IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Nu, kā veicas?

— Slikti, — atbildēja zārku meistars.

— Kas tad lēcies?

— Meklēju klientu. Klients nenāk.

— Vai «Nimfa» noņem klientus?

— Kur tad nu tā! Vai tad tā var ar mani sacensties? Nav ne­kādu iespēju. Pēc jūsu sievasmātes tikai viens vienīgs «Pjers un Konstantins» atstiepa kājas.

— Ko tu saki? Vai patiešām nomira?

— Atstiepa kājas, Ipolit Matvejevič. Savus dienesta pienāku­mus pildot, atstiepa kājas. Skuva bārdu mūsu aptiekaram Leo­poldam un atstiepa kājas. Cilvēki stāsta, ka iekšās esot kaut kas pārtrūcis, bet es domāju tā, ka nelaiķis saelpojās aptiekara zāļu smaku un neizturēja.

— Ai-ai-ai, — murmināja Ipolits Matvejevičs, — ai-ai-ai! Nu, un tu viņu tātad arī apglabāji?

— Es arī apglabāju. Kas tad cits? Vai tad «Nimfa», kaut viņu jupis, spēj dot bārkstis?

— Tātad tomēr pieveici?

— Pieveicu gan. Tikai pēc tam mani ieklapēja. Gandrīz vai garu izlaidu. Milicija paglāba. Divas dienas nogulēju, ar spirtu ārstējos.

— Rīvējies?

— Mums rīvēties nav nekādas nozīmes.

— Bet kāds vējš tevi uz šejieni atpūtis?

— Preci atvedu.

— Kādu preci?

— Savu preci. Pazīstams vagona pavadonis palīdzēja par velti atvest pasta vāģī. Caur pazīšanos.

Ipolits Matvejevičs tikai tagad pamanīja, ka netālu no Bezen- čuka nokrauta zārku grēda. Daži zārki bija ar bārkstīm, citi — bez. Vienu no tiem Ipolits Matvejevičs tūlīt pazina. Tas bija liels, noputējis ozola zārks no Bezenčuka skatloga.

— Astoņi gabali, — Bezenčuks pašapmierināti sacīja, — visi kā viens. Kā zemenītes.

— Bet kam te tava prece vajadzīga? Te savu meistaru gana.

— Bet tips?

— Kads tips?

— Epidēmija. Man Prūsis sacīja, ka Maskavā tips plosoties, ka neesot kur |audis apglabāt. Visu būvmateriālu izlietojuši. Un es nolēmu uzlabot sava veikala stāvokli.

Ostaps, ziņkārīgi noklausījies šo sarunu, iejaucās starpā:

— Paklausies, tēvocīt, Pafizē plosās tifs, nevis šeit.

— Parizē?

— Nūjā. Brauc uz Parizi. Tur būs vesels lērums glabājamo! Tiesa gan, būs zināmas grūtības ar vizu, bet tu, tēvocīt, neskum­sti. Ja tu iepatiksies Briānam, tev neklāsies slikti: tu iekārtosies par leibzārcinieku pie Parizes municipalitātes. Bet šeit pietiek pašiem savu zārcinieku.

Bezenčuks bikli paskatījās apkārt. Patiešām, uz laukuma, ne­raugoties uz Prūša apgalvojumiem, līķi nemētājās, visi cilvēki mundri turējās kājās un daži pat smējās.

Vilciens jau sen bija aizvedis kā koncesionarus, tā Kolumba teātri un arī pārējo publiku, bet Bezenčuks, galīgi apjucis, vēl aiz­vien stāvēja pie saviem zārkiem. Tumsā viņa acīs gailēja dzeltena, kvēla uguns.

Pa kreisi no Volgas Valsts upju kuģniecības pasažieru pie­stātnes zem uzraksta «Pietauvo pie riņķiem, saudzē režģus, ne­pieskaries sienai!» stāvēja lielais kombinators ar savu draugu un tuvāko palīgu Kisu Vorobjaņinovu.

Virs piestātnes plīvoja karogi. Kuģu dūmeņi vēla dūmus, cir- tainusjcā puķu kāposti. Pašreiz krāva kuģi «Antons Rubinšteins», kas stāvēja pie piestātnes Nr. 2. Krāvēji iecirta savus dzelzs na­gus kokvilnas baķos, piestātnē militārā kaujas ierindā stāvēja čuguna podi, zemē gulēja jēlādas, stiepļu skrituļi, kastes ar logu stikliem, kūlīšsējēju auklu kamoli, dzirnakmeņi, divkrāsainas iz- ģindušas lauksaimniecības mašīnas, koka dakšas, ar rupju au­deklu apšūti grozi ar pirmajiem saldajiem ķiršiem un siļķu mucas.

«Skrjabina» nebija. Tas ļoti satrauca Ipolitu Matvejeviču.

— Ko jūs uztraucaties? — Ostaps jautāja. — Pieņemsim, ka «Skrjabins» ir šeit. Nu, bet kā jūs uz tā nokļūsiet? Ja pat mums būtu nauda biļešu pirkšanai, arī tad nekas neiznāktu. Sis kuģis pasažierus neuzņem.

