IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Ipolits Matvejevičs pie narzana avota atvilkās tikai tad, kad muzikanti bija savākuši savas pultis un dīkdienīgā publika sāka izklīst. Un tikai samīlējušies pārīši satraukti elpoja «Puķu dārza» šaurajās alejās.

— Cik ievācāt? — Ostaps jautāja, kad pie avota parādījās muižniecības priekšnieka sakumpušais stāvs.

•— Septiņus rubļus divdesmit deviņas kapeikas. Trīs rubļus papīrnaudā. Pārējais — kapars un mazliet sudraba.

— Pirmajai viesizrādei dievīgi labi! Atbildīga darbinieka līmenī! Esmu par jums sajūsmā, Kisa! Bet gribētos zināt, kāds muļķis jums iedevis trīs rubļus? Varbūt jūs viņam izdevāt sīk­naudā?

-— Iznurenkovs iedeva.

— Nevar būt! Absolons? Skat, kas par bumbiņu! Kur ieripo­jusi! Jūs ar viņu runājāt? Ak, viņš jūs nepazina!

Iztaujāja par Valsts domi! Smējās!

Nu redziet, nu, muižniecības priekšniek, par ubagu būt nav

nemaz tik slikti, it sevišķi, ja ir mērena izglītība un slikti nostā­dīta balss! Bet jūs vēl spurojāties pretī, tēlojāt lordu zīmogglabā- tāju! Nu, Kisucīt, arī es neesmu veltīgi šķiedis laiku. Piecpadsmit rubļi, apaļi kā pimberi! Kopā mums pietiks.

Otrā rītā montieris saņēma naudu un vakarā atstiepa divus krēslus. Trešo krēslu, pēc viņa izteicieniem, nekādi nebijis iespē­jams paņemt. Uz tā skaņu ietērpa meistari spēlējot kārtis.

Drošības labad draugi uzrāpās gandrīz pašā Mašuka virsotnē.

Apakšā mirdzēja spožās, rāmās Pjatigorskas ugunis. Vēl ze­māk par Pjatigorsku vājas uguntiņas norādīja Gorjačije Vodi at­rašanās vietu. Pie apvāršņa kā divas paralēlas, punktētas līnijas no kalniem izlīda Kislovodska.

Ostaps paskatījās zvaigžņotajās debesīs un izņēma no kabatas jau pazīstamās platknaibles.

Inženieris Brunss sēdēja Zaļā raga vasarnīcas mūra verandā zem lielas palmas, kuras cietās lapas meta asas un šauras ēnas uz inženiera skūto pakausi, uz viņa balto kreklu un uz ģeneralie- nes Popovas garnitūras Gambsa krēslu, kur sēdēja inženieris, gaidīdams pusdienas.

Brunss izstiepa resnās, sulīgās lūpas un draiskulīga knauķa balsī novilka:

— Mī-ī-īlīt!

Vasarnīca klusēja.

Ap inženieri glaudās tropiskā flora. Kaktusi sniedza savus ežainos cimdus. Šalca dracenas lapas. Banani un sago palmas at­gaiņāja mušas no inženiera plikā pakauša. Rozes, kas apvija ve­randu, glaudās pie viņa sandalēm.

Bet viss bija veltīgi. Brunsam gribējās ēst. Viņš satraukti skatījās uz perlamutram līdzīgo jūras līci, uz talo Batumi zemes radziņu un dziedošā balsī sauca:

—' Mī-ī-ī-līt! Mī-ī-ī-līt!

Mitrajā subtropu gaisa skaņa atri apsīka. Atbildes nebija. Brunss iedomājās lielu, brūnu pīli ar čurkstošu, treknu adu un, nespēdams vairs valdīties, iebrēcās:

— Mīlīt!!! Vai gatava pīlīte?!

— Andrej Michailovič! — istabā atsaucās sievietes balss. — Nejauc man prātus!

Inženieris, izstiepis lūpas, nekavējoties atbildēja:

— Mīlīt! Tu nemaz nežēlo savu mazo vīriņu!

— Vācies prom, negauša tāds! — atbildēja no istabas.

Bet inženieris nepadevās. Viņš taisījās turpināt pīlītes aicinā­šanu, ko nesekmīgi darīja jau divas stundas, bet pēkšņa čaboņa aizmugurē piespieda viņu atskatīties.

No melni zaļajiem bambuka brikšņiem iznāca cilvēks zilā, no­plīsušā krievu kreklā, ko apjoza nobružāta aukla ar resniem puš­ķiem galā, un nonēsātās, strīpainās biksēs. Svešinieka labsirdīgā seja bija apaugusi ar izspūrušu bārdeli. Rokās viņš turēja svārkus.

Cilvēks nāca klāt un patīkamā balsī jautāja:

— Kur šeit varētu sastapt inženieri Brunsu?

— Es esmu inženieris Brunss, — pēkšņi basa balsī atbildēja pīlītes kvēlais pielūdzējs. — Ar ko varu pakalpot?

Cilvēks klusējot nokrita ceļos. Tas bija svētais tēvs Fjodors.

— Jūs esat prātu zaudējis! — inženieris iesaucās, pielēkdams kājās. — Piecelieties, lūdzu!

