IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Paslēpis naudu zaļo ceļojuma svārku kabatā, lielmeistars at­gādināja klātesošajiem par savu lekciju un simultanspēli pie 160 galdiņiem, laipni atvadījās līdz vakaram un devās uz «Kartona ražotāju klubu», lai satiktu Ipolitu Matvejeviču.

— Es esmu izsalcis, — Vorobjaņinovs dvesa ķērkstošā balsī.

Viņš jau sēdēja pie kases lodziņa, bet vēl nebija iekasējis ne­vienas kapeikas un nevarēja nopirkt pat mārciņu maizes. Viņa priekšā atradās zaļš stiepļu groziņš, kur ielikt iekasēto naudu. Tādos groziņos vidēji turīgās mājās liek nažus un dakšiņas.

— Klausieties, Vorobjaņinov, — Ostaps uzsauca, — pārtrau­ciet uz kādām pusotrām stundām kases operācijās! Iesim tautas ēdnīcā pusdienot. Pa ceļam paskaidrošu, kāda situācijā. Starp citu, jums vajag noskūties un savest sevi kārtībā. Jūs izskatāties pēc īsta klaidoņa. Lielmeistaram nedrīkst būt tādi šaubīgi pa­ziņas.

—- Nevienu biļeti neesmu pārdevis, — Ipolits Matvejevičs pa­vēstīja.

— Nav liela bēda. Uz vakara pusi sanāks. Pilsēta man jau ziedoja divdesmit rubļu starptautiskā šacha turnira organizē­šanai.

— Tad kam mums vajadzīga šī simultanspēle? — čukstēja administrators. — Mūs vēl var piekaut. Bet ar divdesmit rubļiem mēs tūlīt varam kāpt kuģī — tikko no augšteces pienācis «Kār­lis Lībknechts» — mierīgi braukt līdz Staļingradai un tur sagaidīt teātri. Varbūt tur izdosies uzšķērst krēslus. Tad mes esam bagāt­nieki un mums piederēs viss.

— Izsalcis nedrīkst runāt tādas muļķības. Tas negativi ietek­mē smadzenes. Par divdesmit rubļiem mēs varbūt arī aizbrauk­sim līdz Staļingradai . . . Bet kur mēs ņemsim naudu ēšanai? Vit­amīnus, dārgais biedri muižniecības priekšniek, par velti nevie­nam nedod. Toties no ekspansivajiem vasjukiešiem par lekciju un simultanspēli varēs noplēst kādus trīsdesmit rubļus.

— Piekaus! — Vorobjaņinovs rūgti sacīja.

— Protams, risks ir. Var ribas ielauzt. Starp citu, man ir kāda domiņa, kura, lai nu šā vai tā, bet jūs katrā gadījumā pa­sargās. Bet par to vēlāk. Pagaidām iesim nomēģināt vietējos ēdienus.

Ap pulksten sešiem vakarā, labi paēdis, noskuvies un ar ode­kolonu iesmaržojies, lielmeistars iegāja «Kartona ražotāju kluba» kasē.

Sātīgi paēdis un noskuvies, Vorobjaņinovs žirgti tirgojās ar biļetēm.

— Nu, kā? — klusi jautāja lielmeistars.

— Ieejas biļetes —- trīsdesmit un spēlētāju — divdesmit, — atbildēja administrators.

— Sešpadsmit rubļu. Slikti, slikti!

— Ko jūs melšat niekus, Bender, skatieties, kāda rinda! Pie­kaušana neizbēgama.

— Par to nedomājiet. Raudāsiet, kad sitīs, bet pagaidām ne­tūļājieties! Mācieties tirgoties'

Pēc stundas kasē jau bija trīsdesmit pieci rubļi. Publika zālē nervozēja.

— Taisiet ciet lodziņu! Dodiet šurp naudu!— sacīja Ostaps. — Tagad ziniet ko? Te jums būs pieci rubļi, ejiet uz piestātni, no- līgstiet laivu uz kādām pusotrām stundām un gaidiet mani krast­malā, leipus noliktavas. Mēs abi dosimies vakara pastaigā. Par mani nebēdājiet. Es šodien esmu formā.

Lielmeistars iegāja zālē. Viņš jutās mundrs un noteikti zi­nāja, ka ar pirmo gājienu e2—e4 viņam nedraud nekādi sarežģī­jumi. Pārējie gājieni, tiesa, kas tiesa, tinās pilnīgā miglā, bet tas ne par matu neuztrauca lielo kombinatoru. Viņš bija sagatavojis pilnīgi negaidītu variantu pat visbezcerīgākās partijas glāb­šanai.

Lielmeistaru sagaidīja ar aplausiem. Kluba nelielā zāle bija izdaiļota ar daudzkrāsainiem karodziņiem.

Pirms nedeļas šeit bija noticis «Slīcēju glabšanas biedrības» vakars, ko apliecināja arī lozungs pie sienas:

PALĪDZĪBA SLĪCĒJIEM IR PAŠU SLĪCĒJU ROKĀS

Ostaps paklanījās, pastiepa rokas, it kā atraidīdams nepel­nītos aplausus, un uzkāpa estrādē.

