IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Jel neaizej! Jo tavi skūpsti kvēli, es maigā kaislē nepagurstu vēl. Un kalnu aizās migla klīst tik vēli, tur zvaigžņu pērles mūžam kvēlot kvēl. . .

Simbijevičs-Sindijevičs, ieķēries kuģa margās, vēroja debess bezgalīgo plašumu. «Precību» skatuviskais ietērps, salīdzinot ar šo plašumu, viņam likās šausmīga cūcība. Viņš ar riebumu paskatījās uz savām rokām, kuras bija ņēmušas dedzīgu līdzdalību klasiskās komēdijas skatuviskā ietērpa darināšanā.

Un tai brīdī, kad sapņainās ilgas bija sasniegušas savu vis­augstāko pakāpi, Galkins, Palkins, Malkins, Čalkins un Zalkinds, novietojušies kuģa pakaļgalā, nodārdināja savus aptiekas un alus piederumus. Tā bija repeticija. Miraža uzreiz pagaisa. Agafja Ti­chonovna nožāvājās un, nepievērsdama uzmanību nopūtu virtuo­zam, aizgāja gulēt. Vietējās komitejas vīru sirdīs atkal ierunājās ģenerallīgums, un tie ķērās pie rezolūcijas sacerēšanas. Simbije­vičs-Sindijevičs pēc rūpīgām pārdomām nāca pie slēdziena, ka «Precību» ietērps nav nemaz tik slikts. Kāda ērcīga baiss no tum­sas sauca Zoržetu Tiraspoļskichu uz apspriedi pie režisora. Sādžās rēja suņi. Kļuva vēsi.

Pirmās klases kajitē Ostaps, gulēdams uz ādas dīvana un do­mīgi vērodams ar zaļu buraudeklu apvilktu korķa jostu, pratināja Ipolitu Matvejeviču:

— Jūs protat zīmēt? Ļoti žēl. Es, diemžēl, arī neprotu.

Viņš mirkli padomāja un turpināja:

— Un burtus jūs protat zīmēt? Arī neprotat? Pavisam slikti! Bet mēs taču esam mākslinieki! Nu, kādas pāris dienas te varēs nodauzīties, bet pēc tam mūs padzīs. Sajās divās dienās jāpagūst izdarīt viss mums nepieciešamais. Stāvoklis mazliet sarežģījies. Es uzzināju, ka krēsli atrodas režisora kajitē. Bet arī tas galu galā nav nemaz tik briesmīgi. Svarīgi ir tas, ka mēs atrodamies uz kuģa. Kamēr vēl neesam izmesti, ir jāapskata visi krēsli. Šodien jau par vēlu. Režisors guļ savā kajitē.

Cilvēki vēl gulēja, bet uz upes dzīve ritēja tāpat kā dienā. Pel­dēja plosti — milzīgi baļķu klāji ar mājiņām. Mazs, pikts velkonī- tis, uz kura riteņa apvalka lokveidīgi bija uzrakstīts tā vārds — «Vētru pavēlnieks», vilka trīs rindā saāķētas naftas liellaivas. Ga­rām aizsteidzās no lejas nākošais ātrais pasta kuģītis «Sarkanā Latvija». «Skrjabins» aizgāja garām bagarēšanas mašīnu kara- vanai un, ar svītrotu kārti mērīdams dziļumu, meta loku, pagriez­damies pret straumi.

Pasažieri jau cēlās augšā. Uz «Barmino» piestātni aizlidoja atsvariņš ar auklu. Ar šīs aukliņas palīdzību piestātnē izvilka resno pietauvošanas virvi.

Dzenskrūves sāka griezties uz pretējo pusi. Upē virmoja skrūvju sakultas putas. «Skrjabins» nodrebēja no spēcīgajiem dzenskrūves grūdieniem un ar visu sānu pieplaka piestātnei. Bija vēl agrs. Tāpēc nolēma izlozi sākt pulksten desmitos.

Darbs uz «Skrjabina» tāpat kā uz sauszemes sākās tieši devi­ņos. Neviens nebija mainījis savas ierašas. Tie, kas uz sauszemes mēdza kavēt darbu, kavēja arī šeit, kaut gan pārnakšņoja turpat iestādē. Finansu Tautas komisariata ceļojošie darbinieki ātri pie­mērojās jaunajiem dzīves apstākļiem. Kurjeri uzposa kajites tik­pat vienaldzīgi, kā uzposa kancelejas Maskavā. Apkopējas iznē­sāja teju, skraidīja ar papīrīšiem no reģistratūras uz personālo daļu, nemaz nebrīnīdamās par to, ka personālā daļa atrodas kuģa pakaļgalā, bet reģistratūra — kuģa priekšgalā. Savstarpējo no­rēķinu kajitē kā kastaņetes skanēja skaitāmie kauliņi un čirkstēja aritmometri. Kapteiņa komandtiltiņa priekšā kādu bāra.

