IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Rīts koncesionarus pārsteidza pie Čeboksariem. Ostaps snauda pie stūres. Ipolits Matvejevičs miegaini plunkšķināja ar airiem ūdeni. Nakts dzestrumā abus kratīja drebuļi. Austrumi plauka kā sārti pumpuri. Ipolita Matvejeviča pensnejs iekvēlojās aizvien spožāk. Tā ovālie stikli zibsnīja. Pensnejā pārmaiņus atspogu­ļojās abi krasti. Kreisā krasta semafors izliecās bikonkava stiklā. Ceboksaru zilie kupoli peldēja kā kuģi. Dārzs austrumos auga aizvien lielāks. Ziedu pumpuri pārvērtās par vulkāniem, kas iz- virda vislabāko konditorejas krāsu lavu. Putniņi kreisajā krastā sacēla varen skaļu lērumu. Pensneja zelta kniebis iespīdējās un apžilbināja lielmeistaru. Bija uzlēkusi saule.

Ostaps atvēra acis un izstaipījās, sasvērdams laivu uz sāniem un krakšķinādams locītavas.

— Labrīt, Kisa, — viņš žāvādamies sacīja.

— Nāku es ar rīta gaismu vēstīt tev, kā saule staro un ar savu kvēlo kaismu lej tā zeltu koku zaros .. .

— Piestātne, — ziņoja Ipolits Matvejevičs.

Ostaps izvilka ceļa vadoni un pārbaudīja.

— Pēc visa spriežot, tie ir Čeboksari. Jā, jā .. .

Vēršam jūsu uzmanību uz to, ka Čeboksari ir ļoti skaista pilsēta . ..

— Kisa, vai tā patiešām atrodas skaistā vietā? . . .

Pašreiz Ceboksaros ir 7702 iedzīvotāj'..

— Kisa! Pārtrauksim briljantu medības un palielināsim Ce­boksaru iedzīvotāju skaitu līdz septiņi tūkstoši septiņi simti čet­riem cilvēkiem. Ko? Tas būtu ļoti efektīgi .. . Atvērsim «Sīkpreču bodi», un tā mums droši garantēs maizes riecienu … Paskatīsi­mies tālāk.

Pilsēta dibināta 1555. gadā un saglabājusi dažas |oti interesantas baznīcas. Bez Cuvašijas republikas adminis­tratīvajām iestādēm šeit atrodas strādnieku fakultate, par­tijas skola, pedagoģiskais technikums, divas otrās pakāpes skolas, muzejs, zinātniskā biedrība un bibliotēka. Cebok- saru kuģu piestātnē un tirgū jūs sastapsiet čuvašus un čeremisus, kas starp pārējiem izce|as ar savu ārējo iz­skatu . . .

Bet, iekams draugi sasniedza piestātni, kur varēja sastapt ču­vašus un čeremisus, viņu uzmanību saistīja kāds priekšmets, kas peldēja pa straumi laivai pa priekšu.

— Krēsls! — Ostaps iesaucās. — Administrator! Mūsu krēsls peld.

Kompanjoni piebrauca pie krēsla. Tas šūpojās, griezās riņķī, iegrima ūdenī, atkal iznira, peldēdams prom no koncesionaru lai­vas. Ūdens skalojās iekšā krēsla uzšķērstajā vēderā.

Tas bija tas pats krēsls, kuru viņi uzšķērda uz «Skrjabina», tagad tas lēni peldēja uz Kaspijas jūru.

— Lieliski, draudziņ! — Ostaps iesaucās. — Sen neesam ti­kušies! Ziniet, Vorobjaņinov, man šis krēsls atgādina mūsu dzīvi. Mēs arī peldam pa straumi. Mūs slīcina, mēs atkal uzpeldam, kaut gan nevienu ar to, liekas, neiepriecinām. Neviens mūs nemīl, ja neņem vērā kriminalizmeklētājus, kuri galu galā arī mūs ne­mīl. Nevienam gar mums nav nekādas daļas. Ja vakar šacha amatieriem būtu izdevies mūs noslīcināt, no mums pāri paliktu tikai līķu apskates protokols: «Abi līķi guļ ar kājām uz dienvid­austrumiem, bet ar galvām — uz ziemeļrietumiem. Ķermeņus klāj brūces, tās acīm redzot ieskrambātas ar kādu neasu priekšmetu.» Amatieri droši vien mūs būtu situši ar šacha galdiņiem. Nav vārdam vietas, diezgan truli priekšmeti… «Pirmais, gadus piecdesmit piecus veca vīrieša līķis, ģērbts saplīsušos listriņa svārkos, vecās biksēs un vecos zābakos. Svārku kabatā atrasta apliecība uz pils. Konrāda Karloviča Michelsona vārda . . .» Lūk, Kisa, ko par jums rakstītu.

— Bet ko par jums rakstītu? — Vorobjaņinovs dusmīgi jautāja.

— O! Par mani rakstītu kaut ko pavisam citu. Par mani rak­stītu tā: «Otrs ir divdesmit septiņus gadus veca vīrieša līķis. Šis vīrietis mīlēja un cieta. Viņš mīlēja naudu un cieta no tās tru- kuma. Viņa galva ar augsto pieri, ko ierāmē zilganrnelnas cirtas, pavērsta pret sauli. Viņa graciozās kājas ar četrdesmit otrā nu­mura kurpēm pagrieztas pret ziemeļblāzmu. Ķermenis ietērpts tīrās, baltās drānās, uz krūtīm ar perlamutru inkrustēta zelta arfa un romances notis: «Jel paliec sveiks, mans Jaunais ciems.» Nelaiķis jauneklis nodarbojies ar ornamentu iededzināšanu koka priekšmetos, kas redzams pēc frakas kabatā atrastās apliecības, kuru izsniedzis mājamatniecības artelis «Pegass un Parnass» 23/VĪTI—24. g„ Nr. 86/1562.» Un mani, Kisa, lepni apglabātu, ar orķestri, ar runām un piemineklī iegravetu: «Seit atdusas ievē­rojams siltumtechniķis un iznīcinātājs Ostaps — Suleimans — Berta — Marija Bender-bejs, kura tēvs bija Turcijas pavalstnieks un nomira, neatstājis savam dēlam Ostapam — Suleimanam ne mazāko mantojumu. Nelaiķa māte bija grāfiene un pārtika no kapitala augļiem.»

Sādi tērzēdami, koncesionari piestāja Ceboksaru krastā.

Vakarā, palielinājuši savu kapitalu par pieciem rubļiem, pār­dodot vasjukiešu laivu, draugi iesēdās motorkuģī «Urickis» un brauca uz Stajingradu, aprēķinājuši, ka ceļā aizsteigsies priekšā lēnajam laimestu kuģim un sastaps kolumbiešu trupu Staļin- gradā.

«Skrjabins» ienāca Stal.ingradā jūlija sākumā. Draugi to sa­gaidīja, slēpdamies aiz piestātnē izkrautajām kastēm. Pirms kuģa izkraušanas notika izloze. Izlozēja prāvus laimestus.

Krēslus nācās gaidīt kādas četras stundas.

Sākumā no kuģa izbira kolumbieši un izlozes kalpotāji. To-, vidū izcēlās smaidošā Persicka seja.

Sēdēdami slēptuvē, koncesionari dzirdēja viņa saucienus:

— Jā! Tūlīt braukšu uz Maskavu! Telegramu jau nosūtīju!" Un zināt, kādu? «Gavilēju kopā ar jums.» Lai atmin, ja var!

Persickis noīrēja automobili, iepriekš to no visām pusēm ap­skatījis un aptaustījis radiatoru, un aizbrauca, nezin kāpēc «urā!» ■ saucienu pavadīts.

Pēc tam, kad no kuģa bija izcelta hidrauliskā spiede, sāka iznest kolumbiešu izrāžu malerialo ietērpu. Krēslus iznesa jau tumsā. Kolumbieši piekrāva piecus divzirgu furgonus un, jautri - klaigādami, aizbrauca tieši uz staciju.

— Liekas, Staļingradā viņi nespēlēs, — sacīja Ipolits Matve­jevičs.

Tas Ostapam sagādāja rūpes.

— Vajadzēs braukt līdzi, — viņš nolēma, — bet kur lai ce­ļam ņem naudu? Tomēr iesim uz staciju un tad redzēsim.

Stacijā noskaidrojās, ka teātris brauc uz Pjatigorsku caur

Tichorecku-Mineraļnije Vodi. Naudas koncesionariem pietika ti­kai vienai biļetei.

— Vai jūs protat braukt par zaķi? — jautāja Ostaps Vorobja- ņinovam.

— Es pamēģināšu, — Ipolits Matvejevičs bikli sacīja.

— Velns lai parauj! Labāk jau nemēģiniet! Vēlreiz jums pie­dodu. Lai notiek, es braukšu par zaķi.

Ipolitam Matvejevičam nopirka biļeti cietā vagonā bez plac- kartes. Sai vagonā bijušais muižniecības priekšnieks ieradās ar zaļos toveros dēstītiem oleandriem uzpostajā Ziemeļkaukaza dzelzceļa stacijā «Mineraļnije Vodi» un, cenzdamies nekrist acīs no vilciena izkāpjošajiem kolumbiešiem, sāka meklēt Ostapu.

Teātris jau sen bija aizbraucis uz Pjatigorsku jaunos vasar­nieku vagoniņos, bet Ostaps vēl arvien nerādījās. Viņš atbrauca tikai vakarā un atrada Vorobjaņinovu pilnīgā izmisumā.

— Kur jūs bijāt? — ievaidējās muižniecības priekšnieks. — Es tā nomocījos!

— Tātad jūs nomocījāties, braukādams ar biļeti kabatā? Bet es acīm redzot neesmu nomocījies? Laikam gan tas nebiju es, ko Tichoreckā nodzina no jūsu vilciena buferiem? Tātad es nebiju tas, kas trīs stundas tur nosēdēja kā muļķis, gaidīdams preču vilcienu ar tukšām narzana pudelēm? Jūs esat cūka, pilsoni muiž­niecības priekšniek! Kur teātris?