IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Būšu ārkārtīgi priecīgs, ja varēšu jums pakalpot.

— Grand mērci. Nieka lieta. Jūsu laulātā draudzene lūdza, lai es ienākot pie jums un paņemot šo krēslu. Viņa teica, ka tas esot nepieciešams, lai būtu pāris. Bet jums viņa taisās atsūtīt atzveltnes krēslu.

— Jā, lūdzu! — iesaucās Ernests Pavlovičs. — Es esmu ļoti priecīgs. Kāpēc jums tā pūlēties? Es varu aiznest pats. Jau šodien pat.

— Nē, kāpēc! Man tas ir tīrais nieks. Es netālu dzīvoju, man tas nav grūti.

Inženieris sarosījās un pavadīja lielo kombinatoru līdz pašam slieksnim, kuru pārkāpt viņš tomēr neuzdrošinājās, kaut gan at­slēga jau ar gudru ziņu bija iebāzta slapjo bikšu kabatā.

Bijušajam studentam Ivanopulo tika uzdāvināts vēl viens krēsls. Tā apšuvums, tiesa, bija mazliet bojāts, bet tomēr tas bija lielisks krēsls un pie tam uz mata tāds pats kā pirmais.

Ostapu neuztrauca neveiksme ar šo krēslu, ceturto pēc kārtas. Viņš pazina visus likteņa trikus.

Viņa prāta secinājumu stingrajā sistēmā kā tumšs mākonis rēgojās vienīgi tas krēsls, kas iepeldēja Oktobra stacijas preču pagalma dziļumos. Domas par šo krēslu bija nepatīkamas un uzvēdīja mokošas šaubas.

Lielais kombinators bija tādā pašā stāvoklī_ kā ruletes spēl­manis, kas liek tikai uz numuriem, viens no tas sugas ļaudīm, kas tūlīt vēlas laimēt trīsdesmit sešas reizes vairāk neka paša likme. Stāvoklis bija vēl sliktāks: koncesionari spēlēja tadu ru­leti, kur no divpadsmit numuriem uz vienpadsmit krīt zero. Un pie tam divpadsmitais numurs pazudis no redzes loka, atradas velns zina kur un iespējams slēpa sevī brīnišķīgo laimestu.

So bēdīgo pārdomu virkni pārrāva galvenā direktora atnāk­šana. Jau viņa izskats vien Ostapā radīja nepatīkamas jūtas.

— Oho! — sacīja techniskais vadītājs. — Es redzu, ka jums ir panākumi. Tikai nejokojiet ar mani. Kāpēc jūs atstājāt krēslu aiz durvīm? Lai paņirgātos par mani?

— Biedri Bender, — nomurmināja muižniecības priekšnieks.

— Ai, kāpēc jūs spēlējat uz maniem nerviem! Nesiet to āt­rāk šurp, nesiet! Jūs redzat, ka jaunais krēsls, uz kura es sēžu, daudzkārt pavairo jūsu ieguvuma vērtību.

Ostaps pašķieba galvu uz sāniem un piemiedza acis.

— Nemociet bērnu, — viņš beidzot norūca, — kur ir krēsls? Kāpēc jūs to neatnesāt?

Ipolita Matvejeviča juceklīgo ziņojumu vairākkārt pārtrauca starpsaucieni, ironiski aplausi un āķīgi jautājumi. Vorobjaņinovs nobeidza savu ziņojumu, visai auditorijai nevaldāmi smejoties.

— Bet manas instrukcijas? — Ostaps bargi jautāja. — Cik reizes es jums esmu teicis, ka zagt ir grēks! Jau toreiz, kad jūs Stargorodā gribējāt apzagt manu sievu, Gricacujeva kundzi, es sapratu, ka jums ir sīka kriminālistā raksturs. Vislielākais, pie kā var novest šīs jūsu spējas, ir seši mēneši bez stingras izolā­cijās. Domu gigantam un krievu demokrātijās tēvam tāds mē­rogs nav nekāds lielais, un, lūk, rezultāti. Krēsls, kas jums jau bija rokās, izslīdējis. Tas vēl nebūtu nekas, jūs samaitājāt viegli veicamu pasākumu! Pamēģiniet tur ierasties otrreiz. Jums šis pats Absolons galvu noraus. Jūsu laime, ka izpalīdzēja šis idiotiskais gadījums, citādi jūs jau tupētu aiz restēm un veltīgi gaidītu no manis pienesumus. Nekādus pienesumus es jums ne­piegādāšu, to ņemiet vērā. Kas man daļas gar Hekati? Jūs man galu galā neesat ne māte, ne māsa, nedz arī mīļākā.

Ipolits Matvejevičs, apzinādamies savu niecīgumu, stāvēja, galvu nodūris.

— Ziniet ko, dārgais, es redzu, ka mūsu kopējam darbam nav nekādas jēgas. Katrā ziņā sastrādāt ar tik nekulturālu kompan­jonu kā jūs man par četrdesmit procentiem liekas pilnīgs ab­surds. Gribot negribot es esmu spiests izvirzīt jaunus notei­kumus.