Lielais kombinators uz kuģa augšējā klāja, apdedzinadams basās pēdas, staigāja apkārt garai, šaurai kumača strēmelei, kra- sodams uz tās lozungu, kura tekstu viņš nepārtraukti parbaudīja pēc papīrīša:

«Visi uz izlozi! Ikvienam darba cilvēkam lai būtu kabatā valsts aizņēmuma obligācijā.»

Lielais kombinators pūlējās no visas sirds, taču dotību trūkums bija acīm redzams. Uzraksts nosliecās uz leju, un kumača strē­mele, šķita, bija neglābjami samaitāta. Tad Ostaps ar zēna Kisas palīdzību apgrieza audumu uz otru pusi un sāka atkal krāsot. Tagad viņš bija uzmanīgāks. Pirms burtu uztriepšanas viņš ar krītainu aukliņu novilka divas paralēlas līnijas un, klusi lamā­dams nevainīgo Vorobjaņinovu, stājās pie vārdu zīmēšanas.

Ipolits Matvejevičs apzinīgi pildīja puikas pienākumus. Viņš skrēja lejā pēc karsta ūdens, kausēja ļimi, šķaudīdams bēra spainī krāsas un iztapīgi skatijās acīs izsmalcinātajam māksliniekam. Gatavo un apžuvušo lozungu koncesionari nonesa lejā un piestip­rināja pie borta.

Resnītis, kas bija Ostapu nolīdzis, noskrēja krastā un no tu­rienes aplūkoja jaunā mākslinieka darbu. Lozunga burti bija ne­vienādi un mazliet sagāzusies katrs uz savu pusi. Tomēr citas izejas nebija — nācās ar to samierināties.

Krastā izkāpa pūtēju orķestris un spēlēja brašus maršus. Iz­dzirdējuši muziķu, no visas Barminas saskrēja bērni, iznākuši no ābe|u dārziem, viņiem sekoja vīri un sievas. Orķestris dārdināja tik ilgi, kamēr krastā izkāpa izlozes komisijas locekļi. Sākās mī­tiņš. No Korobkova tējnīcas lieveņa atskanēja referātā pirmie vārdi par starptautisko stāvokli.

Koiumbieši uz sapulci blenza no kuģa. Viņi redzēja baltus sie­viešu lakatiņus, sievas, kas piesardzīgi stāvēja patālāk no lieveņa, nekustīgu vīru pūli, kas klausījās runātājā, un pašu runātāju, kas laiku pa laikam žestikulēja. Pēc tam atkal spēlēja muziķa. Or­ķestris pagriezās un, nepārtraukdams spēlēšanu, tuvojās kāpnēm. Tam pakaļ gāzās vesels pūlis.

Izlozes aparats sistemātiski izmeta skaitļu kombinācijās. Grie­zās riteņi, sauca numurus, barminieši skatījās un klausījās.

Uz īsu brītiņu atskrēja Ostaps, pārliecinājās, ka visi kuģa ap­dzīvotāji sēž izlozes zālē, un atkal aizskrēja atpakaļ uz klāju.

— Vorobjaņinov, — viņš čukstēja, —- man jums ir steidzīgs uzdevums mākslas nozarē. Nostājieties pie pirmās klases izejas un stāviet! Ja kāds tuvojas, — skaļi dziediet!

Vecis apjuka.

— Ko tad lai es dziedu?

— Nu saprotams, ne jau «Dievs, sargi ķeizaru!». Kaut ko kais­mīgu: «Ābolīti» vai arī «Meitenes sirsniņu». Bet brīdinu, ja jūs laika nesāksiet dziedat savu āriju! . . . Tas jums nebūs eksperi­mentālais teātris! Galvu noraušu.

Lielais kombinators, šļūkdams ar kailajiem papēžiem, izskrēja ar ķiršu krāsas paneļiem apšūtajā gaitenī. Vienu mirkli lielais spogulis gaiteņa galā atspoguļoja viņa stāvu. Ostaps lasīja dur­vju plāksnīti:

N1K. SESTR1NS Teatra «Kotumbs» režisors

Attēls no spoguļa pazuda. Bet pēc brītiņa tur atkal parādījās lielais kombinators. Rokās viņš turēja krēslu ar izliektām kāji­ņām. Viņš skrēja pa gaiteni, iznāca uz klāja un, saskatījies ar Ipolitu Matvejeviču, nesa krēslu augšā pie stūres vīra kabines. Stiklotā kabine bija tukša. Ostaps aizstiepa krēslu uz kuģa pakaļ­galu un pamācošā balsī sacīja:

— Līdz naktij krēsls stāvēs šeit. Es visu esmu izdomājis. Seit, izņemot mūs, gandrīz neviens nenāk. Noslēpsim krēslu zem pla- katiem, bet, kad satumsīs, mierīgi iepazīsimies ar tā saturu.

Pēc mirkļa krēsls nozuda zem finiera plāksnēm un plakatu audumiem.

Ipolitu Matvejeviču atkal pārņēma zelta drudzis.

— Bet kāpēc gan to nevarētu nest uz mūsu kajiti? — viņš ne­pacietīgi jautāja. — Mēs to tūlīt uzšķērstu. Un, ja atrastu bril­jantus, tad uz krastu prom . . .