IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Tikai kamerā, pārmainījis veļu un izstiepies uz sava groza, biržas komitejas priekšsēdētājs jutās atvieglots un mierīgs.

Gricacujeva-Bendera kundze krizes laikā bija paguvusi nodro­šināt savu bodeli ar pārtikas produktiem un rūpniecības precēm vismaz uz četriem mēnešiem. Nomierinājusies viņa atkal sāka skumt pēc sava jaunā laulātā drauga, kas svīda Tautas Komisāru Mazās Padomes sēdēs. Zīlnieces apmeklēšana nedeva nekādu mierinājumu.

Helena Staņislavovna, uztraukusies par visa Stargorodas areopaga nozušanu, lika kārtis neciešami nevīžīgi. Kārtis rādīja te pasaules bojā eju, te algas palielināšanu, te tikšanos ar vīru kroņa mājā kāda nelabvēlīga cilvēka — pīķa kunga — klātbūtnē.

Jā, un arī pati zīlēšana beidzās ļoti dīvaini. Atnāca aģenti — pīķa kungi — un aizveda pareģotāju uz kroņa māju pie prokurora.

Palikusi vienatne ar papagaili, atraitne apjukumā jau taisījās iet prom, kad pēkšņi papagailis iecirta ar knābi pa būri un pirmo­reiz mūža saka runāt cilvēka balsī.

— Tik tālu nonākuši, — viņš sardoniski sacīja, apsedza galvu ar spārnu un izrāva no azotes vienu spalvu.

Gricacujeva-Bendera kundze, šausmu pārņemta, metās uz durvīm.

Viņu pavadīja kvēla, juceklīga runa. Senatnīgo putnu tik ļoti bija satraucis aģentu apciemojums un saimnieces aizvešana uz kroņa māju, ka tas sāka izkliegt visus viņam zināmos vārdus. Vislielāko vietu viņa repertuārā ieņēma Viktors Michailovičs Poļesovs.

— Ja mums būtu tā, kā nav, — putns saērcināts sacīja.

Un, apgriezies uz laktiņas ar galvu uz leju, pamirkšķināja ar aci pie durvīm sastingušajai atraitnei, it kā teikdams:

«Nu, kā jums tas patīk, atraitnīt?»

— Māmulīt, — ievaidējās Gricacujeva.

— Kādā pulkā esat dienējis? — jautāja papagailis Bendera balsī. — Kr-r-r-r-achs . . . Eiropa mums palīdzēs.

Pēc atraitnes aizbēgšanas papagailis sakārtoja savu krūtažu un pateica vārdus, ko trīsdesmit gadus nesekmīgi bija mēģinā­juši no viņa izdabūt cilvēki:

— Papagailis ir muļķis!

Atraitne skrēja pa ielu un skaļi vaimanāja. Bet mājās viņu gaidīja večuks, kustīgs kā ūdenszāle.

Tas bija Bartolomejičs.

— Esmu ieradies sakarā ar sludinājumu, — Bartolomejičs sa­cīja, — gaidu jau divas stundas, jaunkundzīt.

Asa priekšnojautas bulta iedūrās Gricacujevas sirdī.

— Ai! — iedziedājās atraitne. — Izmocījusies mana sirsniņa.

— Liekas no jums aizgājis pilsonis Benders? Jūs devāt slu­dinājumu avīzē?

Atraitne novēlās uz miltu maisiem.

— Cik jums vāji organismi, — medaini sacīja Bartolomejičs. — Es vispirms gribētu noskaidrot par atlīdzību . . .

— Ak! . . . Ņemiet visu! Man tagad nekā nav žēl! — vaima­nāja atraitne.

— Tātad, man ir zināma jūsu dēliņa O. Bendera atrašanas vieta. Kā jūs man to atlīdzināsiet?

— Ņemiet visu! — atraitne atkārtoja.

— Divdesmit rubļu, — sausi sacīja Bartolomejičs.

Atraitne piecēlās kājās. Viņa bija novārtījusies ar miltiem. Piebirušās skropstas ātri mirkšķinājās.

— Cik? — viņa pārjautāja.

— Piecpadsmit rubļu, — Bartolomejičs nolaida cenu.

Viņš juta, ka būs grūti no šīs nelaimīgās sievietes izspiest pat trīs rubļus.

Mīdama kājām maisus, atraitne ņēma vecīti priekšā, piesaucot par lieciniekiem visus debesu spēkus, un ar to palīdzību izplēsa cietu cenu.

— Nu, dievs ar jums, lai paliek pieci rubļi. Tikai naudu pa­lūgšu tūlīt. Tāds ir mans nosacījums.

Bartolomejičs izņēma no piezīmju grāmatiņas divus avīžu iz­griezumus un, neizlaizdams tos no rokām, sāka lasīt:

— Atļausiet izsekot visu pēc kārtas. Tātad jūs rakstījāt:

«Ļoti lūdzu … no mājas aizgājis biedrs Benders … zaļš uz­valks, dzeltenas kurpes, debeszila veste …» Vai pareizi? Tā tas rakstīts «Stargorodas Pravdā». Bet skatiet, ko raksta par jūsu dēliņu galvaspilsētas avīzes. Lūdzu .. . «Pakļuvis zem zirga …» Jūs, kundzīt, neraizējieties, klausieties tālāk . . . «Pakļuvis zem zirga . . .» Dzīvs taču, dzīvs! Es jums saku, dzīvs. Vai tad es par mirušu naudu ņemtu? Tātad: «Pakļuvis zem zirga. Vakar Sverd- lova laukumā pakļuva zem ormaņa zirga Nr. 8974 pils. O. Ben­ders. Cietušais tika cauri ar vieglām izbailēm .. .» Tātad šos do- kumentiņus es nododu jums, bet jūs man tūlīt naudiņu. Tāds nu reiz ir mans nosacījums.

Atraitne raudādama atdeva naudu. Vīrs, viņas mīļais vīrs dzeltenās kurpēs gulēja uz tālās Maskavas zemes, un uguni sprauslojošs ormaņa zirgs spārdīja ar kājām viņa debeszilās, dzī- parotās krūtis.

Bartolomejiča jūtīgā sirds apmierinājās ar pieklājīgo atalgo­jumu. Viņš aizgāja, paskaidrodams atraitnei, ka sīkākas ziņas par savu vīru viņa katrā ziņā atradīšot avīzes «Darbgalds» redakcijā, kur, protams, esot zināms itin viss, kas notiek pasaulē.

SVĒTĀ TĒVA FJODORA VĒSTULE,

RAKSTĪTA ROSTOVĀ, ODENS SILDĪTAVA «PIENA CEĻŠ» SAVAI SIEVAI APRIŅĶA PILSĒTA N.

Mana mīļā Katja! Mani piemeklējis jauns trieciens, bet par to vēlāk. Naudu saņēmu īstā laikā, par ko tev sirsnīgi pateicos. Ko­līdz iebraucu Rostovā, tūlīt skrēju pēc norādītās adreses. Novo- rosijskas cementa trests ir visai liels uzņēmums, tur inženieri Brunsu neviens nepazina. Es jau kritu galīgā izsamisēšanā, bet mani uzvedināja uz pareizām domām.

«Ejiet,» man saka, «uz personaldaļu.» Aizgāju. «Jā,» man saka, «strādāja gan pie mums tāds, bija atbildīgā darbā, bet tikai, saka, pagājušā gadā viņš no mums aizgāja. Viņu aizvilināja uz Baku, uz Āzijas naftas trestu kā speciālistu drošības technikas jautājumos.»

Mīļo dūjiņ, mans ceļojums nav tik īss, kā mēs to bijām domā­juši. Tu raksti, ka nauda ejot uz beigām. Nekā nevar darīt, Kate- rina Aleksandrovna. Ilgi vairs nebūs jāgaida. Bruņojies ar pacie­tību un ar dieva palīgu, pārdod manu diagonalauduma studenta tērpu. Mūs sagaida vēl lielāki izdevumi. Esi gatava uz visu.

Dārdzība Rostovā ir šausmīga. Par numuru viesnīcā samak­sāju 2 rbļ. 25 kap. Līdz Baku naudas pietiks. No turienes, ja būs panākumi, es telegrafēšu.

Šeit pieturas karsts laiks. Mēteli nesu uz rokas. Viesnīcā bai­dos atstāt — tā tik skaties, vēl nozags. Ļaudis šeit manīgi.

Rostovā man nepatīk. Pēc iedzīvotāju skaita un ģeogrāfiskā stāvokļa tā ievērojami atpaliek no Charkovas. Bet tas nekas, cien- mātiņ, gan dievs dos un mēs vēl abi aizbrauksim uz Maskavu. Tad tu redzēsi, tā ir gaužām līdzīga Vakareiropas pilsētām. Bet pēc tam uzsāksim dzīvi Samarā, savas fabriciņas tuvumā.

Vai Vorobjaņinovs vēl nav atgriezies? Diezin kur viņš tagad siro? Vai Jevstigņejevs vēl pusdieno? Kāds izskatās mans talars pēc tīrīšanas? Visiem mūsu paziņām uzturi pārliecību, ka es sēžu pie slimās krustmātes nāves cisām. Guļeņkai uzraksti to pašu.

Jā! Gandrīz vai pavisam aizmirsu tev pastāstīt par šausmīgo atgadījumu, kas šodien ar mani notika.

Priecādamies par kluso Donu, es stāvēju pie tilta un biju aiz- sapņojies par mūsu gaidāmo pārticību. Pēkšņi sacēlās vējš un iepūta upē tava brāļa maiznieka naģeni. Es tikai rokas noplātīju. Atkal lieki izdevumi: nopirku angļu žokeni par 2 rbļ. 50 kap. Sa­vam brālim maizniekam par notikušo nekā nestāsti. Pārliecini viņu, ka es esmu Voroņežā.

Sliktāk ir ar veļu. Vakarā mazgāju, bet no rīta, ja nav izžu­vusi, velku mugurā mitru. Pašreizējā karstumā tas ir pat patīkami.

Bučoju un glāstu tevi.