IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Stargorodas efemerā «Zobens un spīļarkls» noda|a reizē ar «Atrsaiņotāja» malačiem nostājās milzīgi garā rindā pie «Maizes izstrādājumu» miltu stenda.

Garāmgājēji apstājās.

— Pēc kā stāv rinda? — jautāja pilsoņi.

Apnicīgās rindās pie veikaliem aizvien atradīsies kāds cilvēks, kura daiļrunība ir jo lielāka, jo tālāk viņš stāv no veikala durvīm. Bet tālāk par visiem stāvēja Poļesovs.

— Nu tad gan esam nodzīvojušies, — teica brandmeistars, — drīz visi no lopu raušiem vien pārtiksim. Pat deviņpadsmitajā gadā bija labāk. Miltu pilsētā pietiks tikai četrām dienām.

Pilsoņi neticīgi skrullēja ūsas, strīdējās ar Poļesovu un atsau­cās uz «Stargorodas Pravdu».

Tikpat viegli, kā divreiz divi ir četri, pierādījuši Poļesovam, ka miltu pilsētā, cik uziet, un ka nav ko celt paniku, pilsoņi skrēja uz mājām, paņēma visu naudu un pievienojās miltu rindai.

«Atrsaiņotāja» malači, izpirkuši stendā visus miltus, pārgāja pie pārtikas precēm un izveidoja tur tējas un cukura rindu.

Triju dienu laikā Stargorodā iestājās pārtikas un rūpniecības preču krize. Kooperācijas un valsts tirdzniecības pārstāvji iero­sināja līdz pārtikas sūtījumu saņemšanai, kas jau atradās ceļā, ierobežot preču daudzumu un vienam pircējam pārdot ne vairāk kā mārciņu cukura un piecas mārciņas miltu.

Otrā dienā jau bija izgudrota pretinde.

Pirmais cukura rindā stāvēja Aļchens. Aiz viņa — tā sieva Sašchena, Paša Emiljevičs, četri Jakovļeviči un visas piecpadsmit apgādājamās vecenītes tualdenora tērpos.

Izsūknējis no Stargiko veikala puspudu cukura, Aļchens veda

savu rindu pie nākošā kooperatīva, pa ceļam sunīdams Pašu Emil- jeviču, kas jau bija paspējis aprīt viņam izsniegto mārciņu smalkā cukura. Paša uzbēra cukura kaudzīti uz delnas un meta iekšā savā platajā rīklē. Aļchens rosījās visu dienu. Lai samazinātu nožu- vuma un nobiruma tiesu, viņš izņēma Pašu Emiljeviču no rindas un iekārtoja viņu pie iepirkumu nogādāšanas tirgū. Tur Aļchens bikli nodarbojās ar samangotā cukura, miltu, tējas un markizeta atkalpārdošanu privattirgotājiem.

Poļesovs rindās stāvēja galvenokārt aiz principa. Naudas vi­ņam nebija, un viņš tā kā tā nekā nevarēja nopirkt. Viņš klīda no vienas rindas uz otru, ieklausījās sarunās, izmeta dzēlīgas pie­zīmes, noslēpumaini savilka uzacis un pareģoja nākotni. Sekas šiem pareģojumiem bija tādas, ka pilsētu pārplūdināja baumas par kaut kādas pagrīdes organizācijās atbraukšanu no Žobenājiem un Spīļāriem.

Gubernators Djadjevs vienā dienā nopelnīja desmit tūkstošus. Cik daudz nopelnīja biržas komitejas priekšsēdētājs Kisļarskis, to nezināja pat viņa sieva.

Doma par to, ka viņš pieder pie slepenās biedrības, Kisļar­skim nedeva miera. Pilsētā klīstošās baumas viņu galīgi nobie­dēja. Pārlaidis bezmiega nakti, biržas komitejas priekšsēdētājs nāca pie domām, ka tikai vaļsirdīga atzīšanās var mazināt viņa sodu.

— Klausies, Henrieta, — viņš sacīja sievai, — ir laiks aiz­nest manufakturu pie svaiņa.

— Un kas tad ir, vai tevi var saņemt ciet? — jautāja Henrieta Kisļarska.

— Var gan. Ja valstī nav tirdzniecības brīvības, tad taču jā­pienāk tādam brīdim, kad mani iesēdinās?

— Ko tad lai es daru, sagatavot tev veļu? Ir gan man posta liktenis! Mūžīgi gādāt pienesumus. Un kāpēc tu negribi kļūt par padomju kalpotāju? Svainis taču iestājies arodbiedrība, un kas viņam vainas! Bet šim noteikti jābūt sarkanajam tirgonim!

Henrieta nezināja, ka liktenis viņas vīru paaugstinājis par bir­žas komitejas priekšsēdētāju. Tāpēc tai sirds bija mierīga.

— Varbūt es vairs šonakt neatgriežos, — Kisļarskis sacīja, — tad tu rītā nāc ar pienesumu. Tikai, lūdzu, nenes vareņikus. Kas par patiku ēst aukstus vareņikus?

