IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Piecpadsmit tūkstoši futbola cienītāju, sajūsmināti par Mas­kavas izlases komandas brašo spēli, lai tiktu tramvajā, spiesti līst caur spraugu, kas ir tik šaura, ka viens pats viegli bruņots karavīrs spētu šeit aizturēt četrdesmit tūkstoši lielu barbaru ar­miju, ko pie tam vēl pastiprinātu divi pārbīdāmie kaujas torņi.

Sporta stadionam nav jumta, bet vārti ir vairāki. Taču atvērti tikai vieni vārtiņi. Iekšā var tikt, vienīgi izlaužot vārtus. Pēc visām lielākām sacensībām tos arī izlauž. Taču, rūpējoties par svētās tradicijas saglabāšanu, tos katrreiz rūpīgi atjauno un cieši noslēdz.

Ja vairs galīgi nav nekādas iespējas ielikt durvis (tas notiek tādos gadījumos, kad nav stenderes, kur tās piekārt), tad izmanto citus visdažādākā veida šķēršļus:

1. Barjeras.

2. Aizsprostus.

3. Apgāztus solus.

4. Brīdinošus uzrakstus.

5. Virves.

Barjeras ir lielā cieņā iestādēs.

Tās aizliek priekšā, lai netiktu klāt pie vajadzīgā darbinieka.

Apmeklētājs kā tīģeris staigā gar barjeru, cenzdamies pievērst sev uzmanību. Bet tas ne vienmēr izdodas. Var gadīties, ka ap­meklētājs atnesis vērtīgu izgudrojumu! Vai arī tas vienkārši grib samaksāt ienākuma nodokli! Bet barjera izjauca — izgudrojums palika nezināms, nodoklis nesamaksāts.

Aizsprostus izmanto uz ielām.

Pavasarī tos noliek uz visdzīvākās ielas, it kā lai norobežotu vietu, kur labo ietvi. Un vienā mirklī trokšņainā iela kļūst tukša.

Gājēji tuvojas savam mērķim pa citām ielām. Viņiem ik dienas jāmēro lieks kilometrs, taču viņus neatstāj spārnotās cerības. Va­sara aiziet. Vīst lapas. Bet aizsprosts arvien vēl stāv. Ietve nav izlabota. Iela tukša.

Ar apgāztiem dārza soliem aizsprosto ieejas Maskavas skvē­ros, kuri tikai celtnieku neciešamās nevīžības dēļ nav apgādāti ar stipriem vārtiem.

Par brīdinošiem uzrakstiem varētu sarakstīt veselu grāmatu, bet tas pašreiz neietilpst autoru plānos.

Uzraksti mēdz būt divējāda veida: tieši un netieši.

Par tiešajiem var uzskatīt šādus:

IEIET AIZLIEGTS ļ ļ NEPIEDEROŠĀM PERSONĀM IEEJA AIZLIEGTA ļ IEEJAS NAV ļ

Tādus uzrakstus dažkārt izkar pie iestāžu durvīm, kuras pub­lika apmeklē sevišķi intensivi.

Netiešie uzraksti ir daudz briesmīgāki. Tie neaizliedz ieiet, bet reti kāds pārdrošnieks tomēr riskēs izmantot savas tiesības. Lūk, kādi ir šie ap kaunojošie uzraksti:

ļ BEZ PIETEIKŠANAS NEPIEŅEM [ ļ NEPIEŅEM ļ

AR SAVU APMEKLĒJUMU TU AIZŅEMTU CILVĒKU ļ _ ATRAUJ NO DARBA 1

Kur nevar nolikt barjerus vai aizsprostus, nevar apgāzt solus vai izkārt brīdinošus uzrakstus, — tur nostiepj virves. Tās no­stiepj, kur pavēl iedvesma, pat visneiedomājamākās vietās. Ja tās nostieptas cilvēka krūšu augstumā, tad var tiki cauri ar vieglām izbailēm un nervoziem smiekliem. Bet, ja nu virve nostiepta po­tīšu augstumā, tā var sakropļot cilvēku.

Pie velna ar durvīm! Pie velna visas rindas pie teātru ieejam! Atļaujiet ieiet bez pieteikšanās! Lūdzam noņemt nolaidīgu namu pārvaldnieku izliktos aizsprostus pie izjauktas ietves! Nost ar ap­gāztiem soliem! Nolieciet tos savās vietās! Skvērā patīkami pa­sēdēt tieši naktī. Tad gaiss ir tīrs un galvā mostas gudras domas!

Gricacujeva kundze, sēdēdams kāpnēs pie aizslēgtajam stikla durvīm Tautību nama pašā vidū, domāja par savu atraitnes lik­teni un, paretam iesnauzdamās, gaidīja rītu.

No apgaismotā gaiteņa caur stikla durvīm uz atraitni krita elektrisko plafonu dzeltena gaisma. Caur kāpņu telpas logu iekša lauzās pelēcīgs rīts.