— Necelšos, — atbildēja svētais tēvs Fjodors, ar skatienu se­kodams inženierim un raudzīdamies viņā skaidrām acīm.

— Piecelieties!

— Necelšos!

Un svēl-ais tēvs uzmanīgi, lai nenodarītu sāpes, sāka dauzīt pieri pret grantēto celiņu.

— Mīlīt! Panāc šurp! — inženieris izbijies kliedza. — Paska­ties, kas te noliek. Piecelieties, es jūs lūdzu! Nu, es jūs ļoti lūdzu!

— Necelšos, — atkārtoja svētais tēvs Fjodors.

Verandā izskrēja Mīlīte, kas smalki orientējās vīra balss into- nacijās.

Ieraudzījis dāmu, svētais tēvs Fjodors nepieceldamies, tāpat uz ceļiem, veikli pielīda tuvāk, paklanījās pie viņas kājām un nobēra:

— Uz jums, cienītā, uz jums, dūjiņ, uz jums es paļaujos.

Tad inženieris Brunss piesarka, saķēra lūdzēju zem padusēm

un, sasprindzinājis spēkus, pacēla viņu, lai nostādītu uz kājām, bet svētais tēvs Fjodors viltīgi savilka kājas. Sašutušais Brunss aizstiepa dīvaino viesi kaktā un ar varu nosēdināja krēslā (Gambsa ražojums, taču nevis no Vorobjaņinova savrupmājas, bet no ģeneralienes Popovas viesistabas).

— Neuzdrīkstos, — murmināja svētais tēvs Fjodors, nolikdams uz ceļiem maiznieka svārkus, kas vēl oda pēc petrolejas, — nē, es neuzdrošinos sēdēt augsti stāvošu personu klātbūtnē.

Un svētais tēvs Fjodors atkal dzīrās nomesties ceļos.

Inženieris skumji iekliedzās un turēja svēto tēvu Fjodoru pie pleciem.

— Mīlīt, — viņš sacīja, smagi elpodams, — parunā ar šo pilsoni. Te noticis kāds pārpratums.

Mīlīte uzreiz pieņēma lietišķu toni.

— Manā mājā, — viņa bargi sacīja, — lūdzu nekad nemesties ceļos!

— Dūjiņ! — žēlīgi lūdzās svētais tēvs Fjodors. •— Cienītā!

— Es jums neesmu nekāda cienītā. Ko jūs vēlaties?

Pops buldurēja kaut ko nesaprotamu, bet acīm redzot žēla­bainu. Tikai pēc ilgas izprašņāšanas izdevās saprast, ka viņš kā sevišķu žēlastību lūdzot viņam pārdot divpadsmit krēslu garni- turu, uz viena no kuriem viņš pašreiz sēžot.

Pārsteigumā inženieris izlaida no rokām svētā tēva Fjodora plecus, tas nekavējoties atkal nokrita ceļos un kā bruņurupucis ložņāja pakaļ inženierim.

— Kāpēc, — izvairīdamies no svētā tēva Pļodora garajām rokām, kliedza inženieris, — kāpēc man jums jāpārdod savi krēsli? Lai kā jūs kristu ceļos, tikpat es nekā nesaprotu!

— Tie taču ir mani krēsli, — novaidējās svētais tēvs Fjodors.

— Kā to saprast — jūsu? Kāpēc jūsu? Vai jūs esat prātā jucis? Mīlulīt, tagad man viss skaidrs! Viņš ir jucis!

— Mani krēsli, — pazemīgi atkārtoja svētais tēvs Fjodors.

— Tātad, pēc jūsu domām, es tos jums esmu nozadzis? iekaisa inženieris. — Nozadzis? Dzirdi, Mīlīt! Tā ir šantažal

— Lai dievs mani pasargā, — čukstēja svētais tēvs Fjodors.

— Ja es tos jums esmu nozadzis, tad pieprasiet tiesas ceļā un netaisiet manā mājā tādu jandāliņu! Dzirdi, Mīlīt! Cik nekaunīgs gan var būt cilvēks. Neļauj pat pusdienas paēst.

Nē, svētais tēvs Fjodors negribēja tiesas ceļā pieprasīt «savus» krēslus. Nebūt ne. Viņš zināja, ka inženieris Brunss nav zadzis viņa krēslus. Ai nē! Viņam tas pat prātā nav ienācis. Tomēr šie krēsli pirms revolūcijas piederējuši viņam, svētajam tēvam Fjo­doram, un tie bija bezgala dārgi viņa sievai, kas pašreiz Voro- ņežā guļ uz nāves cisām. Izpildīdams sievas vēlēšanos un nevis savas bezkaunības dēļ, viņš atļāvies uzzināt krēslu atrašanās vietu un ieradies pie pilsoņa Brunsa. Svētais tēvs Fjodors nelūdzot dāvanas. Ai nē! Viņš esot pietiekoši pārticis (neliela sveču fabri- ciņa Samara), lai darītu priecīgākus savas sievas pēdējos dzīves mirkļus un nopirktu viņai vecos krēslus. Viņš esot gatavs nesko­poties un par visu garnituru samaksāt rubļus divdesmit.