— Varbūl tu paņemsi sev līdzi primusu?

— Tā jau tev atļaus kamerā turēt primusu! Padod manu grozu!

Kisļarskim bija īpašs iepriekšējas izmeklēšanas grozs. Tas bija speciāli pagatavots un visai universāls grozs. Pilnīgi izvērsts tas kļuva par gultu, pusizvērsts — par galdiņu; bez tam tas aizstāja skapi: tur bija plauktiņi, āķīši un atvilktnes. Sieva universālajā grozā ielika aukstas vakariņas un tīru veļu.

— Mani nevajag pavadit, — sacīja dzīvē daudz pieredzēju­šais vīrs. — Ja atnāks Rubens pēc naudas, saki, ka naudas nav. Uz redzēšanos! Rubens var pagaidīt.

Un Kisļarskis cienīgi izgāja uz ielas, aiz roktura nesdams iepriekšējās izmeklēšanas grozu.

— Uz kurieni jūs dosieties, pilsoni Kisļarski? — uzsauca Po­ļesovs.

Viņš stāvēja pie telegrāfā staba un klaigāja, mudinādams sa­karu dienesta strādnieku, kas, ar dzelzs nagiem ķerdamies stabā, rāpās pie izolatoriem.

— Eju atzīties, — atbildēja Kisļarskis.

— Kādā grēkā?

— Zobenā un spīļarklā.

Viktors Michailovičs zaudēja valodu. Bet Kisļarskis, izgāzis savu olveidīgo vēderiņu, apjoztu ar platu vasarnieka jostu, kurai bija piešūta pulksteņkabatiņa, lēnām devās uz guberņas proku- raturu.

Viktors Michailovičs sasita spārnus un aizlidoja pie Djadjeva.

— Kisļarskis ir provokators! •— kliedza brandmeistars. — Nu­pat aizgāja denuncēt. Viņš vēl ir redzams.

— Kā? Un arī grozs viņam līdzi? — šausminājās Stargorodas gubernators.

— Jā.

Djadjevs noskūpstīja sievu, uzsauca, ja atnakšot Rubens, naudu viņam lai nedodot, un pa galvu pa kaklu izskrēja uz ielas. Viktors Michailovičs pagorījās, pakladzināja kā vista, kas olu iz­dējusi, un aizskrēja pie Vlada un Nikeša.

Pa to laiku pilsonis Kisļarskis lēnā pastaigas solī tuvojās gu­berņas prokuratūrai. Ceļā viņš satika Rubeņu un ilgi ar viņu runājās.

— Bet kā tad būs ar naudu? — Rubens jautāja.

— Pēc naudas aizejiet pie sievas.

— Bet kāpēc jūs ar grozu? — aizdomīgi painteresējās Rubens.

— Eju uz pirti.

— Nu tad vēlu jums labi nopērties.

Kisļarskis iegāja patērētāju biedrības konditorejā, bijušajā

«Bonbons de Varsovie», izdzēra glāzi kafijas un apēda vienu pīrā­dziņu. Bija laiks doties grēkos atzīties. Biržas komitejas priekš­sēdētājs pārkāpa guberņas prokuratūras pieņemamās telpas slieksni. Tur neviena nebija. Kisļarskis piegāja pie durvīm ar uzrakstu «Guberņas prokurors» un viegli pieklauvēja.

— Iekšā! — atbildēja Kisļarskim labi pazīstama balss.

Kisļarskis iegāja un pārsteigts apstājās. Viņa olveidīgais vē­deriņš uzreiz saruka un sakrunkojās kā datele. Tas, ko viņš ierau­dzīja, bija kaut kas pilnīgi negaidīts.

Rakstāmgaldu, aiz kura sēdēja prokurors, ielenca varenās «Zo­bens un spījarkls» organizācijās biedri. Spriežot pēc žestiem un raudulīgām balsīm, tie bija atzinušies visos savos grēkos.

— Te viņš ir, — iesaucās Djadjevs, — pats galvenais oktobrists!

— Pirmkārt, — Kisļarskis sacīja, nolikdams uz grīdas savu grozu un tuvodamies galdam, — pirmkārt, es neesmu oktobrists, otrkārt, — es vienmēr esmu simpatizējis padomju varai, un, treš­kārt, galvenais vaininieks esmu nevis es, bet biedrs Carušņikovs, kura adrese …

— Sarkanarmijas! — iekliedzās Djadjevs.

— Numur trīs! -— korī pavēstīja Vlads un Nikešs.

— Sētā un pa kreisi, — papildināja Viktors Michailovičs, — es varu parādīt.

Pēc divdesmit minūtēm atveda Carušņikovu, kas vispirms de­klarējama nevienu no kabinetā esošajiem nekad savā mūžā neesot redzējis. Un tūdaļ, pat elpu neatņēmis, viņš denuncēja Helenu Staņislavovnu.