Ipolits Matvejevičs ievilka elpu. Līdz šim viņš centās ne­elpot.

— Jā, mans vecais draugs, jūs slimojat ar organizatorisku nespēku un bāluma kaiti. Atbilstoši tam samazinās jūsu pajas. Saku jums godīgi, vai vēlaties — divdesmit procentus?

Ipolits Matvejevičs kategoriski purināja galvu.

— Kāpēc tad jūs negribat? Par maz?

— M-maz.

— Bet tas taču ir trīsdesmit tūkstoši rubļu! Cik tad jūs vē­laties?

— Esmu ar mieru par četrdesmit.

— Laupīšana gaišā dienas laikā! — Ostaps iesaucās, atda­rinādams muižniecības priekšnieka intonāciju vēsturiskā līguma noslēgšanas laikā sētnieka dzīvoklī. — Jums nepietiek ar trīsdes­mit tūkstošiem? Jums vēl vajadzīga dzīvokļa atslēga?!

— Jums vajadzīga dzīvokļa atslēga, nevis man, — nošļup­stēja Ipolits Matvejevičs.

—- Ņemiet divdesmit, kamēr nav par vēlu, es vēl varu pār­domāt. Izmantojiet apstākli, ka man ir labs garastāvoklis.

Vorobjaņinovs sen jau bija zaudējis to pašapmierinātā cilvēka izturēšanos, ar kādu viņš savā laikā uzsāka briljantu meklēšanu.

Ledus, kas sakustējās jau sētnieka dzīvoklī, ledus, kas brīk­šķēja, sprakšķēja un atsitās pret granita krastmalu, jau sen bija sadrupis un izkusis. Ledus vairs nebija. Bija plaši palu ūdeņi, kas nevērīgi rāva līdzi Ipolitu Matvejeviču, mētādami no vienas puses uz otru, gan iebelzdami viņam ar baļķi, gan ^iespiezdami pie krēsliem, gan aiznesdami prom no krēsliem. Ipolits Matveje­vičs sajuta neizsakāmas bailes. Viss viņu biedēja. Upē peldēja atkritumi, naftas plankumi, salauztas vistu kūtis, sprāgušas zi­vis un kāda šausmīga platmale. Varbūt tā bija svētā tēva Fjodora platmale, pīļknābainā naģene, ko Rostovā vējš tam norāvis no galvas? Kas zin! Ceļam gals nebija saskatāms. Pie krasta nepie­stāja, bet peldēt pret straumi bijušajam muižniecības priekšnie­kam nebija ne spēka, ne gribas.

Straume viņu nesa piedzīvojumu atklātajā jūrā.

Tāpat kā no autiņiem iztīts mazulītis ne mirkli nepaliek mierā, savelk un atver savas rožainās dūrītes, kustina kājiņas, groza inicītē ieģērbto galviņu, kas tik liela kā prāvs antonovkas ābols, un no mutes izpūš burbulīšus, tā arī Absolons Iznurenkovs_ atra­dās mūžīgā nemiera stāvoklī. Viņš kustinaja tuklas kajeles, grozīja noskūto zodiņu, bezgala stenēja un ar savām spalvaina­jām rokām taisīja tādus žestus, it kā vingrotu ar gumijas apli.

Viņš dzīvoja rūpju pilnu dzīvi, visās vietās ieradās un kaut ko piedāvāja, traukdamies pa ielu kā izbiedēta vista, ātri un skaļi purpināja, it kā aprēķinādams ar skārdu apjumtās mūra ēkas apdrošināšanas maksu. Viņa dzīves un darbības būtība bija tā, ka viņš organiski nespēja ilgāk par vienu minūti koncentrēt uz­manību pie kāda pasākuma, priekšmeta vai domas.

Ja asprātība nepatika un par to tūlīt nesmējās, Iznurenkovs necentās redaktoru pārliecināt, kā citi to dara, ka asprātība ir laba un, lai to pilnīgi novērtētu, vajag tikai mazliet padomāt. Viņš tūdaļ piedāvāja citu asprātību.

^ — Kas slikti, tas slikti, — viņš piekrita, — tas ir jāsaprot.

Veikalos Absolons Vladimirovičs radīja īstu jucekli, tik pēkšņi viņš parādījās un pazuda pārsteigto komiju acīm, tik ekspansivi pirka šokolādes kārbiņu, ka pārdevēja cerēja saņemt vismaz trīs­desmit rubļus. Bet Iznurenkovs, piedejodams kasei un nemitīgi raustīdams kaklasaiti, it kā tā viņu žņaugtu, nometa uz stikla plāksnītes saņurcītu trijnieku un, pateicīgi blēdams, aizskrēja.

Ja šis cilvēks spētu apvaldīt savu raksturu kaut vai uz divām stundām, notiktu visneparastākās lietas.

Varbūt Iznurenkovs apsēstos pie galda un uzrakstītu lielisku stāstu vai arī lūgumu pašpalīdzības kasei par neatmaksājama pabalsta izsniegšanu, vai jaunu paragrafu likumam par apdzī­vojamās platības izmantošanu, vai grāmatu «Gaumīgas ģērbša­nās un labas uzvešanās māksla».