IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Pjatigorskā.

— Brauksim! Es pa ceļam šo to esmu sagrabinājis. Tīrais ienākums trīs rubļi. Tas, protams, nav daudz, bet pirmajai nar­zana pudelei un dzelzceļa biļešu iegādei pietiks.

Piepilsētas vilciens, klabēdams kā redeļu rati, piecdesmit mi­nūtēs aizvilka ceļotājus līdz Pjatigorskai. Pabraukuši garām Zmeikai un Beštau, koncesionari ieradās Mašuka pakājē.

Bija svētdienas vakars. Viss bija tīrs un spodrs. Pat Mašuks, noaudzis ar krūmiem un birztalām, šķita rūpīgi sasukāts un iz- strāvoja kalnu vežetala smaržu.

Visdažādākās kvalitates baltas bikses šaudījās pa mazo, ro­taļlietiņai līdzīgo peronu: bikses no panamas auduma, kašmira, kolomjankas, buraudekla un maigā flaneja bikses. Seit staigāja sandalēs un «apaša» kreklos. Koncesionari smagajos, netīrajos zābakos, smagajās, noputējušajās biksēs, sakarsušajās vestēs un nokaitētajos svārkos jutās kā svešinieki. Visā šai spilgto katunu ņudzeklī, ar ko dižojās kūrvietas jaunavas, visgaišākais un vis­elegantākais bija stacijas priekšnieces tērps.

Par izbrīnu visiem atbraucējiem stacijas priekšniece bija sie­viete. No sarkanās vīriešu cepures ar divām sudraba trasēm gar malām līda ārā rudas matu cirtas. Viņa valkāja baltu formas ža­keti un baltus svārkus.

Nopriecājušies par priekšnieci, izlasījuši svaigās afišas par Kolumba teatra viesizrādēm Pjatigorskā un izdzēruši divas piec­kapeiku glāzes narzana, ceļotāji pilsētā nokļuva ar tramvaju, kas uzturēja satiksmi uz līnijas «Stacija»—«Puķu dārzs». Ieeja «Puķu dārzā» maksāja desmit kapeikas.

«Puķu dārzā» bija daudz mūzikas, daudz jautru ļaužu un ļoti maz ziedu. Simfoniskais orķestris baltajā gliemežnīcā izpildīja «Odu deju». Ļermontova galerijā pārdeva narzanu. Ar narzanu tirgojās kioskos, un to piedāvāja arī iznēsātāji.

Neviens neievēroja divus netīros briljantu meklētājus.

— Eh Kisa, — Ostaps sacīja, — mēs esam lieki šajos dzīves svētkos.

Pirmo nakti kūrortā koncesionari pavadīja pie narzana avota.

Tikai šeit, Pjatigorskā, kad Kolumba teātris pārsteigtajiem pil­sētniekiem jau trešo reizi rādīja savas «Precības», kompanjoni aptvēra visas tās grūtības, kas saistītas ar dārglietu medībām. Iekļūt teātrī, uz ko viņi agrāk cerēja, nebija iespējams. Aizkulisēs nakšņoja Galkins, Palkins, Malkins, Calkins un Zalkinds, kuriem stingrā červoncu dieta neļāva dzīvot viesnīcā.

Tā pagāja dienas, un draugi galīgi nomocījās, nakšņodami Ļermontova divkaujas vietā un iztikdami no bagažas nešanas vi­dējas rocības tūristiem.

Sestajā dienā Ostapam laimējās iepazīties ar montieri Meč- ņikovu, hidrospiedes pārzini. Mečņikovs, kas šai laikā naudas trū­kuma dēļ katru dienu ieradās pie narzana avota dzesēt paģiras, bija nonācis šausmīgā stāvoklī un pēc Ostapa novērojumiem pār­deva tirgū šādus tādus teatra rekvizitu priekšmetus. Galīgā vie­nošanās tika panākta parastajā rīta paģiru lāpīšanas laikā pie avota. Montieris Mečņikovs Ostapu nosauca par draudziņu un piekrita.

— Var, — viņš teica, — to vienmēr var, draudziņ. Ar lielāko prieku, draudziņ.

Ostaps uzreiz saprata, ka montieris ir slīpēts zellis.

Līgumslēdzējas puses skatījās viena otrai acīs, apkampās, pa- plaukšķināja pa mugurām un laipni smaidīja.

— Nu, — Ostaps sacīja, — par visu šo pasākumu dodu des­mitnieku!

— Draudziņ! — izbrīnījās montieris. — Jūs mani kaitināt. Es esmu narzana izmocīts cilvēks.

— Cik tad jūs gribat?

— Dodiet pussimtu. Tā taču ir kroņa manta. Es esmu izmo­cīts cilvēks.

— Labi. Ņemiet divdesmit! Esat ar mieru? Nu, pēc acīm redzu, ka piekrītat.

— Piekrišana ir abu pušu pilnīgas nepretošanās produkts.

— Jauki izsakās, suns. tāds, — Ostaps iečukstēja ausī Ipoli- tam Matvejevičam, — mācieties.,

— Kad tad jūs atnesīsiet krēslus?

— Krēslus pret naudu.

— To var, — Ostaps nedomādams sacīja.

— Naudu vispirms, — montieris deklarēja, — no rīta naudu, vakarā — krēslus vai arīdzan vakarā — naudu, bet nākošās die­nas rītā — krēslus.

— Bet varbūt labāk šodien — krēslus un rītā — naudu? — Ostaps tirdīja.

— Es taču, draudziņ, esmu izmocīts cilvēks. Tādus noteiku­mus sirds neņem pretī.

— Bet es taču, — Ostaps sacīja, — tikai rītā pa telegrāfu sa­ņemšu naudu.

— Nu tad arī runāsim, — nobeidza ietiepīgais montieris, — bet pagaidām, draudziņ, atpūties vesels te pie avota, bet es iešu: man daudz darba ar spiedi. Simbijevičs ķeras pie rīkles. Spēka pietrūkst. Vai tad ar narzanu vien var dzīvot?

Un Mečņikovs, saules apspīdēts, cildeni aizgāja.

Ostaps bargi paskatījās uz Ipolitu Matvejeviču.

— Laiks, — viņš sacīja, — tas mums ir, bet laiks ir nauda, kuras mums nav. Kisa, mums jātaisa karjera. Mūsu priekšā atro­das simt piecdesmit tūkstošu rubļu un nulle nulle kapeikas. Vajag tikai divdesmit rubļu, lai dārgumu krātuve kļūtu mūsu. Te visi līdzekļi labi. Vai nu pans, vai gans. Es izvēlos panu, kaut ari tas ir tīrasinīgs polis.

Ostaps domīgi apgāja apkart Vorobjaņinovam.

— Novelciet svārkus, muižniecības priekšniek, nu ašāk, — viņš pēkšņi sacīja.

Ostaps saņēma no pārsteigtā Ipolita Matvejeviča rokām svār­kus, nometa zemē un ņēmās mīdīt ar saviem noputējušajiem pus­zābakiem.

— Ko jūs darāt? — brēca Vorobjaņinovs. — Sos svārkus es valkāju jau piecpadsmit gadus, un tie vēl arvien kā jauni!

— Neuztraucieties! Drīz tie vairs nebūs kā jauni! Dodiet šurp platmali! Tagad nobārstiet bikses ar putekļiem un apslaciniet ar narzanu. Aši!

Pēc īsa brītiņa Ipolits Matvejevičs bija kļuvis riebīgi netīrs.

— Tagad jūs esat nobriedis profesijai, kura jums dos iespēju godīgi nopelnīt naudu.

— Kas tad man būtu jādara? — Vorobjaņinovs raudulīgā balsī jautāja.

— Ceru, ka franču valodu protat?

— Ļoti slikti. Ģimnāzijās kursa apjomā.

— Hm . . . Nāksies samierināties ar šo apjomu. Vai jūs varat franču valodā pateikt šādu frāzi: «Kungi, es neesmu ēdis sešas dienas»?

— Mosje, — stostīdamies iesāka Ipolits Matvejevičs, — mosje, hm, hm . .. že ne vai laikam že ne manž pa . . . seši, kā tas bija: en, de, trua, katr, senk… sis … sis . . . žur. Tātad: že ne manž pa sis žur.

— Nu kas tā jums par izrunu, Kisa! Bet ko gan var prasīt no ubaga! Pats par sevi saprotams, ka Krievijas Eiropas daļas ubags franču valodā runā sliktāk nekā Miljerans. Nu, Kisulīt, bet kādā apjomā jūs zināt vācu valodu?

— Kāpēc man tas viss vajadzīgs? — iespiedzās Ipolits Matve­jevičs.

— Tāpēc, — Ostaps svarīgi sacīja, — ka jūs tūliņ iesiet uz «Puķu dārzu», nostāsieties ēnā un franču, vācu un krievu valodās lūgsiet dāvanas, uzsverot to, ka jūs esat bijušais kadetu frakcijas Valsts domes loceklis. Viss tīrais ienākums domāts Mečņikovam. Sapratāt?

Ipolits Matvejevičs pārvērtās. Viņa krūtis izliecas ka Pils tilts Ļeņingradā, acis zibsnīja ugunis, un no nāsīm, kā Ostapam šķita, vēlās biezi dūmu mutuļi. Osu gali lēnām cēlās uz augšu.

— Ai-ai-ai, — nemaz nenobijies, sacīja_ lielais kombinators, — skatieties tikai! Nevis Kisulītis, bet īsts dūkanbēris!

— Nemūžam, — pēkšņi Ipolits Matvejevičs iesaucās dobjā balsī, — Vorobjaņinovs nekad savā mūžā nav pastiepis roku pēc dāvanas.