IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Tad atstiepsiet kājas, vecais muļķi! —Ostaps iebrēcās. — Jūs nekad neesat pastiepis roku?

— Nekad!

— Ka jums patīk tāds alfonisms? Trīs mēnešus dzīvo uz mana rēķina. Trīs mēnešus es viņu ēdinu, dzirdinu un audzinu, un šis alfons tagad nostājas trešajā pozicijā un pasludina, ka viņš . .. Nu! Pietiek, biedri! Viens no diviem: vai nu jūs tūliņ dosieties uz «Puķu dārzu» un pievakarē atnesīsiet desmit rubļus, vai arī es jūs automatiski izslēgšu no koncesionaru-paju īpašnieku skaita. Skaitu līdz pieci. Jā vai nē? Viens …

— Jā, — nomurmināja muižniecības priekšnieks.

— Tādā gadījumā atkārtojiet lūgšanu.

— Mosje, že ne manž pa sis žur. Geben sie mir bitte etwas Kopeek auf dem Stūck Brot. Ziedojiet kādu nieku bijušajam Valsts domes deputatam.

— Vēlreiz. Žēlīgāk!

Ipolits Matvejevičs atkārtoja.

— Nu, tagad ir labi. Jums ubagošanas talants jau šūpulī ielikts. Ejiet! Satikšanās pusnaktī pie narzana avota. Iegaumējiet, ka to darām nevis aiz romantikas, bet vienkārši tāpēc, ka vakaros vairāk dod.

-— Bet jūs, — jautāja Ipolits Matvejevičs, — uz kurieni jūs dosieties?

— Par mani neraizējieties! Es kā vienmēr darbošos tur, kur visgrūtāk.

Draugi šķīrās.

Ostaps aizskrēja uz rakstāmlietu bodeli, nopirka par pēdējām desmit kapeikām kvīšu grāmatiņu un gandrīz veselu stundu no­sēdēja uz akmens stabiņa, numurēdams kvītis un uz katras pa­rakstīdamies.

— Pirmajā vietā sistēma, — viņš murmināja, katrai sa­biedriskai kapeikai jābūt uzskaitītai.

Lielais kombinators strēlnieka solī devās pa kalnu ceļu, kas veda apkārt Mašukarn uz Ļermontova un Martinova divkaujas vietu, garām sanatorijām un atpūtas namiem.

Autobusu un divzirgu ekipāžu apdzīts, Ostaps nonāca pie Iegruves.

Neliela klintī izcirsta eja veda uz konusveidīgu iegruvumu. Eja izbeidzās ar balkoniņu, no kura Iegruves pašā dibenā varēja redzēt malachita krāsas peļķi ar smirdošu šķidrumu. Sī Iegruve skaitās Pjatigorskas ievērības cienīga vieta, un tāpēc to katru dienu apmeklē daudzas ekskursijas un atsevišķi tūristi.

Ostaps tūlīt saprata, ka Iegruve cilvēkam bez aizspriedumiem var kļūt par ienākumu avotu.

«Apbrīnojami,» Ostaps prātoja, «ka pilsēta līdz šim laikam nav iedomājusies ņemt griveņiku par ieeju Iegruvē. Šī, liekas, ir vienīgā vieta, kur pjatieorieši ielaiž turistus bez maksas. Es iznī­cināšu šo pilsētas reputāciju apkaunojošo traipu, es izlabošu ne­piedodamo nolaidību.»

Un Ostaps rīkojās tā, kā diktēja saprāts, veselīgais instinkts un izveidojusies situācijā.

Viņš nostājās pie ieejas Iegruvē un, ņurcīdams rokās kvīšu grāmatiņu, laiku pa laikam uzsauca:

— Iegādājieties biļetes, pilsoņi! Desmit kapeikas! Bērniem un sarkanarmiešiem ieeja brīva! Studentiem — piecas kapeikas! Tiem, kas nav arodbiedrības biedri, — trīsdesmit kapeikas!

Ostaps trāpīja tieši naglai uz galvas. Pjatigorieši uz Iegruvi negāja, bet no padomju tūrista noplēst desmit kapeikas par ieeju «kaut kur» nesagādāja ne mazākās grūtības. Ap pulksten pieciem jau bija iekasēti seši rubļi. Izpalīdzēja tie, kuri nebija arodbiedrī­bas biedri un kuru Pjatigorskā bija krietni daudz. Visi lētticīgi atdeva savus griveņikus, un kāds sārtvaidzis tūrists, pamanījis Ostapu, triumfējoši sacīja savai sievai:

— Vai redzi, Taņuša, ko es tev vakar teicu? Un tu vēl strīdē­jies, ka par ieeju Iegruvē nav jāmaksā. Nevar būt. Vai nav tiesa, biedri?

— Pilnīgi pareizi, — Ostaps apstiprināja, — tas nevar būt, ka par ieeju nav jāmaksā. Arodbiedrības biedriem — desmit ka­peikas un'tiem, kas nav arodbiedrības biedri — trīsdesmit ka­peikas. •

Pievakarē ar divām līnijdroškām pie Iegruves atbrauca Char- kovas miliču ekskursija. Ostaps nobijās un jau gribēja izlikties par nevainīgu turistu, bet miliči tik kautrīgi drūzmējās ap lielo kombinatoru, ka atkāpšanās ceļa vairs nebija. Tāpēc Ostaps diez­gan drošā balsī iesaucās:

— Arodbiedrības biedriem — desmit kapeikas, bet, tā kā mili­cijas pārstāvjus var pielīdzināt studentiem un bērniem, tad no viņiem pa piecām kapeikām.