Ostaps vēl vilcienā bija paguvis aprunāties ar hidrauliskās spiedes pārzini montieri Mečņikovu un visu no viņa uzzinājis. Tvaikonim «Skrjabins», ko īrēja Finansu Tautas komisariats, va­jadzēja braukt no Ņižņijas līdz Caricinai, pa ceļam apstājoties visās piestātnēs un izdarot valsts aizņēmuma izlozes. Sai nolūkā no Maskavas izbrauca vesela iestāde: izlozes komisija, kanceleja, pūtēju orķestris, kinooperators, centrālo laikrakstu korespondenti un Kolumba teātris. Teātrim pa ceļam vajadzēja sniegt izrādes, kas popularizētu valsts aizņēmuma ideju. Līdz Staļingradai teat-

ris atradās pilnīgā izlozes komisijas apgādē, bet pēc tam gatavo­jās pats uz savu roku ar «Precībām» doties lielā viesizrāžu tur­nejā pa Kaukāzu un Krimu.

«Skrjabins» kavējās. Solīja, ka tas pienākšot tikai pievakarē no līča, kur tika izdarīti pēdējie sagatavošanas darbi. Tāpēc viss aparats, kas bija ieradies no Maskavas, gaidot kuģi, izvietojās piestātnē kā nometnē.

Maigas būtnes ar koferīšiem un portplediem sēdēja uz stiepļu skrituļiem un, sargādamas savus undervudus, piesardzīgi vēroja, ko dara uzāķētāji. Uz dzirnakmena bija nometies kāds pilsonis ar violetu spānieša bārdiņu. Sev uz ceļiem viņš bija nolicis veselu kaudzīti emaljētu plāksnīšu. Uz virsējās ziņkārīgākie varēja lasīt:

■ SAVSTARPĒJO NORĒĶINU DAĻA j

Rakstāmgaldi ar atvilktnēm un citi galdi, mazliet vienkāršāki, bija sakrauti cits uz cita. Gar aizzīmogoto, ugunsdrošo skapi stai­gāja sargs. «Darbgalda» pārstāvis Persickis ar Ceisa binokli, kas astoņkārtīgi palielināja, vēroja tirgus teritoriju.

Kreisēdams pret straumi, tuvojās tvaikonis «Skrjabins». Pie bortiem tam bija piestiprinātas finiera plāksnes ar spilgtās krāsās uzmālētām milzīgām obligācijām. Kuģis ierēcās, atdarinādams mamuta vai kāda cita dzīvnieka kliedzienu, kas aizvēsturiskos laikos aizstāja tvaikoņa sirēnu.

Finansiali teatralā nometne atdzīvojās. No pilsētas pa laipām skrēja lejā izlozes darbinieki. Putekļu mākonī tinies, uz tvaikoņa pusi vēlās resnais Platons Plaščuks. Galkins, Palkins. Malkins, Calkins un Zalkinds izskrēja no krodziņa «Plosts». Ap uguns­drošo skapi jau noņēmās uzāķētāji. Akrobatikas instruktore Zor- žeta Tiraspoļskicha sportiskā solī uzskrēja pa kāpnēm. Simbije- vičs-Sindijevičs, norūpējies par dekorācijām un rekvizitiem, stiepa rokas kā lūgšanā te pret Kremļa torņiem, te pret kapteini, kas stā­vēja uz sava tiltiņa. Kinooperators nesa savu aparatu, pacēlis augstu virs pūļa galvām, un jau iedams pieprasīja, lai viņam piešķirtu četrvietīgu kajiti laboratorijas ierīkošanai.

Šajā vispārējā kņadā Ipolits Matvejevičs piezagās pie kres- liem un, būdams ārkārtīgi uztraukts, vienu krēslu saka vilkt sānis.

— Nolieciet krēslu! — Benders uzbrēca. — Ko jūs gribat darīt, prātā esat jucis, vai? Vienu krēslu paņemsim, bet pārējos pa­zaudēsim uz visiem laikiem. Būtu labāk padomajis, kā nokļūt uz kuģa.

Apjozušies ar misiņa taurēm, piestātni pārsoļoja muzikanti. Viņi ar riebumu skatījās uz saksofoniem, fleksotoniem, alus pu­delēm un Esmarcha krūzēm, ar ko bija bruņojušies teatra mūzikas meistari.

Izlozes ratus atveda Forda furgoniņā. Tā bija sarežģīta kon­strukcija, ko veidoja seši mirdzoši, grozāmi misiņa un stikla ci­lindri. Laimesratu novietošana kuģa apakšējā klājā prasīja daudz laika.

Soļu dipoņa un lamāšanās turpinājās līdz vēlam vakaram.

Izlozes zālē iekārtoja estrādi, pie sienām pienagloja plakatus un lozungus, nolika koka solus apmeklētājiem un savienoja elek­triskos vadus ar laimes ratiem. Rakstāmgaldus novietoja kuģa pakaļgalā, bet no mašīnrakstītāju kajites atskanēja smiekli, kas mijās ar rakstāmmašīnu klaboņu. Bālais cilvēks ar violeto spā­niešu bārdiņu staigāja pa visu kuģi un uz attiecīgām durvīm iz­kāra savas emaljētās plāksnītes: