IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Kāpēc tu klusē kā Tautu Savienība?

— Acīm redzot es no Čemberlena esu izsabijies, — atbildēja Stepans, ādu kasīdams.

Varēja manīt, ka Stepans Podkoļesinu atbīdīs otraja vieta un pats kļūs par galveno personu laikmetam pielāgotajā lugā.

— Nu, vai drēbnieks jau šuj svārkus?

Lēciens, sitiens pa Esmarcha krūzēm. Stepans ar grūtībām nostājās uz rokām un tādā stāvoklī atbildēja:

— Suj!

Orķestris nospēlēja popuriju no «Cio-čio-sanas». Visu šo laiku Stepans stāvēja uz rokām. Viņa seja pieplūda asinīm.

— Paklau, — Podkoļesins jautāja, — vai drēbnieks nepraš­ņāja, kālab lielkungs šuj no tik labas vadmalas?

Stepans, kas tagad jau sēdēja orķestri un apkampa diriģentu, atbildēja:

— Nē, neprašņāja. Vai tad viņš ir Anglijas parlamenta de­putāts?

— Bet vai drēbnieks nejautāja, sak, kā tur īsti ir, vai lielkungs netaisās precēties?

— Drēbnieks jautāja, sak, vai lielkungs nevēlas maksāt ali­mentus.

Pēc šiem vārdiem nodzisa gaisma un publika sāka dauzīt ar kājām. Dauzīja tik ilgi, kamēr no skatuves atskanēja Podkoļe- sina balss:

— Pilsoņi! Neuztraucieties! Gaismu nodzēsām tīšām, jo tā ir paredzēts lugas darbības norisē. To prasa ārējais ietērps.

Publika padevās. Gaisma tā arī neiedegās līdz pat cēliena bei­gām. Pilnīgā tumsā dunēja bungas. Ar lukturiem rokās pār ska­tuvi gāja karavīru grupa viesnīcu šveicaru tērpos. Vēlāk acīm redzot uz kamieļa atjāja Kočkarevs. Par to visu var spriest no šāda dialoga:

— Fu, kā tu mani nobiedēji! Un vēl uz kamieļa atjajis!

— Ak tad tu tomēr pamanīji, lai gan tāda elles tumsa?! Bet es gribēju tev pasniegt kamieļpienu!

Starpbrīdī koncesionari izlasīja afišu.

PRECĪBAS

Teksts — N. V. Gogoļa..

Dzejas — M. Seršelafamova Literārā montāžā — /. Antiochijska Muzikalais pavadījums — H. Ivanoua Izrādes autors — Nik. Sestrins Rekviziti — Simbijeviča-Sindijeviča Gaisma — Platons, Plaščuks. Skaņu ietērps — Galkina, Palkina, Mal- kina, Calkina un Zalkinda. Grims — KRULT darbnīcas. Parūkas — Foma Kočuras. Mēbeles — Belzacara vārdā nosauktas Fortinbrasa pie Umslopogasa kokapstrādāšanas darbnīcas. Akrobatikas instruktors — Zoržeta Tiraspoļskicha. Hidrauliskā spiede — montiera Mečņikova vadībā. Afiša salikta, aplauzta un iespiesta KRULT FRA skolā

— Kā jums patīk? — bikli iejautājās Ipolits Matvejevičs.

— Bet jums?

— Ļoti interesanti, tikai Stepans tāds jocīgs.

— Bet man nepatika, — Ostaps sacīja, — it sevišķi tas, ka viņu mēbeles ir no kaut kādas Vogopasa darbnīcas. Vai tik nav pielāgojuši mūsu krēslus savām vajadzībām?

Šīs bažas izrādījās veltīgas. Otrā cēliena sākumā nēģeri cilin­dros visus četrus krēslus iznesa uz skatuves. Bildināšanas aina skatītāju zālē radīja visdzīvāko interesi. Tai mirklī, kad pa stiepli, kas bija nostiepta pār visu zāli, sāka laisties lejā Agafja Ticho- novna, baigais H. Ivanova orķestris sacēla tādu troksni, ka no tā vien Agafjai Tichonovnai vajadzēja ievelties publikā. Taču Agafja uz skatuves izturējās lieliski. Viņa bija tērpusies miesas krāsas triko, galvu rotāja vīriešu katliņš. Balansēdama ar zaļu lietus­sargu, kur lepojās uzraksts: «Es vēlos iegūt Podkoļesinu», Agafja gāja pa stiepli, un no apakšas visiem bija redzamas viņas netīrās pazoles. No stieples viņa nolēca tieši uz krēsla. Vienlaicīgi visi nēģeri, Podkoļesins, Koškarevs baleta kostimā un savedēja tram­vaja vadītāja formas tērpā iztaisīja atmuguriski salto. Pēc tam visi piecas minūtes atvilka elpu, un, lai to slēptu, atkal tika no­dzēsta gaisma.

Precinieki bija ļoti komiski, it sevišķi Olkultenis. Viņa vietā uz skatuves pannā iznesa lielu olu kulteni. Jūrniekam bija pie­stiprināts masts ar burām.