Visapkārt valdīja klusums, kad rīts vēl ir spirgts un tīrs. Sai mirklī Gricacujeva saklausīja gaitenī soļus. Atraitne žigli piecē­lās un pielipa pie durvju stikla. Gaiteņa galā pazibēja debeszila veste. Aveņkrāsas puszābaki bija notriepti ar kaļķiem. Stikla dur­vīm tuvojās Turcijas pavalstnieka vieglprātīgais dēls, purinā­dams no svārkiem putekļus.

— Susliciņ! — atraitne iesaucās. — Su-u-usliciņ!

Viņa neizsakāmi maigi dvašoja uz durvju stiklu. Stikls no­rasoja un atplauka varavīksnes krāsās. Miglā un varavīksnēs plaiksnījās debeszili un varavīkšņaini rēgi.

Ostaps nedzirdēja atraitnes dūdošanu. Viņš kasīja muguru un noraizējies grozīja galvu. Vēl mirklis — un viņš būtu pazudis pagriezienā.

Iestenēdamās: «Biedri Bender!» — nabaga laulātā draudzene ņēmās spēcīgi bungot pa stiklu. Lielais kombinators atskatījās.

— Ahā, — viņš sacīja, redzēdams, ka viņus šķir noslēgtas durvis, — jūs arī esat šeit?

— Seit, šeit, — atraitne priecīgi sauca.

— Apkamp taču mani, mana laime, mēs tik ļoti sen neesam redzējušies, — aicināja techniskais direktors.

Atraitne saknosījās. Viņa lēkāja aiz durvīm kā ķivulis būrītī. Naktī apklusušie lindraki atkal sāka grabēt. Ostaps ieplēta rokas.

— Mana vistiņa, nu kāpēc tu nenāc? Tavs Klusā okeana gai­lītis tik ļoti noguris Mazās Tautas Komisāru Padomes sēdēs.

Atraitnei trūka fantazijas.

— Susliciņ, — viņa sacīja jau piekto reizi. — Atveriet man durvis, biedri Bender!

— Rāmāk, meitenīt! Sievieti daiļo pieticība. Kādēļ tā lēkāt?

Atraitne bezgala cieta.

— Nu kāpēc jūs mokāties? — Ostaps jautāja. — Kas jūs traucē dzīvot?

— Pats aizbrauca, un pats vēl prasa!

Un atraitne sāka raudāt.

— Noslaukiet savas actiņas, pilsone. Katra jūsu asariņa ir molekula kosmosā.

— Bet es gaidīju, gaidīju, tirdzniecību pārtraucu. Atbraucu pie jums, biedri Bender . ..

— Nu, un kā jums tagad labi klājas kāpnēs? Caurvējš ne­velk?

Atraitne lēnām sāka iekarst kā liels klostera patvāris. — Laulības pārkāpējs! — viņa drebēdama izdvesa. Ostapam vēl bija mazliet brīva laika. Viņš sita knipjus un, ritmiski līgodamies, klusi nodziedāja:

Jā, meiču sirsniņās, Tur mājo velnēns mazs — Bēgt vari nezin kur. Tas tevi nagos tur. Jā, jā. šīs sievietes, Sīs velna sievietes — Pats sātans par prieku sev Radījis ir tās.

— Kaut tu izputētu! — atraitne novēlēja, kad deja bija bei­gusies. — Vīra dāvāto rokas sprādzi nozagi. Un kāpēc tu paņēmi krēslu?

— Jūs, liekas, sākat aizskart konkrētas personības? — Ostaps salti piezīmēja.

— Nozagi, nozagi! — atraitne kala vienu un to pašu.

— Ziniet ko, meitenīt: par vi­sām reizēm lieciet aiz auss, ka Ostaps Benders nekad nekā nav zadzis.

— Bet kas paņēma tējas sietiņu?

— Ak tējas sietiņu! No jūsu grūti realizējamā fonda? Un to jūs uzskatāt par zādzību? Tādā gadījumā mums ir diametrali pretēji uzskati par dzīvi.

— Nočiepi gan, — atraitne dūdoja.

— Tātad, ja jauns, veselīgs cilvēks ir aizņēmies no provinces vecmāmiņas sliktās veselības dēļ viņai nevajadzīgu virtuves pie­derumu, tad tas nozīmē, ka viņš ir zaglis? Vai tā lai jūs saprot?

— Zaglis, zaglis!

— Tādā gadījumā mums va­jadzēs šķirties. Es piekrītu laulī­bas šķiršanai.

Atraitne gāzās virsū durvīm. Nodrebēja stikli.

Ostaps saprata, ka laiks pazust.

— Nav laika sabučoties, — viņš sacīja, — ardievu, mīļotā! Mēs pabraucām viens otram garām kā kuģi jūrā.

— Palīgā! — atraitne iebrēcās.

Bet Ostaps jau bija gaiteņa galā. Viņš uzkāpa uz palodzes, smagi nolēca uz mitrās, nakti salijušās zemes un pazuda mirgo­jošajos filkulturiešu dārzos.

Atraitnes kliedzienu pamodināts, atnāca sargs. Viņš izlaida cietumnieci, piedraudēdams uzlikt sodu.