Miliči samaksāja, delikāti apvaicājušies, kādam nolūkam piec- kapeikniekus ņemot.

— Iegruves kapitalremontam, — Ostaps strupi atbildēja, — lai galīgi neiegrūtu.

Tai laikā, kamēr lielais kombinators tik izveicīgi tirgojās ar malachita peļķes ainu, Ipolits Matvejevičs, salīcis un kaunā svil­dams, stāvēja zem akacijas un, neskatīdamies uz garāmgājējiem, kala vienas un tās pašas trīs frāzes:

— Mosje, že ne manž pa … Geben sie mir bitte… Nežēlojiet kādu nieku Valsts domes deputatam …

Nevarēja teikt, ka dotu maz, bet to darīja visai drūmi un ne­gribīgi. Taču, spekulējot uz vārda «manž» tīro pariziešu izrunu un satraucot sirdis ar bijušā Valsts domes locekļa posta stāvokli, izdevās sakasīt ap trim rubļiem kapara naudas.

Zem staigātāju kājām skrapstēja grants. Orķestris ar nelie­liem pārtraukumiem izpildīja Strausa, Brāmsa un Grīga darbus. Jautrs pūlis čalodams pagāja garām vecajam muižniecības priekš­niekam un atgriezās atkal atpakaļ. Ļermontova ēna neredzami lidinājās pār pilsoņiem, kas bufetes verandā iebaudīja raudzētu pienu. Smaržoja odekoloni un narzans. ' *

— Nežēlojiet bijušajam Valsts domes loceklim, — murmināja muižniecības priekšnieks.

— Sakiet, — vai jūs patiesi bijāt Valsts domes loceklis? — atskanēja pie Ipolita Matvejeviča auss. — Un jūs patiešām gājāt uz sēdēm? Ah! Ah! Augsta klase!

Ipolits Matvejevičs pacēla acis un sastinga. Viņa priekšā kā zvirbulis lēkāja resnītis Absolons Vladimirovičs Iznurenkovs. Viņš bija nomainījis brūngano Lodzas auduma uzvalku pret bal­tiem svārkiem un pelēkām, rotaļīgi lāsmojošām biksēm. Viņš bija neparasti kustīgs un reizēm palēcās uz augšu par kādiem pieciem veršokiem. Ipolitu Matvejeviču Iznurenkovs nepazina un turpi­nāja apbērt ar jautājumiem:

— Sakiet, — vai jūs patiešām esat redzējis Rodzjanko? Vai Puriškevičs patiešām bija plikpauris? Ah! Ah! Kas par tematu! Augsta klase!

Turpinādams griezties, Iznurenkovs iegrūda apjukušajam muižniecības priekšniekam trīs rubļus un aizskrēja. Un vēl ilgi «Puķu dārzā» te vienā, te otrā vietā pavīdēja viņa brangās ciskas un gandrīz kā no kokiem bira:

— Ah! Ah! «Ak daiļā, beidz jel dziedāt man par Gruziju, kas noskumusi!» Ah! Ah! «Jo tas, kas tavā dziesmā skan, man atgā­dina dzimto pusi! . . .» Ah! Ah! «Un rītā tā atkal man uzsmaidīja!» Augsta klase! …

Nodūris acis, Ipolits Matvejevičs turpināja stāvēt. Un rīkojās nepareizi, tā stāvēdams. Viņš daudz ko neredzēja.

Pjatigorskas nakts burvīgajā tumsā pa dārza alejām pastai­gājās Elločka Sčukina, vilkdama sev līdzi paklausīgo, ar viņu sa­mierinājušos Ernestu Pavloviču. Brauciens uz Kislije Vodi bija pēdējais akords grūtajā cīņā ar Vanderbilda meitu. Lepnā ameri­kāniete nesen izklaidēšanās nolūkā bija aizbraukusi personīgā jachtā uz Sendviču salām.

— Ho-ho! — atskanēja nakts tumsā. — Lieliski, Ernestulīt! Rr-r-rīnišķīgi!

Apgaismotajā bufetē sēdēja kautrīgais zaglēns Aļchens ar savu laulāto draudzeni Sašchenu. Tās seju joprojām, daiļoja ā la Nicolas vaigubārda. Aļchens kautrīgi ēda kariešu šašliku, pie­dzerdams Kachetijas vīnu Nr. 2, bet Sašchena, glaudīdama savu vaigubārdu, gaidīja pasūtīto stori.

Pēc sociālās nodrošināšanas otrā invalidu nama likvidēšanas (viss bija pārdots, ieskaitot pat tualdenora pavāra mici un lo­zungu «Rūpīgi sakošļādams barību, tu palīdzi sabiedrībai») Aļ­chens nolēma mazliet izklaidēties un atpūsties. Pats liktenis sar­gāja šo aptaukojušos zagli. Viņš tai dienā taisījās braukt uz Iegruvi, bet nepaspēja. Tas viņu paglāba: Ostaps no biklā saim­niecības pārziņa būtu izspiedis ne mazāk kā trīsdesmit rubļus.