IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

— Ko? — inženieris iebļāvās, kļūdams zili sarkans. — Div­desmit rubļu? Par lielisku viesistabas garnituru? Mīlulīt! Tu dzirdi? Viņš tomēr ir jucis! Nudien, jucis!

— Es neesmu jucis. Vienīgi pildīdams sievas vēlēšanos, kas mani sūtījusi …

—- V-velns parāvis, — inženieris iesaucās, — atkal sāk rāpot! Mīlulīt! Viņš atkal rāpo!

— Sakiet savu cenu, — stenēja svētais tēvs Fjodors, piesar­dzīgi dauzīdams pieri pret araukarijām.

— Nemaitājiet koku, jūs dīvainais cilvēk! Mīlulīt, viņš, liekas, tomēr nav jucis. Vienkārši acīm redzot cilvēks ļoti pārdzīvo sievas slimību. Varbūt pārdot viņam tos krēslus, ko? Atšūsies varbūt, ko? Citādi viņš pieri sadauzīs!

— Bet uz kā mēs sēdēsim? — Mīlīte jautāja.

— Nopirksim citus.

— Par tiem divdesmit rubļiem?

— Par divdesmit rubļiem, pieņemsim, es tos nepārdošu. Pie­ņemsim. es tos nepārdošu arī par diviem simtiem . .. Bet par divi simti piecdesmit pārdošu.

Atbildes nebija, toties sekoja briesmīgs trieciens ar galvu pret dracenām.

— Nu, Mīlīt, man tas jau apnicis.

Inženieris apņēmīgi piegāja pie svētā tēva Fjodora un ņēmās diktēt ultimātu:

— Pirmkārt, atejiet no palmas nost ne mazāk par trim soļiem; otrkārt, nekavējoties piecelieties kājās. Treškārt, mēbeles es pār­došu par divsimt piecdesmit rubļiem un ne kapeikas mazāk.

— Ne jau pašlabuma dēļ, — nodziedāja svētais tēvs Fjodors, — bet pildīdams slimās sievas gribu.

— Nu, zini ko, mīļais, mana sieva arī ir slima. Vai nav tiesa, Mīlīt, tev plaušas nav kārtībā? Bet es taču tālab neprasu, lai jūs … nu . . . pārdotu man, teiksim, savus svārkus par trīsdesmit kapeikām.

— Ņemiet par velti! —- iesaucās svētais tēvs Fjodors.

Inženieris ērcīgi atmeta ar roku un vēsi sacīja:

— Netaisiet jokus! Nekādos spriedelējumos es vairs neielai­dīšos. Krēslus esmu nocenojis par divsimt piecdesmit rubļiem un nenolaidīšu nevienu kapeiku.

— Piecdesmit, — ierosināja svētais tēvs Fjodors.

— Mīlīt! — inženieris sacīja. — Pasauc Bagrationu. Lai iz­vada pilsoni!

— Ne jau savtīgos nolūkos . . .

— Bagration!

Svētais tēvs Fjodors bailēs laida ļekas vaļā, bet inženieris iegāja ēdamistabā un ķērās pie pīlītes Iecienītais putns atstāja uz Brunsu labvēlīgu iespaidu. Viņš kļuva mierīgāks.

Mirklī, kad inženieris, aptinis kauliņu ar zīdpapīru, bāza pīles kājiņu sārtajā mutē, logā parādījās svētā tēva Fjodora lūdzošā seja.

— Ne jau savtīgos nolūkos, — sacīja maiga balss. — Piec­desmit pieci rubļi.

Inženieris neatskatīdamies ierēcās. Svētais tēvs Fjodors no­zuda. Svētā tēva Fjodora stāvs visu dienu rēgojās vasarnīcas tuvumā. Te tas izlīda no kriptomeriju ēnas, te iznira no manda- rinu birzs, te pārslīdēja pār pagalmu un drebinādamies traucās uz Botānisko dārzu.

Inženieris augu dienu sauca Mīlīti, sūdzējās par jukušo un par galvas sāpēm. Krēslai iestājoties, laiku pa laikam atskanēja svētā tēva Fjodora balss.

— Simt trīsdesmit astoņi! — viņš sauca kaut kur no debesīm.

Bet pēc mirkļa viņa balss jau skanēja no Dumbasova vasarnī­cas puses.

— Simt četrdesmit viens, — piedāvāja svētais tēvs Fjodors, — ne jau savtīgos nolūkos, Brunsa kungs, bet tikai . ..

Beidzot inženieris neizturēja, izgāja verandas vidū un, ielūko­jies tumsā,, skaļi un noteikti uzsauca:

— Velns ar jums! Divsimt rubļu! Tikai atšujieties!

Atskanēja bambuku čabēšana, kluss vaids un tāli soļi. Pēc

lam viss apklusa.

Līcī zem sīkajiem vilnīšiem ķepurojās zvaigznes. Spīguliši pa­nāca svēto tēvu Fjodoru un riņķoja ap galvu, apgaismodami viņa seju ar iezaļganu, rnedicinisku gaismu.

— Nu ir gan tagad pīlītes, — iedams istabā, norūca inže­nieris.

Bet svētais tēvs Fjodors ar pēdējo autobusu gar jūras krastu drāzās uz Batumi. Turpat līdzās kā pāršķiramas grāmatas lapas čabēja sīki jūras viļņi, vējš sitās sejā un, atsaukdamies auto­mobiļa sirēnai, ņaudēja šakaļi.

Tanī pašā vakarā svētais tēvs Fjodors nosūtīja uz N. pilsētu savai sievai Katrinai Aleksandrovnai šādu telegramu:

Preci atradu izsūti pa telegrāfu divsimt trīsdesmit pārdod ko gribi Fedja

Divas dienas viņš sajūsmā blandījās ap Brunsa vasarnīcu, iz­tālēm paklanoties, sveicināja Mīlīti, un laiku pa laikam tropiskās tāles iztraucēja sauciens:

— Ne jau savtīgos nolūkos, bet dzīves biedres vēlēšanos pil­dīdams.

Trešajā dienā viņš saņēma naudu līdz ar izmisuma pilnu tele­gramu:

Pārdevu visu paliku bez kapeikas skūpstu un gaidu Jevstigņejevs vēl pusdieno Katja

Svētais tēvs Fjodors pārskaitīja naudu, dziļā bijībā pārmeta krustu, nolīga furgonu un aizbrauca uz Zaļo ragu.

Laiks bija apmācies. No Turcijas robežas puses vējš dzina mā­koņus. Coroha kūpēja. Debess dzidrā plaisa kļuva aizvien šaurāka. Viesuļvētra sasniedza sešas balles. Bija aizliegts peldēties un lai­vām iziet jūrā. Virs Batumi grāva pērkons un zibeņoja. Vētra drebināja krastus.

Sasniedzis inženiera Brunsa vasarnīcu, svētais tēvs Fjodors važonim adžarietim ar bašliku galvā lika pagaidīt un pats devās pēc mēbelēm.

— Atnesu naudiņu, — sacīja svētais tēvs Fjodors, — būtu drusciņ nolaiduši.

— Mīlulīt, — inženieris ievaidējās, — es vairs nevaru!

—- Nē, nē, es tak naudu atnesu, — pasteidzās svētais tēvs Fjodors, — divsimt rublīšus, kā jūs teicāt.

— Mīlīt! Paņem no viņa naudu! Dod viņam krēslus. Un lai ātrāk taisās prom. Man ir migrēna.

Dzīves mērķis bija sasniegts. Sveču fabriciņa Samarā pati līda rokās. Briljanti bira kabatās kā saulespuķu sēklas.

Divpadsmit krēslus citu pēc cita iekrāva furgonā. Krēsli ļoti atgādināja Vorobjaņinova krēslus, tikai ar to starpību, ka apšu­vums tiem nebija vis puķaina angļu katūna, bet gan zila ripsa ar rožainām svītriņām.

Svētais tēvs Fjodors kļuva nepacietīgs. Zem svārkiem aiz jos­tas viņam bija aizbāzts cirvītis. Svētais tēvs Fjodors apsēdās blakus ormanim un, ik mirkli atskatīdamies uz krēsliem, aizbrauca Batumi virzienā. Žiglie zirgi svēto tēvu Fjodoru un viņa dārgu­mus aizvizināja lejā uz šoseju, garām krodziņam «Fināls», kur starp bambuka galdiņiem un lapenēm staigāja vējš, garām tune­lim, kas aprija naftas ešalona pēdējās cisternas, garām fotogrā­fam, kam sliktais laiks atbaidījis parastos klientus, garām iz­kārtnei «Batumi botaniskais dārzs» un mērenā riksī aizvilka līdz pašai pludmalei. Vietā, kur klintis piespieda ceļu pie jūras, svēto tēvu Fjodoru apšļāca sāļas šļakatas. Atsitušies pret klintīm, viļņi savērpās kā geizeri, pacēlās pret debesīm un lēni gāzās lejā.

Bangas un viļņu eksplozijas vēl vairāk iekvēlināja svētā tēva Fjodora apmulsušo dvēseli. Zirgi, cīnīdamies ar vētru, lēni tu­vojās Mahindžaurai. Cik tālu vien acs spēja redzēt, visur bangoja un virpuļoja zaļš, duļķains ūdens. Līdz pašai Batumi bangas kūla baltas putas, kas plandījās kā nevīžīgas dāmiņas apakšsvārki.

— Pieturi! — svētais tēvs Fjodors pēkšņi uzsauca važonim. — Pieturi, musulmani!

Viņš trīcēdams un klupdams ņēmās izkraut krēslus vientulī­gajā krastā. Vienaldzīgais adžarietis saņēma savu piecnieku, uz­šāva zirgiem un aizbrauca. Bet svētais tēvs Fjodors, pārliecinā­jies, ka tuvumā neviena nav, no kraujas aizstiepa krēslus plud­malē nelielā laukumiņā, kas vēl bija sauss, un izvilka savu cirvīti.