Veltīgi tirgonis Starikovs kliedza, ka viņu žņaudzot patents un nolīdzināšanas nodoklis. Viņš Agafjai Tichonovnai nepatika. Agafja apprecējās ar Stepanu. Abi tūlīt ņēmās notiesāt olu kul­teni, ko viņiem pasniedza par sulaini pārvērties Podkoļesins. Koč- karevs ar Teklu nodziedāja kuplejas par Cemberlenu un par ali­mentiem, ko britu ministrs piedzen no Vācijas. Uz Esmarcha krūzēm nospēlēja noslēguma maršu. Un priekškars, gaisu saviļ­ņodams, aizvērās.

— Es ar izrādi esmu apmierināts, — Ostaps sacīja, — krēsli ir veseli. Bet mēs nedrīkstam kavēties. Ja Agafja Tichonovna katru dienu uz viņiem lēkās, tiem nebūs ilgs mūžs.

Jauni cilvēki modernās žaketēs grūstīdamies un smiedamies iedziļinājās rekvizitu un skaņu noformējuma niansēs.

— Nu, — Ostaps sacīja, — jums, Kisīt, laiks doties uz čuču muižu. Rīt no rīta jāstājas biļešu rindā. Teātris pulksten septiņos vakarā izbrauc ar ātro vilcienu uz Ņižņiju. Tātad jūs ņemat divas sēdvietas kopējā vagonā līdz Ņižņijai, Kurskas stacijā. Nav liela nelaime, pasēdēsim. Tikai viena nakts.

Otrā dienā viss Kolumba teātris sēdēja Kurskas stacijas bu­fetē. Simbijevičs-Sindijevičs, darījis visu iespējamo, lai dekorāci­jās un rekviziti tiktu nosūtīti ar šo pašu vilcienu, sēdēja pie gal­diņa un mielojās. Saslapinājis ūsas alū, viņš satraukti jautāja montierim:

— Kā tu domā, vai hidrauliskā spiede ceļā nesalūzis?

— Taisni nelaime ar to spiedi, — Mečņikovs atbildēja, — tā mums vajadzīga tikai piecas minūtes, bet jāvadā līdzi visu vasaru.

— Bet vai tad ar «laikmetu prožektoru» lugā «Ideoloģijas pul- verītis» tev bija vieglāk?

— Protams, ka vieglāk. Prožektors, lai gan bija lielāks, toties ne tik trausls.

Pie blakus galdiņa sēdēja Agafja Tichonovna, jauna meitene ar spēcīgām un slaikām kājām. Ap viņu lidinājās teatralās ska­ņas — Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds.

— Jūs vakar nepieskaņojāt takti manam solim, — sūdzējās Agafja Tichonovna, — tā es varu vēl nokrist.

Teatralās skaņas klaigāja:

— Ko lai dara! Divas krūzes saplīsa!

— Kur tu tagad rausi ārzemju Esmarcha krūzi? — kliedza Galkins.

— Ieejiet valsts medicinas veikalos. Ne tikai Esmarcha krū­zes nav, pat termometru nevar nopirkt! — atbalstīja Palkins. _

— Vai tad jūs uz termometriem arī spēlējat? — šausminājās meitene.

— Uz termometriem mēs nespēlējam, — piezīmēja Zalkinds, — bet šo pašu nolādēto krūžu dēļ var vai slims palikt — gadās, ka jāmērī temperatūra.

Uzveduma autors un galvenais režisors Nik. Sestrins ar sievu pastaigājās pa peronu. Podkoļesins ar Kočkarevu bija jemetuši pa trim glāzītēm un tagad, cenzdamies viens otru pārspēt, lakstojas ap Zoržetu Tiraspoļskichu.

Koncesionari, ieradušies divas stundas pirms vilciena atieša­nas, jau piekto reizi gāja apkārt stacijas skvēram.

Ipolitam Matvejevičam reiba galva. Krēslu medībās bija iestā­jies izšķirošs brīdis. Pār sakarsēto bruģi stiepās garas ēnas. Uz valgajām, sasvīdušajām sejām gūlās putekļi. Piebrauca vieglie pajūgi. Oda pēc benzina. īrētās mašīnas izsēdināja pasažierus.

Tos sagaidīt izskrēja Jermaki Timofejeviči, viņi aiznesa čemoda» nus, saulē mirdzēja viņu ovālie numuriņi. Cilvēkus savā varā bija sagrābusi tālo ceļojumu mūza.

— Nu, iesim ari mēs, — Ostaps sacīja.

Ipolits Matvejevičs padevīgi piekrita. Te viņš aci pret aci sa­skrējās ar zārku meistaru Bezenčuku.

— Bezenčuk! — viņš iesaucās galīgi izbrīnījies. — Kā tu te nokļuvi?

Bezenčuks noņēma cepuri un priekā apstulba.

— Vorobjaņinova kungs! — viņš kliedza. — Lai godināts dārgais viesis!