IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Klusām švīkādams pa grīdu basās kājas, pa i'stabu soļoja techniskais direktors un strostēja padevīgo Kisu.

Oktobra stacijas preču pagalmā ienirušais krēsls vēl arvien skaitījās tumšs plankums koncesijas darba spīdošajā piānā. Četri krēsli Kolumba teātrī bija drošs ieguvums. Bet teātris gatavojās braucienam pa Volgu ar laimestu tirāžās tvaikoni «Skrjabins» un šodien, sezonu slēdzot, sniedza pēdējo pirmizrādi «Precības». Vajadzēja izlemt — vai nu palikt Maskavā un Kalančevas lau­kuma plašumos meklēt zudušo krēslu, vai arī kopā ar trupu do­ties viesizrāžu turnejā. Ostaps vairāk sliecās uz pēdējā varianta pusi.

— Bet varbūt šķirsimies? — Ostaps jautāja. — Es braukšu ar teātri, bet jūs palieciet un sadzeniet krēslam pēdas preču stacijā.

Taču Kisa tik bailīgi mirkšķināja sirmās skropstas, ka Ostaps neturpināja.

— No diviem zaķiem, — viņš sacīja, — izvēlas to, kas trek­nāks. Brauksim abi. Bet izdevumi būs lieli. Nauda vajadzīga.

Man palikuši sešdesmit rubļi. Cik jums? Ak, es biju pavisam aizmirsis! Jusu gados meitenes mīla dārgi maksā! Nolemju: šo­dien mes ejam uz «Precību» pirmizrādi. Neaizmirstiet uzvilkt fraku. Ja krēsli vēl nav pārdoti sociālās apdrošināšanas parādu segšanai, tad rīt pat mēs izbraucam. Iegaumējiet, Vorobjaņinov, sākas komēdijas «Manas sievasmātes dārglietas» pēdējais cē­liens. Tuvojas finita la commedia, Vorobjaņinov! Neputiet tik smagi, mans vecais draugs! Uz priekšu — rampas; gaismā! Ai, mana jaunība! Ai, aizkulišu smarža! Cik daudz atmiņu! Kādas intrigas! Cik talanta es savā laikā esmu ielicis Hamleta lomā! Vardu sakot — sēde turpinās!

Ievērojot taupību, uz teātri gāia kājām. Kaut gan vēl bija gluži gaišs, tomēr lukturi jau bārstīja citrondzeltenu gaismu. Visu acu priekšā dila pavasaris. Putekļi to dzina prom no lau­kumiem, karsts vējiņš pavasarim lika atkāpties šķērsielās. Tur večiņas vēl apmīļoja šo skaistulīti un pagalmos kopā ar viņu dzēra tēju pie apaļiem galdiem. Bet pavasara mūžs bija galā — ļaudīs viņu nelaida. Taču pavasarim tik ļoti gribējās nokļūt pie Puškina pieminekļa, kur jau pastaigājās jauni cilvēki raibās žo- kenēs, stabulīšu biksēs, kaklasaitēs «Suņa prieks» un «džimmi» kurpītēs.

Jaunkundzes, nobārstījušās ar violetu pūderi, cierēja starp Maskavas patērētāju biedrības templi un kooperativu «Komunars» (starp bij. Fiļipovu un bij. Jeļisejevu). Jaunkundzes skaļi Lamā­jās. Šai stundā gājēji palēnināja soļus, bet ne jau tāpēc vien, ka Tveras iela kļuva par šauru. Maskavas zirgi nebija labāki par Stargorodas zirgiem. Tie tāpat tīšām klaudzināja ar pakaviem pa koka klucīšu bruģi. Velosipēdisti klusām brauca no «Jauno pio­nieru» stadiona, no pirmajām lielākajām starppilsētu sacīkstēm. Saldējuma pārdevējs, stumdams savu zaļo kasti, kas rībēja kā maija pērkons, bailīgi šķielēja uz milici, bet milicis, saistīts pie gaismas semafora, ar kuru regulēja kustību ielās, nebija bīstams.

Visā šajā burzmā lēni soļoja divi draugi. Ik uz soļa varēja krist kārdinājumā. Sīkās ēstuvēs visu gājēju acu priekšā cepa Karas, Kaukāzā un fileja šašļikus. Pret gaišajām debesīm cēlas karsti un kodīgi dūmi. No dzertuvēm, kroģeļiem un kino_ «Lielais mēmais» plūda stīgu orķestra muziķa. Tramvaja pietura uzbudi­nāti tarkšķēja skaļrunis.

Vajadzēja pasteigties. Draugi iegāja Kolumba teatra dunošaja vestibilā.

Vorobjaņinovs tūlīt metās pie kases un iepazinās ar vietu cenām.

— Tomēr, — viņš sacīja, — ārkārtīgi dārgi. Sešpadsmitā rindā — trīs rubļi.

— Kā es neciešu, — Ostaps piezīmēja, — šos mietpilsoņus, provinciālos pintiķus! Kur jūs lienat? Vai tad jūs neredzat, ka tā ir kase?

