IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Savāciet mantas! — iebļāvās saimniecības pārzinis.

— Kāpēc tāda steiga?

— Sa-vā-ciet mantas! Ārā! Jūs nodos tiesai! Mūsu priekšnieks

nemīl jokot!

— Trieciet viņu ratā! — no apakšas atskanēja atbil­dīgā balss.

— Nē, vai nopietni, jums nepatīk transparents? Vai tas patiešām nav labs transparents?

Spēli turpināt vairs ne­bija nekādas jēgas. «Skrja­bins» jau pietauvojās Vas- jukos, un no kuģa varēja redzēt piestātnē drūzmējo­šos vasjukiešu pārsteigtās sejas.

Naudu kategoriski attei­cās dot. Mantu savākšanai atvēlēja piecas minūtes.

— Kazas kāja, — sacī­ja Simbijevičs-Sindijevičs, kad kompanjoni izkāpa pie­stātnē. — Būtu labāk man uzticējuši transparenta iz­

gatavošanu. Es to būtu tā iztaisījis, ka neviens Meierholds man netiktu līdzi.

Piestātnē koncesionari apstājās un paskatījās augšup. Tum­šajās debesīs spīdēja transparents.

— M-jā, — Ostaps sacīja, — transparentiņš diezgan nejē­dzīgs. Nožēlojams izpildījums.

Zīmējums, ko paveic nepaklausīga mūļa aste, salīdzinot ar Ostapa transparentu, būlu liels māksliniecisks sasniegums. No sējēja, kas kaisa obligācijās, Ostapa nerātnā roka bija izveido­jusi kaut kādu kluci ar cukura galvu un tievām rokām kā pletnēm.

Koncesionariem aiz muguras palika spoži apgaismots kuģis un muziķa, bet priekšā uz augstā krasta valdīja apriņķa pilsētas pusnakts tumsa, rēja suņi un tālumā dziedāja harmonika.

— Rezumēju stāvokli, — Ostaps dzīvespriecīgi noteica. — Pasivs: nav ne graša naudas, trīs krēsli aizpeld lejup pa upi, nav kur pārnakšņot, un nav nevienas krūšu nozīmītes, kas aplie­cinātu mūsu piederību pie bērnu komisijas. Aktivs: ceļa vadonis pa Volgu, izdots tūkstoš deviņi simti divdesmit sestajā gadā (nā­cās aizņemties mosje Simbijeviča kajitē). Pie tādiem apstākļiem sabalansēt bilanci ļoti grūti. Pārnakšņot vajadzēs piestātnē.

Koncesionari ierīkojās uz piestātnes soliem. Draņķīga petrole­jas luktura gaismā Ostaps ceļa vadoni izlasīja:

«Labajā augstajā krastā atrodas Vasjuku pilsēta. No šejienes nosūta kokmateriālus, sveķus, lūkus, mašu, bet uz šejieni ved plaša patēriņa priekšmetus visam novadam, kas at­rodas 50 kilometrus no dzelzceļa.

Pilsētā 8000 iedzīvotāju, valsts kartona fabrika ar 320 strādniekiem, maza čugunlietuve, alus darītava un ādu rūpnīca. Mācību iestādes vispār­izglītojošās un mežsaimniecības tech- nikums.»

— Stāvoklis ir daudz nopietnāks, nekā es iedomājos, — Os­taps sacīja. — Izspiest no vasjukiešiem naudu man pagaidām liekas neatrisināms uzdevums. Bet naudas mums vajag ne ma­zāk kā trīsdesmit rubļu. Pirmkārt, mums ir jāēd un, otrkārt, jā- aizsteidzas priekšā izlozes toverim un jāsatiekas ar kolumbiešicm uz sauszemes, Staļingradā.

Ipolits Matvejevičs saritinājās kā vecs, izkāmējis runcis pēc sadursmes ar ziedošu sāncensi — enerģijas pārpilno jumtu, bē­niņu un jumtu lodziņu valdnieku.

Ostaps prātodams un kombinēdams staigāja gar soliem. Ap pulksten vieniem naktī bija izstrādāts lielisks plāns. Benders no­likās blakus kompanjonam un aizmiga.

No paša rīta Vasjukos parādījās kāds gara auguma izkāmē­jis vecis ar zelta pensneju un īsos, ļoti netīros, krāsām notrieptos zābakos. Viņš līmēja pie sienām ar roku rakstītas afišas:

1927. g. 22. jūnijā

Kartona fabrikas strādnieku kluba telpās notiks lekcija par tematu: «PANĀKUMIEM BAGĀTĀ ATKLĀTNES IDEJA SACHĀ» un

SACHA SIMULTANSPELE

pie 160 galdiņiem lielmeistars (vecāRais meistars) O. Benders Visiem jāierodas ar saviem galdiņiem Spēles maksa — 50 kap. Ieejas maksa — 20 kap. Sākums precizi pulksten 6 vakarā

Administrācijā: K. Michelsons

Pats lielmeistars arī nezaudēja laiku. Nonomājis klubu par trim rubļiem, viņš devās uz šacha sekciju, kas nezin kāpēc atra­dās zirgaudzētavu pārvaldes gaitenī.

Šacha sekcijā sēdēja vienacains cilvēks un lasīja Špīlhāgena romānu Pantelejeva izdevumā.

— Lielmeistars O. Benders! — Ostaps pavēstīja, apsēzda­mies uz galda. — Rīkoju pie jums simultanspēli.

Vasjuku šachista vienīgā acs iepletās līdz dabas dotai pēdējai iespējamībai.

— Vienu mirklīti, biedri lielmeistari -— iesaucās vienacis. — Piesēdiet lūdzu! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Un vienacis aizskrēja. Ostaps apskatīja šacha sekcijas telpas. Pie sienām karājās sacīkšu zirgu fotouzņēmumi, bet uz galda gulēja noputējusi kantora grāmata ar uzrakstu: «Vasjuku šacha sekcijas sasniegumi 1925. gadā.»

Vienacis atgriezās ar veselu duci dažāda vecuma pilsoņu. Viņi visi pēc kārtas nāca klāt iepazīties, nosauca savus uzvārdus un godbijīgi paspieda lielmeistara roku.

— Caurbraucot uz Kazaņu, —• Ostaps aprauti sacīja, — jā, jā, simultanspēle notiks šovakar, atnāciet. Bet tagad, piedodiet, neesmu formā: jūtos noguris pēc Karlsbades turnira.

Vasjukiešu šachisti uzklausīja Ostapu ar dēlu mīlestību. Ostaps bija iededzies. Viņš sajuta jaunu spēku un šacha ideju pieplūdumu.

— Jūs nemaz neticēsiet, — viņš teica, — cik tālu aizgājusi šachiskā domāšana. Jūs zināt, Laskers nokļuvis gaužām banalu paņēmienu varā, ar viņu nav iespējams spēlēt. Viņš apkvēpina savus pretiniekus ar cigāru dūmiem. Un tīšām smēķē tos lētā­kos, lai dūmi būtu riebīgāki. Sacha pasaule ir uztraukusies.

Lielmeistars pārgāja uz vietējiem tematiem.

— Kāpēc provincē nav nekādas domu rosmes? Piemēram, jūsu šacha seķcija. Tā viņa arī saucās: šacha sekcija. Garlaicīgi, meitenītes! Kāpēc jūs, nu patiešām, to nevarētu nosaukt kaut kā izteiksmīgāk, ķā klājas īstiem šachistiem. Tas iesaistītu sekcijā plašas arodbiedrības biedru masas. Būtu nosaukuši savu sekciju, piemēram, «Četru zirgu šacha klubs» vai «Sarkanā galotne», vai «Kvalitates zaudēšana, iegūstot tempu». Tas būtu lieliski! Skanīgi!

Ideja guva panākumus.

— Patiešām, — vasjukieši atplauka, — kāpēc mēs savu sek­ciju nevarētu nosaukt par «Četru zirgu klubu»?

Tā kā bija ieradies viss šacha sekcijas birojs, Ostaps, pats uzņemdamies goda priekšsēdētāja pienākumus, noorganizēja īsu sēdi, kurā sekciju vienbalsīgi pārdēvēja par «Četru zirgu šacha klubu». Lielmeistars pašrocīgi, izmantodams uz «Skrjabina» gūto pieredzi, no kartona loksnes izgatavoja izkārtni, uz kuras māk­slinieciski atveidoja četrus zirgus un atbilstošu uzrakstu.

Sis svarīgais pasākums solīja šacha radošās domas uzplau­kumu Vasjukos.

— Sachs! — Ostaps iesaucās. — Vai jūs zināt, kas ir šachs? Tas virza uz priekšu ne tikai kulturu, bet arī ekonomiku! Vai jūs zināt, ka jūsu «Četru zirgu šacha klubs», pareizi organizējot darbu, spēj pilnīgi pārveidot Vasjuku pilsētu?

Ostaps no vakardienas vēl nekā nebija ēdis. Tāpēc viņa daiļ­runība bija sevišķi izcila.

— Jā! — viņš kliedza. — Sachs valsti padara bagātāku! Ja jūs piekritīsiet manam projektam, tad no pilsētas uz kuģa pie­stātni jūs iesiet pa marmora kāpnēm! Vasjuki kļūs desmit gu­berņu centrs! Ko jūs agrāk tikāt dzirdējuši par Zemeringas pil­sētu? Nekā! Bet tagad šī pilsētele kļuvusi bagāta un slavena tikai tāpēc, ka tur tika noorganizēts starptautiskais turnirs.

Tāpēc es saku: Vasjukos vajag noorganizēt starptautisku šacha turniru.

— Kā to lai izdara? — visi kliedza.

— Pilnīgi reala lieta, — atbildēja lielmeistars, — mani per­sonīgie sakari un jūsu pašdarbība — lūk, viss, kas nepieciešams un vajadzīgs Vasjuku starptautiskā turnira noorganizēšanai. Pa­domājiet tikai, cik skaisti tas skanēs: «1927. gada starptautiskais turnirs Vasjukos.» Hoze-Raula Kapablankas, Emanuila Laskera, A|ehina, Nimcoviča, Reti, Rubinšteina, Maroci, Taraša, Vidmara un doktora Grigorjeva ierašanās nodrošināta. Bez tam arī mana piedalīšanās nodrošināta!