IĻJA un JEVGEŅIJS I LFS un PETROVS - DIVPADSMIT KRĒSLU

Tiklīdz viņi bija nokļuvuši šķērsielā, zeme briesmīgi sagrīļo­jās, no teatra jumta bira dakstiņi un tai vietā, kur nupat bija stā­vējuši koncesionari, jau mētājās hidrauliskās spiedes lūžņi.

— Nu, tagad dodiet šurp krēslu, — Benders aukstasinīgi sa­cīja. — Jums, es redzu, jau apnicis to turēt!

— Nedošu! — iespiedzās Ipolits Matvejevičs.

— Ko tas nozīmē? Dumpis uz kuģa? Atdodiet krēslu! Dzirdat?

— Tas ir mans krēsls! — Vorobjaņinovs klaigāja kā ūpis, pārkliegdams vaidus, raudas un brīkšķus, kas atskanēja no vi­sām pusēm.

— Tādā gadījumā saņemiet honorāru, vecais lupatlāci!

Un Ostaps ar savu dzelžaino plaukstu iegāza Vorobjaņino­vam pa kaklu.

Sai mirklī pa šķērsielu viņiem garām pabrauca ugunsdzēsēji ar lāpām, un to drebošajā gaismā Ipolits Matvejevičs ieraudzīja Bendera sejā tik šausmīgu izteiksmi, ka nekavējoties paklausīja un atdeva krēslu.

— Nu, tagad viss kārtībā, -— Ostaps sacīja, atviegloti uzelpo­dams, — dumpis apspiests. Bet tagad ņemiet krēslu un sekojiet man! Jūs atbildat par to, lai mēbele būtu vesela. Kaut arī bfitu piecdesmit balles stiprs grūdiens, krēsls jāsaglabā neskarts! Sapratāt?

— Sapratu.

Koncesionari visu nakti klīda pa ielām kopā ar panikā kritu­šiem ļaužu pūļiem, tāpat kā visi pārējie neuzdrošinādamies iet iekšā atstātajās mājās un gaidīdami jaunus grūdienus.

Rītausmā, kad bailes bija mazliet rimušās, Ostaps izvēlējās kādu vietiņu, kur tuvumā nebija ne sienu, kas varētu sabrukt, ne cilvēku, kas varētu traucēt, un ķērās pie krēsla uzšķēršanas.

Uzšķēršanas rezultāti pārsteidza abus konceslonarus. Krēslā nekā nebija. Ipolits Matvejevičs, neizturējis visus dienas un nakts pārdzīvojumus, iesmējās sīkiem žurkas smiekliņiem.

Sai mirklī atskanēja trešais grāviens, zeme plaši atvērās un aprija pirmā apakšzemes grūdiena paglābto, bet cilvēku roku pil­nīgi sakropļoto Gambsa krēslu, kura puķītes cauri putekļu māko­ņiem uzsmaidīja lecošajai saulei.

Ipolits Matvejevičs nometās četrrāpus un, pagriezis izmocīto seju pret duļķaini purpursarkano saules disku, sāka gaudot. Viņā klausoties, lielais kombinators krita ģībonī. Atguvies viņš sev līdzās ieraudzīja Vorobjaņinova violetiem rugājiem apaugušo zodu. Ipolits Matvejevičs gulēja nesamaņā.

— Galu galā, — Ostaps sacīja tāda cilvēka balsī, kas atve­seļojas pēc tifa, — tagad mums ir palikušas simt iespējas no simta. Pēdējais krēsls (pie vārda «krēsls» Ipolits Matvejevičs at­guva samaņu) nozuda Oktobra stacijas preču pagalmā un tātad nebūt nav izkritis zemei cauri. Kālab jānokar deguns? Sēde tur­pinās.

Kaut kur dārdēdami gāzās ķieģeļi. Stiepti kauca sirēna.

Kādā no pēdējām lietainajām oktobra dienām Ipolits Matveje­vičs bez svārkiem, ģērbies vienā mēness krāsas vestē, nobārst'tā ar sīkām, sidrabainām zvaigznītēm, rosījās Ivanopuio istabā. Ipo­lits Matvejevičs strādāja uz pabdzes, jo galda istabā vēl arvien nebija. Lielais kombinators bija saņēmis no dzīvokļu biedrības lielu pasūtījumu mākslas nozarē — adrešu plāksnīšu izgatavo­šanu. Plāksnīšu izgatavošanu pēc šablona Ostaps uzdeva Vorob- jaņinovam, bet pats gandrīz veselu mēnesi kopš ierašanās Mas­kavā grozījās Oktobra stacijas rajonā, ar neiedomājamu dedzību dzīdams pēdējā krēsla pēdas, kurš katrā ziņā slēpa sevī mada- mas Petuchovas briljantus.

Savilcis pieri grumbās, Ipolits Matvejevičs izkrāsoja trafa­retos uzrakstus uz plāksnītēm. Pusgadu auļodams pakaļ bril­jantiem, viņš bija zaudējis savas agrākās ierašas.

Pa naktīm Ipolitam Matvejevičam sapņos rādījās kalnu vir­sotnes, ko greznoja mežonīgi transparenti, acu priekšā šaudījās Iznurenkovs, trīcinādams savas resnās, brūnās ciskas, apgāzās

laivas, slīka cilvēki, no debesīm bira ķieģeļi un, plaši atvērusies, zeme laida acīs sēra dūmus.

Ostaps, ik dienas būdams kopā ar Ipolitu Matvejeviču, ne^ manīja viņā nekādu pārmaiņu. Taču Ipolits Matvejevičs bija ne­parasti pārvērties. Ari gaita Ipolitam Matvejevičam vairs nebija tāda kā agrāk un acu izteiksme kļuvusi mežonīga, ataugušās ūsas vairs nestāvēja paralēli zemes virsmai, bet gan pilnīgi perpendi­kulāri kā vecam runcim.

Citāda kļuvusi arī Ipolita Matvejeviča daba. Viņa raksturā bija radušās agrāk nepazītas īpašības: noteiktība un cietsirdība. Sīs jaunās jūtas viņā pakāpeniski ieaudzināja trīs epizodes: brī­nišķīgā izglābšanās no vasjukiešu amatieru smagajām dūrēm, pirmā ubagošanas debija pie Pjatigorskas «Puķu dārza» un bei­dzot zemestrīce, pēc kuras Ipolits Matvejevičs kļuva mazliet dī­vains un pret savu kompanjonu glabāja slepenu naidu.

Pēdējā laikā Ipolits Matvejevičs atradās ļoti spēcīgu aizdomu varā. Viņš baidījās, ka Ostaps atplēsīs krēslu viens pats un, pa­ņēmis visas dārglietas, aizbrauks, pametot viņu likteņa varā. Skaļi izteikt savas aizdomas viņš neuzdrošinājās, jo pazina Ostapa smago roku un nelokāmo raksturu. Ik dienas, sēdēdams pie loga un ar vecu, izrobotu bārdas nazi tīrīdams apžuvušos bur­tus, Ipolits Matvejevičs šausmīgi cieta. Katru dienu viņš baiļo­jās, ka Ostaps vairs nepārnāks un viņš, bijušais muižniecības priekšnieks, nomirs Maskavā bada nāvē pie kāda sapuvuša žoga.

Taču Ostaps pārnāca katru vakaru, kaut gan nekādas priecī­gas ziņas neatnesa. Viņa enerģija un dzīvesprieks bija neizsme­ļami. Cerības viņu nepameta nevienu mirkli.

Gaitenī atskanēja soļu dipoņa, kāds uzgrūdās ugunsdrošajam skapim, un finiera durvis viegli atsprāga vaļā kā vēja pāršķirta grāmatas lapa. Uz sliekšņa stāvēja lielais kombinators. Viņš bija slapjš no galvas līdz kājām, vaigi kvēloja kā sarkani āboli. Os­taps smagi elpoja.

— Ipolit Matvejevič! — viņš iesaucās. — Klausieties, Ipolit Matvejevič!

Vorobjaņinovs jutās pārsteigts. Vēl nekad techniskais direk­tors viņu nebija saucis vārdā un tēva vārdā. Un pēkšņi viņš sa­prata …

— Vai ir? — viņš izdvesa.

— Tur jau ir tā lieta, ka ir. Ek Kisa, velns lai jūs parauj!

— Nekliedziet, visu var dzirdēt.

— Pareizi, pareizi, var vēl noklausīties, — Ostaps ātri čuk­stēja. — Ir, Kisa, ir, un, ja vēlaties, es tūlīt to varu jums no­demonstrēt. Tas atrodas dzelzceļnieku klubā, jaunajā klubā … Vakar bija atklāšana … Kā es atradu? Blēņas? Ārkārtīgi grūta lieta! Ģeniālā kombinācijā, spīdoši izvesta līdz galam! Piedzīvo­jums no antikās pasaules … Vārdu sakot, augsta klase!

Nenogaidījis, kamēr Ipolits Matvejevičs uzvilks svārkus, Os­taps izskrēja gaitenī. Vorobjaņinovs viņam piebiedrojās jau kāp­nēs. Abi, satraukti apbērdami viens otru ar jautājumiem, trau­cās pa slapjajām ielām uz Kalančevas laukumu. Viņi pat neat- skarta, ka var aizbraukt ar tramvaju.

— Jūs esat apģērbies kā kurpnieks! — Ostaps līksmi čaloja. — Kas tā staigā, Kisa? Jums nepieciešama stērķelēta veļa, zīda zeķes un, protams, cilindrs. Jūsu sejā ir kaut kas cēls! Sakiet, lū­dzu, jūs patiešām esat bijis muižniecības priekšnieks?

Parādījis muižniecības priekšniekam krēslu, kas stāvēja ša- chistu pulciņa istabā un kam bija visparastākais Gambsa krēsla izskats, kaut gan tas sevī slēpa milzīgas vērtības, Ostaps izvilka Vorobjaņinovu gaitenī. Seit nebija nevienas dzīvas dveseles. Os­taps piegāja pie loga, kas vēl nebija aizlīmēts, gatavojoties zie­mai, un attaisīja abu rāmju aizbīdņus.