— Nu, kur tad lai lien? Bez biļetes taču nelaidīs.

— Kisa, jūs esat banals. Katrā labiekārtotā teātrī ir divi .lo­dziņi. Pie kases lodziņa griežas tikai iemīlējušies un bagāti man­tinieki. Pārējie pilsoņi (viņu, kā redzat, lielum lielais vairākums) griežas tieši pie administratora lodziņa.

Un patiešām, pie kases lodziņa stāvēja kādi pieci vienkārši ģērbušies cilvēki. Iespējams, ka tie bija bagāti mantinieki vai iemī­lējušies. Toties pie administratora lodziņa valdīja rosība. Tur stā­vēja raiba publika. Jauni cilvēki moderna piegriezuma žaketēs un biksēs, kādas provincietim var tikai sapnī parādīties, droši vici­nāja zīmītes, kuras tiem bija izrakstījuši pazīstami režisori, ak­tieri, redakcijas, teatra kostimu pārzinis, rajona milicijas priekš­nieks un citas personas, kas cieši saistītas ar teātri, kā, piemēram: teatra un kinokritiķu asociacijas biedri, biedrības «Nabaga māšu asaras» biedri, skolas padomes «Cirka eksperimentālā darbnīca» un kaut kāda «Fortinbrasa pie Umslopogasa» darbinieki. Kādi astoņi cilvēki stāvēja ar Espera Ekleroviča zīmītēm.

Ostaps iespiedās rindā, izgrūstīja fortinbrasiešus un, sauk­dams: «Man tikai izziņu, vai tad jūs neredzat, ka es pat galošas neesmu novilcis!» — izlauzās līdz lodziņam un paskatījās iekšā.

Administrators rāvās melnās miesās. Viņa tauko seju klāja mirdzošas briljanta sviedru lāsītes. Ik brīdi viņu traucēja telefons un zvanīja ar tādu neatlaidību kā tramvajs, kas laužas cauri Smo- ļenskas tirgum.

— Ātrāk, — viņš Ostapam uzsauca, — jūsu zīmīti!

— Divas vietas, — Ostaps klusi sacīja, — parterā.

— Kam?

— Man!

— Bet kas jūs tāds esat, ka man jums jādod divas vietas?

— Es domāju, ka jūs tomēr mani pazīstat.

— Nepazīstu vis.

Taču nepazīstamā skatiens bija tik nevainīgs, tik skaidrs, ka administratora roka pati piešķīra Ostapam divas vietas vienpa­dsmitajā rindā.

— Nāk te visādi, — administrators sacīja, paraustīdams ple­cus, — kas to lai zina, kas viņi tādi! Varbūt no Tautas Izglītības komisariata? Liekas, es viņu esmu redzējis Tautas Izglītības ko­misariātā. Kur es viņu esmu redzējis?

Un, mechaniski izsniegdams laimīgajiem teatra un kinokriti- ķiem caurlaides, Jakovs Menelajevičs nomierinājies joprojām cen­tās atcerēties, kur viņš redzējis šīs skaidrās acis.

Kad visas caurlaides bija izsniegtas un foajē valdīja puskrēsla, Jakovs Menelajevičs beidzot atcerējās: šīs skaidrās acis, šo drošo skatienu viņš bija redzējis Taganskas cietumā 1922. gadā, kad arī pats tur sēdēja kādas nieka lietas dēļ.

No vienpadsmitās rindas, kur sēdēja koncesionari, atskanēja smiekli. Ostapam patika muzikālā priekšspēle, kuru orķestris iz­pildīja uz pudelēm, Esmarcha krūzēm, saksofoniem un lielām kara bungām. Iesvilpās flauta, un priekškars, ielaizdams zālē dzestru vēsmu, pašķīrās.

Vorobjaņinovu, kas bija pieradis pie «Precību» klasiskās in­terpretācijās, tas ļoti pārsteidza, ka uz skatuves nebija Podkoļe- sina. Pārlaidis acis skatuvei, Ipolits Matvejevičs ieraudzīja no griestiem nokārušos saules spektra pamatkrāsās nokrāsotus finiera taisnstūrus. Nebija ne durvju, ne zilu muslina logu aiz­karu. Zem daudzkrāsainajiem taisnstūriem dejoja dāmiņas lielās, no melna kartona izgrieztās cepurēs. Pudeļu vaidi izsauca uz ska­tuves Podkoļesinu, kas, jādams uz Stepana, iedrāzās pūlī. Pod- koļesins bija ietērpies kamerkunga mundierī. Izdzenājis dāmiņas ar vārdiem, kādu lugā nemaz nebija, Podkoļesins brēca:

— Stepan!

Vienlaicīgi viņš palēca sānis un sastinga dīvainā pozā. Iedār­dējās Esmarcha ķrūzes.

— Stepa-a-n!! — atkārtoja Podkoļesins, izdarīdams jaunu lēcienu.

Bet, tā kā Stepans, kas stāvēja turpat līdzās, ģērbies pantera ādā, neatsaucās, Podkoļesins traģiskā balsī jautāja: