IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Ceturtajā dienā viņu no apakšas jau rādīja ekskursantiem.

— Pa labi — Tamaras pils, — stāstīja pieredzes bagāti pa­vadoņi, — bet pa kreisi stāv dzīvs cilvēks, nav zināms, no kā tas pārtiek un kā tur nokļuvis.

— Ir gan mežonīga tauta! — brīnījās ekskursanti. — Kalnu bērni!

Peldēja mākoņi. Virs svētā tēva Fjodora riņķoja ērgļi. Pats drosmīgākais no tiem nozaga atlikušo tējdesu un ar spārna vē­zienu putošajā Terekā iemeta kādas pusotras mārciņas maizes.

Svētais tēvs Fjodors padraudēja ērglim ar pirkstu un, staro­joši smaidīdams, čukstēja:

Dievputniņam nav ne miņas, Kas ir darbs un kas ir raizes. Nepiemīt tam tādas dziņas — Ilgam laikam uzkrāt maizes.

Ērglis pablenza uz svēto tēvu Fjodoru, iekliedzās «ku-ku- re-ku» un aizlaidās.

— Ek ērglīt, ērglīt, tu esi liels maita!

Pēc desmit dienām no Vladikaukazas ieradās ugunsdzēsēju komanda ar attiecīgām ierīcēm un nocēla svēto tēvu Fjodoru.

Kad viņu nesa zemē, viņš plaukšķināja rokas un nepatīkamā balsī dziedāja:

Par pasaul's valdnieci tu kļūsi — Tu mana viena vienīgā!

Un drūmais Kaukazs daudzkārtīgi atskandēja M. Ļermontova vārdus un A. Rubinšteina muziķu.

— Ne jau savtīgos nolūkos, — brandmeistaram sacīja svē­tais tēvs Fjodors, — bet tik vien . . .

Un garīdznieku, kas uz ugunsdzēsēju kāpnēm nevaldāmi smē­jās, aizveda uz psichiatrisko slimnīcu.

— Kā jūs domājat, muižniecības priekšniek, — Ostaps jau­tāja, kad koncesionari tuvojās Cionas ciematam, — kādā veidā šai panīkušajā apvidū divu verstu augstumā varētu kaut ko no­pelnīt?

Ipolits Matvejevičs klusēja. Vienīgā nodarbošanās, ar kura» palīdzību viņš spētu sadabūt sev iztikās līdzek|us, bija ubago­šana, taču šeit, kalnu spirālēs un dzegās, nebija kam lūgt.

Starp citu, arī šeit ubagoja, taču tā bija pavisam cita ubago­šana — alpiska: ikvienu ciematiem garām braucošu autobusu vai vieglo mašīnu sagaidīja bērni, kas garām aizslīdošās auditorijas priekšā izpildīja dažas tūres no lezginkas; pēc tam tie visi skrēja pakaļ mašīnai un sauca:

— Dod naudu! Naudu dod!

Pasažieri meta pieckapeiku gabalus un aizbrauca, pacelda­mies Krusta kalnu pārkāpē.

— Droša lieta, — Ostaps sacīja, — kapitali ieguldījumi nav vajadzīgi, ienākumi nelieli, taču mūsu stāvoklī ļoti vērtīgi.

Otrā dienā ap pulksten diviem Ipolits Matvejevičs lielā kom­binatora uzraudzībā garāmbraucošo pasažieru priekšā izpildīja savu pirmo deju. Sī deja vairāk gan līdzinājās mazurkai, taču pasažieri, Kaukāzā kalnu mežonīgā skaistuma apstulboti, to no­turēja par lezginku un apbalvoja izpildītāju ar trīs pieckapeikām. Nākošās mašīnas priekšā, kas bija autobuss un brauca no Tiflisas uz Vladikaukazu, dejoja un lēkāja pats techniskais direktors.

— Dod naudu! Naudu dod! — viņš dusmīgi iekliedzās.

Smejošie pasažieri bagātīgi apveltīja viņa lēkāšanu. Ostaps

ceļa putekļos salasīja trīsdesmit kapeikas. Bet pēkšņi Cionas bērni apbēra savus konkurentus ar akmeņu krusu. Glābdamies no ap­šaudes, ceļinieki ātrā solī devās uz tuvāko aulu, kur nopelnīto naudu iztērēja par sieru un čureku.

Šādās nodarbībās koncesionari vadīja savas dienas. Pārnak­šņoja viņi kalniešu sakļās. Ceturtajā dienā viņi pa līkloču šoseju nonāca Kaišauras ielejā. Seit svelmēja karsta saule un kompan­jonu kauli, kas pamatīgi bija izsalušies Krusta kalnu pārkāpē, ātri atsila.

Darjala klintis, kalnu pārkāpes nemīlīgumu un aukstumu no­mainīja zaļumi un visdziļākās ielejas mājīgums. Ceļinieki soļoja virs Aragvas, nokāpa ielejā, kuru apdzīvoja cilvēki un kurā bija mājlopu un ēdamā pārpilnība. Seit jau varēja šo to izlūgties, šo to nopelnīt vai vienkārši nozagt. Tas bija Aizkaukazs.

