasījās aizpeldēt no sava vajātāja. Ostaps apsēdās uz tā un pievilka kājas. Atguvies Ernests Pavlovičs ar saucienu «pardon! pardon!» aizgrieza krā­nus, nomazgājās un nostājās Bendera priekšā kails līdz jostas vietai, slapjās, līdz ceļiem uzlocītās biksēs.

— Jūs mani izglābāt! — viņš satraukti kliedza. — Atvaino­jiet, es jums nevaru paspiest roku, esmu viscaur slapjš. Jūs zi­niet, es tikko prātā nesajuku.

— Acīm redzot uz to pusi gan bija.

— Es atrados šausmīgā stāvoklī.

Un Ernests Pavlovičs, vēlreiz pārdzīvodams šausmīgo noti­kumu, te sadrūmis, te nervozi smiedamies, lielajam kombinato­ram sīki jo sīki izstāstīja par nelaimi, kas viņu bija piemeklējusi.

— Ja negadītos jūs, es aizietu bojā, — inženieris nobeidza savu stāstu.

— Jā, — sacīja Ostaps, — man reiz tāpat gadījās. Pat maz­liet ļaunāk.

Inženieri pašreiz tik ļoti interesēja viss, kam sakars ar līdzī­giem notikumiem, ka viņš pat nometa spaini, ar kuru smēla ūdeni, un sāka ārkārtīgi uzmanīgi klausīties.

— Gadījās tieši tāpat kā jums, — iesāka Benders, — tikai tas notika ziemā un nevis Maskavā, bet Mirgorodā deviņpadsmi­tajā gadā, tādā jautrā starpbrīdī starp Machno un Tjutjuņiku. Es dzīvoju kādā ģimenē. Šausmīgi chocholi! Tipiski privātīpašnieki: vienstāva mājiņa un vesels lēvenis dažādu grabažu. Man jums jāsaka, kas attiecas uz kanalizaciju un pārējām ērtībām, tad Mirgorodā bija tikai atkritumu bedres. Nu, un es izskrēju vien­reiz naktī sniegā vienā apakšveļā: no saaukstēšanās es nebaidī­jos: viens mirklis — un gatavs. Izskrēju un mechaniski aizcirtu aiz sevis durvis. Sals — ap divdesmit grādu. Es klauvēju — ne­atver. Uz vietas nevar stāvēt: nosalsi! Klauvēju un skraidu, klau­vēju un skraidu — neatver. Un galvenais, iekšā, sātani, neviens neguļ. Baiga nakts. Suņi kauc. Kaut kur šauj. Bet es skraidu pa sniega kupenām vasaras apakšbiksēs. Veselu stundu klauvēju. Gandrīz vai nobeidzos. Un kālab, pēc jūsu domām, viņi neat­vēra? Mantu slēpa, kerenkas šuva spilvenos. Domāja, ka ieradu­sies kratīšana. Es viņus pēc tam gandrīz vai nositu.

Inženieris to visu ļoti labi saprata.

— Jā, — Ostaps sacīja, — tātad jūs esat inženieris Sčukins?

— Es pats. Tikai jūs, lūdzams, nevienam nestāstiet. Neērti, nudien.

— O, lūdzu! Entre-nous, tete-ā-tete. Zem četrām acīm, kā saka franči. Bet es pie jums, biedri Ščukin, ierados darīšanās.