— Biedri! — viņš skanīgā balsī sacīja. — Mani šacha biedri un draugi, šodien es jums nolasīšu lekciju par tematu, par kuru, varu jums atzīties, ne bez panākumiem pirms nedējas tiku lasījis Ņižņijnovgorodā. Manas lekcijas priekšmets — «Panākumiem ba­gātā atklātnes ideja šachā». Kas, biedri, ir atklātne, un ko nozīmē, biedri, ideja? Atklātne, biedri, ir «Quasi una fantasia». Bet ko nozīmē, biedri, ideja? Ideja, biedri, ir cilvēku domāšana, ietērpta loģiskā šachiskā formā. Pat ar niecīgiem spēkiem var izvērst uz­brukumu pa visu galdiņu. Viss ir atkarīgs no katra individa spē­jām. Piemēram, tas gaišmatis trešajā rindā. Pieņemsim, ka viņš spēlē labi . . .

Gaišmatis trešajā rindā pietvīka.

— Bet, lūk, tas tumšmatis, pieņemsim, spēlē sliktāk.

Visi pagriezās un apskatīja arī tumšmati.

— Ko mēs redzam, biedri? Mēs redzam, ka gaišmatis spēlē labi, bet tumšmatis spēlē slikti. Un nekādas lekcijas nespēs grozīt spēku samēru, ja katrs individs pastāvīgi netrenēsies dambr … tas ir, es gribēju sacīt — šacha spēlē . . . Bet tagad, biedri, es jums pastāstīšu dažus pamācošus gadījumus no mūsu cienījamo hipermodernistu Kapablankas, Laskera un doktora Grigorjeva pieredzes.

Ostaps auditorijai pastāstīja dažas apsūnojušas anekdotes, kuras vēl bērnībā bija smēlis no «Zilā žurnālā», un ar to nobei­dza i.ntermediju.

Par lekcijas īsumu visi bija mazliet pārsteigti. Bet vienacis nenovērsa savu vienīgo aci no lielmeistara apaviem.

Taču simultanspēles seanss aizkavēja vienacainā šachista pie­augošās aizdomas. Kopā ar citiem šachistiem viņš novietoja šach- galdiņus pakavveidīgi. Spēlēt ar lielmeistaru nosēdās trīsdesmit šacha amatieru. Daudzi no viņiem bija galīgi apmulsuši un ik mirkli ieskatījās šacha mācību grāmatās, atsvaidzinādami atmiņa sarežģītus variantus, ar kuru palīdzību cerēja padoties lielmeista­ram kaut vai pēc divdesmit otrā gājiena.

Ostaps pārlaida skatienu «melno» rindām, kas viņu ielenca no visām pusēm, aizvērtajām durvīm un tad drosmīgi ķērās pie darba. Viņš piegāja pie vienača, kas sēdēja pie pirmā galdiņa, un pārvietoja karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz e4.

Vienacis tūlīt saķēra ausis ar abām rokām un sāka saspringti domāt. Bet amatieru rindas pāršalca:

— Lielmeistars spēlēja e2—e4.

Ostaps nelutināja savus pretiniekus ar atklātņu dažādību. Arī uz pārējiem divdesmit deviņiem galdiņiem viņš veica to pašu ope­rāciju: pārvilka karaļa bandinieku no lauciņa e2 uz e4. Amatieri viens pēc otra ieķērās matos un nogrima drudžainos meklējumos. Nespēlējošie uzmanīgi vēroja lielmeistaru. Pilsētas vienīgais foto- amatieris uzrāpās uz krēsla un jau gatavojās aizdedzināt mag­niju, bet Ostaps dusmīgi vicināja rokas un, pārtraucis savu gaitu gar galdiņiem, skaļi uzkliedza:

— Aizvāciet fotogrāfu! Viņš traucē manu šacha domu!

«Kāda velna pēc atstāt savu fotogrāfiju šai nožēlojamā pil­sētelē. Man nepatīk ielaisties darīšanās ar miliciju,» viņš pie se­vis nodomāja.

Amatieru sašutuma pilnā šņākšana piespieda fotogrāfu atteik­ties no sava nodoma. Sašutums bija tik ārkārtīgi liels, ka foto­grāfu pat izmeta no telpām.

Pēc trešā gājiena noskaidrojās, ka lielmeistars spēlē astoņ­padsmit spāņu partijas. Pārējās divpadsmit melnie pielietoja kaut arī novecojušo, bet toties diezgan pareizo Filidora aizsardzību. Ja Ostaps zinātu, ka viņš spēlē tik sarežģītas atklātnes un pie­lieto tik pārbaudītu aizsardzību, viņš būtu ļoti izbrīnījies. Patie­sībā lielais kombinators šachu spēlēja otrreiz savā mūžā.

Sākumā amatierus un vispirms, protams, vienaci sagrāba šausmas. Nebija šaubu, ka lielmeistars rīkojas viltīgi.