Atguvuši labo omu, koncesionari soļoja mundrāk.

Pasanauros, tveicīgā, bagātā ciematā ar divām viesnīcām un dažiem veikaliem, draugi izlūdzās čureku un apgūlās krūmos ie­pretim viesnīcai «Francija», kuru daiļoja dārzs un divi ķēdēs pie­sieti lācēni. Viņi baudīja siltumu, garšīgu maizi un pelnīto at­pūtu.

Taču drīz viņu atpūtu iztraucēja automobiļu sirēnu gaudas, jaunu riepu skrapsti uz cietās šosejas un jautri izsaucieni. Draugi pašķīra krūmus. Pie «Francijas» cits pēc cita piebrauca trīs viena tipa jauni automobiļi. Automobiļi klusu apstājās. No pirmās ma­šīnas izlēca Persickis. Viņam sekoja «Tiesa un sadzīve», kārto­dams pieputējušos matus. No visām trim mašīnām bira ārā laik­raksta «Darbgalds» automobiļu kluba biedri.

— Atpūta! — iesaucās Persickis. — Saimniek! Piecpadsmit šašlikus!

«Francijā» sakustējās nomiegojušies stāvi un atskanēja auna blēšana, kuru aiz kājām vilka uz virtuvi.

— Jūs nepazīstat šo jauno cilvēku? — Ostaps jautāja. — Tas ir «Skrjabina» reportieris, viens no mūsu transparenta kritiķiem. Tomēr ar kādu šiku viņi piebrauca! Ko tas nozīmē?

Ostaps piegāja pie šašliku ēdējiem un ļoti eleganti sasveici­nājās ar Persicki.

— Bonžur! — sacīja reportieris. — Kur es jūs esmu redzējis, dārgais biedri? Ak jā! Atceros. «Skrjabina» mākslinieks! Vai nav tiesa?

Ostaps piespieda roku pie sirds un godbijīgi paklanījās.

— Paga, paga, — Persickis turpināja. Viņam bija ļoti laba reportiera atmiņa. — Vai tas nebijāt jūs, kam Maskavā, Sverd- lova laukumā, uzskrēja virsū ormaņa zirgs?

— Kā tad, kā tad! Un vēl — pēc jūsu trāpīga izteiciena es it kā tiku cauri ar vieglām izbailēm.

— Bet ko jūs šeit darāt, darbojaties mākslas laukā?

— Nē, esmu ekskursants.

— Kājām?

— Kājām. Speciālisti apgalvo, ka ceļojums pa Gruzijas Kara ceļu automobilī esot vienkārši muļķība.

— Ne vienmēr muļķība, mans dārgais, ne vienmēr! Lūk, mēs, piemēram, nebraucam nemaz tik muļķīgi. Mašīnas, kā redzat, pa­šiem savas, pasvītroju — pašu, kolektiva īpašums. Tieš i satiksme Maskava—Tiflisa. Benzins nodeg par grasi. Ērts un ātrs trans­porta līdzeklis. Mīkstas atsperes. Eiropa!

— Kur jūs to visu rāvāt? — Ostaps skaudīgi jautāja. — Simt tūkstošu vinnējāt?

— Simt ne simt, bet piecdesmit vinnējām.

— Uz acīti?

— Uz obligāciju, kas piederēja automobilistu klubam.

— Jā, — sacīja Ostaps, — un par to naudu jūs nopirkāt auto­mobiļus?

— Kā redzat!

— Jā-ā. Varbūt jums vajadzīgs vecākais? Es pazīstu kādu jaunu cilvēku. Nedzērājs.

— Kāds vecākais?

— Nu, tāds . .. Vispārēja vadība, lietišķi padomi, apmācība ar uzskates līdzekļu palīdzību pēc kompleksās metodes… Ko?

— Es jūs saprotu. Nē, nevajag.

— Nevajag?

— Nē. Par nožēlošanu. Un mākslinieks arī nav vajadzīgs.

— Tādā gadījumā iedodiet desmit rubļus.

— Avdotin, — Persickis pasauca. — Esi tik labs un izsniedz šim pilsonim uz mana rēķina trīs rubļus. Paraksta nevajag. Sī persona norēķiniem nav pakļauta.

— Tas ir šausmīgi maz, — Ostaps iebilda, — bet es pieņemu. Es saprotu, cik grūts ir jūsu stāvoklis. Protams, ja jūs būtu vin­nējis simt tūkstošu, tad droši vien man aizdotu veselus piecus rubļus. Bet jūs taču esat vinnējuši tikai piecdesmit tūkstošus rubļu nulle nulle kapeikas. Tomēr pateicos!

Benders godbijīgi pacēla cepuri. Persickis godbijīgi pacēla cepuri. Benders dziļi paklanījās. Persickis atbildēja ar ārkārtīgi laipnu paklanišanos. Benders atvadoties pamāja ar roku. Persic­kis, sēdēdams pie stūres, ari pamāja ar roku. Taču Persickis jautru biedru sabiedrībā lieliskā automobilī devās pretim mirdzo­šām tālēm, bet lielais kombinators palika uz putekļainā ceļa ar savu tūļīgo kompanjonu.